P. Stradiņa klīniskās universitātes Kardioloģijas centra 91. nodaļas māsa Kitija Rode ir viena no tām entuziasma un pozitīvas enerģijas pilnajām pacientu aprūpētājām, kura 2018. gadā saņēma apbalvojumu akcijā Meklējam sirdsmāsu, ko sadarbībā ar laikrakstu Diena rīko Nākotnes atbalsta fonds. "Es to ļoti novērtēju, un saņemtā pacientu atzinība liek vēl vairāk censties un pildīt savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas," teic Kitija Rode.
Medicīna izkonkurēja darbu birojā
Šobrīd rit jau sešpadsmitais gads, kopš Kitija Rode ir viena no Kardioloģijas centra kolektīva. "Šī ir mana pirmā un vienīgā darba vieta, man ir ļoti paveicies! Mans ceļš medicīnā un tieši Kardioloģijas centrā iesākās 19 gadu vecumā. Tobrīd apguvu pavisam citu, ar medicīnu nesaistītu profesiju – mācījos par sekretāri. Bet gribēju piepelnīties, un mana vecmamma, kura tobrīd strādāja šajā nodaļā par vecāko māsu saimnieci, piedāvāja man jaunākā māsas palīga jeb sanitāres darbu. Novērtējot manu darbu, toreizējā virsmāsa pamudināja mani pašu arī stāties Medicīnas koledžā un apgūt māsas profesiju. Ilgi nedomājot tā arī izdarīju un četru gadu laikā kļuvu par sertificētu ķirurģiskās aprūpes māsu. Arī sekretāru skolu es pabeidzu, bet jau nākamajā gadā iesniedzu dokumentus Medicīnas koledžā. Sapratu, ka darbs slimnīcā ir mana īstā vieta," pastāsta Kitija Rode. Kardioloģijas centra 91. nodaļā viņa ir dienas māsa, kas nozīmē, ka pacientus viņa satiek un aprūpē no viņu iestāšanās brīža nodaļā līdz pat izrakstīšanās dienai uz mājām. Māsa veic brūču pārsiešanu, asistē ārstiem pie nepieciešamajām manipulācijām un pilda arī pārējos māsu darba pienākumus, kas vajadzīgi pacientu veselības uzlabošanai.
Operācijās Kitija nepiedalās, bet strādā tieši nodaļā, taču pēc māsas diploma iegūšanas jaunajai profesionālei bija iespēja vērot arī kardioloģijas operācijas.
Viņa zina teikt, ka operācijas kļūst arvien sarežģītākas un tiek operēti pacienti ar arvien komplicētākām saslimšanām. Pacientu atlabšanas procesi pēc tam prasa daudz rūpju. Kaut pierasts uzskatīt, ka sirds slimības pārsvarā skar vecāka gadagājuma cilvēkus, tomēr kardioloģijas centrā nokļūst arī gados jauni pacienti, un māsa atzīst, ka tad gan ir emocionāli grūtāk, redzot, ka veselības problēmas var skart ikvienu neatkarīgi no vecuma.
Grūtie brīži ir pārejoši
"Māsas darbā noteikti jābūt ļoti cilvēcīgam, spējīgam just līdzi pacientam, svarīgi arī mācēt atrast kopīgu valodu. Mēs kā cilvēki esam tik dažādi, ir jāatrod pieeja katram pacientam, man, par laimi, tas grūtības nesagādā. Bez šaubām, māsas darbs nav viegls, gluži otrādi, tas dažkārt ir pat ļoti smags gan fiziski, gan psiholoģiski, jo nākas pieredzēt cilvēku ciešanas. Ja sirds aicinājums nav palīdzēt citiem un šis process nerada gandarījumu, tad lai cik profesionāls un izglītots būtu cilvēks, māsas darbs viņam nebūs piemērots," uzskata Kitija Rode un atklāj, ka liels iepriecinājums ir katrs pacienta pateiktais "paldies, māsiņ!". Tas arvien nostiprina pārliecību, ka viņa ir pareizajā vietā dzīvē!
Māsas profesija nav tas darbs, kura lielākie augļi ir alga, te galvenais ir gandarījums, un, ja ir paveicies ar kolektīvu, esi atradis to virzienu, kas tevi saista profesionāli, noteikti nevajag padoties arī tad, kad šķiet, ka ir ļoti grūti, iedrošina sirdsmāsiņas titula īpašniece. "Arī tādi brīži ir, taču tie ir pārejoši. Kamēr mācījos Medicīnas koledžā, slimnīcā strādāju nakts maiņas kā jaunākais māsu palīgs, tas noteikti nebija viegli, jo arī studijas prasīja daudz iedziļināšanās un rūpīga darba, taču pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka bija vērts," viņa atklāj un piebilst, "mums ir brīnišķīgs kolektīvs, lieliski ārsti un māsas, un nekad nav bijusi doma, ka gribētu mainīt darba vietu vai virzienu. Taču es pilnveidoju savas zināšanas un prasmes visu laiku, apmeklējot tālākizglītības kursus, lai sekotu līdzi aktualitātēm un tendencēm, jo darbs ir atbildīgs un medicīna visu laiku attīstās. Karjera par virsmāsu vai tamlīdzīgas ambīcijas vismaz patlaban neietilpst manos plānos, vēlos būt klātesoša pacientiem un maksimāli palīdzēt."
Lielākā iedvesma – ģimene un kolēģi
Dzīvesprieku un enerģiju ārpus darba Kitijai dod ģimene: vīrs Roberts, dēliņš Markuss, nu jau pirmklasnieks, un gadu vecā meitiņa Laura. "Man īsti nav laika pat domāt par nogurumu, jo dzīvoju līdzi bērnu un vīra aktivitātēm, tādām nodarbēm kā motokross, slēpošana. Pateicoties vīram, ar to aizrāvusies esmu arī es. Mūsu ģimenes ikdiena ir ļoti piepildīta un dinamiska. Varu teikt, ka mans vaļasprieks ir ģimene. Liels atbalsts gan mājas dzīvē, gan ģimenes un darba balansa nodrošināšanā ir mans vīrs Roberts. Pateicoties viņa lielajai iesaistei bērnu audzināšanā, es varēju pilnvērtīgi atgriezties darba ikdienā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Meitiņa nu jau kādu laiku iet bērnudārzā, bet, ja gadās, ka bērni saslimst, vīrs nekad neatsaka iesaistīties. Es nāku uz darbu, viņš tiek galā. Mans darba laiks ilgst no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā katru darba dienu. Ja nepieciešams, vīrs paliek ar bērniem un dodas savās darba gaitās vakarā, kad atgriežos es, vai ņem slimības lapu, jo saprot, ka mans darbs man ir ļoti svarīgs," pastāsta Kitija. "Liels paldies jāsaka mūsu virsmāsai – šobrīd tā ir Zane Laure – par viņas plašo sirdi, kur vietas pietiek mums visiem. Arī pēc otra bērniņa kopšanas atvaļinājuma beigām man nebija ne mazāko šaubu, ka mani gaida un es vēlos atgriezties darbā."
Neskatoties uz entuziasmu un enerģiju, ko Kitija Rode velta darbam, viņai tomēr esot bijis pārsteigums, uzzinot, ka saņēmusi sirdsmāsiņas titulu. "Mums ir tik daudz lielisku māsu gan ar lielāku darba stāžu, gan profesionālu kvalifikāciju, tobrīd, kad saņēmu apbalvojumu, man bija tikai 30 gadu. Kad visas māsas sveica toreizējais Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un pasniedza man godarakstu, uz svinīgo apbalvošanas ceremoniju bija līdzi arī mans vīrs, kurš ļoti lepojās ar mani. Tā ir lieliska motivācija turpināt darboties šajā brīnišķīgajā profesijā!" teic Kitija.