Kad kāds uzdod jautājumu, cik gatavi mēs esam iespējamam militāram apdraudējumam, vienmēr ir vēlme atbildēt, ka mēs esam gatavi, taču gatavība nekad nav galapunkts, tas ir process, kuram ir neskaitāmas dimensijas.
Nosaucot tikai dažas no šīm dimensijām – tā ir psihoemocionālā gatavība, gatavība vadīt riskus, gatavība strādāt ar personālu, kā arī sabiedrību.
Kas ir tie jautājumi, par kuriem mums šodien noteikti būtu jārunā?
Ikdienas rutīnā mums ir pietiekami daudz resursu, lai sniegtu palīdzību pietiekamam skaitam cilvēku. Mēs vienmēr zinām un varam prognozēt, kam mums ir jābūt gataviem, cik mūsu rīcībā ir jābūt medikamentiem, resursiem, līdzekļiem, ierīcēm utt., lai konkrētu cietušo skaitu glābtu, sniegtu viņiem veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinātu medikamentus.
Taču krīzē šī situācija ir pretēja. Krīzei raksturīgi ir tas, ka cietušo skaits īsā laikā ārkārtīgi strauji pieaug un resursi īsā laikā strauji izsīkst.
Ar šādu krīzes punktu mēs Latvijā īsti neesam saskārušies. Tam pietuvojāmies Covid-19 krīzes laikā, kad pietrūka ļoti konkrētu resursu. Taču, ja mēs runājam par militāra rakstura krīzēm, šo medikamentu un pakalpojumu daudzums, kas trūktu, būtu daudzkārt lielāks.
Militārās krīzes situācijā mums ļoti īsā laikā būtu nepieciešams no kaut kurienes iegūt jau esošus resursus, lai spētu pārvarēt krīzes pirmos momentus. Mācoties no savas, kā arī kaimiņu pieredzes, tieši pirmās dienas krīzē ir vissmagākās.
Ir nepieciešama krīzes menedžmenta procesa ieslēgšana. Pēc Covid-19 krīzes un Ukrainas pieredzes mums jau ir skaidrs, kādus procesus būtu nepieciešams ieslēgt brīdī, kad mūsu resursi sāk strauji izsīkt. Lai tad, kad mums ir nepieciešami papildinājumi, mēs zinātu, kādā veidā mēs tos varam nodrošināt. Proti, lai mēs varam atjaunot pārapgādi, sākt ražošanu, ieslēgt stratēģijas resursu taupīšanai.
Šodien mēs esam nonākuši punktā, lai runātu par rezervēm, kuras mums ir nepieciešamas krīzes pārvarēšanai, un par procesiem, kuri būtu jāieslēdz, lai stabilizētu situāciju.
Krīzēm raksturīgi, ka vienmēr cietušo skaits un resursu pieejamība nostabilizējas, taču šodien mūsu uzdevums ir runāt par šo pirmo krīzes posmu un to, kas ir nepieciešams, lai mēs tam būtu gatavi.
Mums ir lieliska iespēja mācīties no kļūdām, kuras tika pieļautas Covid-19 krīzes laikā. Krīzei jābūt gatavai visai sabiedrībai. Jo gatavāki mēs būsim, jo drošāki mēs būsim, jo mazāk kāds gribēs pārbaudīt mūsu gatavību.