Var arī novērot, ka interneta portālos darba sludinājumu skaits ir pieaudzis. Tiesa gan, piedāvātie amati galvenokārt saistīti ar pārdošanu un IT jomu. Ja IT jomā daudziem cilvēkiem trūkst nepieciešamo zināšanu, tad pārdošanas jomā viņi bieži vien nav gatavi strādāt piedāvāto finansiālo nosacījumu dēļ, turklāt darbs ir arī psiholoģiski grūts.
Katrā ziņā, manuprāt, patlaban darbu atrast var, bet jautājums ir - vai cilvēki ir gatavi strādāt piedāvātajos amatos.
Izvērtējot pētījumā raksturoto iedzīvotāju pieredzi un viedokļus par darba tirgū notiekošo, priecē, ka cilvēki apzinās izglītības un intelektuālā kapitāla nozīmi – liela daļa respondentu par nozīmīgāko faktoru, ko darba devējs ņem vērā, izvēloties darbinieku, norādījuši darba pieredzi attiecīgajā jomā (64%) un izglītību (49%). Ja iedzīvotāji turpinās iegūt augstāko izglītību un viņiem būs spēcīga motivācija sevi attīstīt, tas varētu palīdzēt Latvijā veidot uz intelektuālo kapitālu balstītu ekonomiku.
Tikmēr satraucošs ir rādītājs, ka 40% aptaujāto kā vēl vienu nozīmīgu faktoru, ko darba devējs var ņemt vērā, izvēloties darbinieku, norādījuši vecumu. Tas izteikti parāda, ka daudzi cilvēki izjūt vecuma diskrimināciju. Latvijā pastāv tendence nepieņemt darbā vecāka gada gājuma cilvēkus, un daudzi darba devēji pat uzskata, ka jau pēc 40 gadiem cilvēks ir darba tirgum nederīgs. Man ir ļoti žēl, ka darba devēju vidū pastāv šāds viedoklis, jo tā ir būtiska kļūda – neizmantot profesionāli pieredzējušus cilvēkus. Faktiski netiek lietderīgi izmatots milzīgs resurss! Uzskatu, ka šai situācijai jāpievērš uzmanība arī valsts līmenī, jācenšas izskaust vecuma diskriminācija un jāaicina darba devēji novērtēt vecāka gada gājuma cilvēku profesionalitāti.
Savukārt, vērtējot iedzīvotāju viedokļus jautājumā par to, ko viņi būtu gatavi darīt, lai iegūtu labāku darbu vai paaugstinājumu, uztrauc, ka 20% aptaujāto nepieciešamības gadījumā būtu gatavi pārcelties uz dzīvi citur, ārpus Latvijas. Tā ir kritiska informācija ne tikai tāpēc, ka var iespaidot demogrāfisko situāciju valstī, bet arī tādēļ, ka liela daļa no šiem cilvēkiem Latvijā ieguvuši izglītību par nodokļu maksātāju naudu, un, pārceļoties uz dzīvi citur, šī investīcija netiek atgūta. Minēto situāciju spilgti var novērot veselības aprūpē – cik daudz izglītotu ārstu un medmāsu dodas prom labāk atalgota darba meklējumos un cik daudz jauniešu mērķtiecīgi izvēlas iegūt medicīnisko izglītību, lai dotos strādāt uz ārzemēm. Manuprāt, tas ir vēl viens jautājums, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība valsts līmenī.
Iepazīstoties ar iedzīvotāju atbildēm par darba pieredzes saistību ar iegūto izglītību, var secināt, ka diezgan liels iedzīvotāju skaits nestrādā sava specialitātē, - 31% aptaujāto norāda, ka patlaban nestrādā savā specialitātē, lai gan iepriekš to darījuši, bet 12% aptaujāto nekad nav strādājuši jomā, kurā ieguvuši izglītību. Iespējams, šāda situācija izveidojusies tādēļ, ka izglītības iestādē iegūtās zināšanas ne vienmēr ir izšķirošais faktors, lai atrastu darbu savā specialitātē. Izglītības iestādēm studentiem nebūtu jāsniedz tikai „fiksētas” zināšanas, jo tās mūsdienu straujajā pasaulē ātri noveco, – nav iespējams iemācīties jaunāko informāciju! Tā vietā būtu jāiemāca cilvēkiem sameklēt nepieciešamo informāciju, atšķirt graudus no pelavām, analizēt un prast to izmantot. Tā ir izglītības galvenā misija. Tādējādi jomai, ko cilvēks ir studējis, un tam, kāda ir viņa specialitāte, vairs nav tik būtiskas nozīmes. Galvenais ir tas, kā cilvēks spēj pielietot informāciju! Par šāda veida izglītības sistēmu tiek runāts daudz, taču praksē to neesmu vēl novērojusi – joprojām vairāk uzmanības tiek pievērsts zināšanu „iekalšanai”, nevis radošai informācijas meklēšanai un analizēšanai.
Interesanti, ka 57% aptaujāto uzskata – augstākās izglītības iestādes studējošos darba tirgum kopumā sagatavo labi. Jāteic, ka tas ir augsts vērtējums izglītības kvalitātei Latvijā, ņemot vērā masu medijos konsekventi izplatīto informāciju, ka izglītības iestādes darba tirgum studentus sagatavo slikti. Minētais aptaujāto vērtējums parāda to, ka varbūt nav jākritizē izglītības sistēma kopumā, ja reiz Latvijas iedzīvotāji saredz jēgu šeit iegūtajai izglītībai, bet gan, iespējams, jāanalizē, kādas ir mūsu stiprās puses izglītībā, un tās jāattīsta.