Eiropas Savienībā bioekonomikas nozares uzskata par izšķirošajām, lai līdz 2050. gadam nodrošinātu klimatneitrālu Eiropu, kas ir iespēja Latvijas izaugsmei, taču vienlaikus radīs virkni izaicinājumu, secināja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 8. Starptautiskās konferences Izmaiņas un risinājumi vides politikā ilgtspējīgai, klimatneitrālai, ekonomikas attīstībai dalībnieki.
"Šis ir izaicinājumiem bagāts laiks, kad vienlaikus notiek daudz dažādas pārmaiņas, kas skar visas ar zemes izmantošanu saistītās nozares, kuras ir būtisks darba devējs, pašmāju un eksporta produkcijas ražotājs un nodokļu maksātājs, tāpēc attiecībā uz tām svarīgi lēmumus pieņemt, balstoties uz zinātnieku pētījumos gūtajām atziņām," uzsvēra Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, zemkopības ministra padomnieks meža resursu ilgtspējīgas pārvaldības un izmantošanas jautājumos Māris Liopa. Viņaprāt, būtiskākais izaicinājums ir un būs tieši izpratnes maiņa par to, kā saimniekojam un kā varam darboties atbilstoši ES jaunajām politikām, rodot iespējas un impulsu izaugsmei nākotnē.
Potenciāls jau ir
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektore Irīna Pilvere uzsvēra, ka Latvijas lielākais un būtiskākais resurss ir zeme, jo esam otrajā un ceturtajā vietā ES attiecīgi pēc lauksaimniecības zemes (aizņem 35% no teritorijas) un meža zemes (53% teritorijas klāj meži) uz vienu iedzīvotāju. Faktiski 88% no kopējas valsts teritorijas ir bioekonomikas nozaru iespēja, turklāt Latvija ir vienīgā ES Austrumeiropas valsts, kurā izstrādāta Bioekonomikas stratēģija. «Pašlaik šķiet, ka stratēģijas mērķis 2030. gadā sasniegt bioekonomikas eksporta produkcijas vērtību vismaz līdz deviņiem miljardiem eiro tiks izpildīts, jo jau 2022. gadā, pateicoties ārējiem faktoriem un inflācijai, tas bija 8,8 miljardu eiro līmenī,» pauda I. Pilvere. Vēl viens mērķis ir bioekonomikas produktu pievienotās vērtības palielināšana vismaz līdz 3,8 miljardiem eiro 2030. gadā – tas arī ir tuvu izpildei, jo pērn bija 3,5 miljardu eiro līmenī, kas bija 8% no pievienotās vērtības Latvijā. "Tas nav maz, jo tās ir darba vietas, nodokļi valsts budžetam," tā I. Pilvere. Taču stratēģijas mērķis attiecībā uz nodarbināto skaitu – 128 tūkstoši 2030. gadā –, visticamāk, netiks sasniegts, jo jau vairākus gadus to skaits ir ap 123 tūkstošiem. "Nozares tehnoloģiski un inovatīvi attīstās, un objektīvi darba vietu skaits samazinās, bet galvenā problēma, ka nerodas jaunas darba vietas laukos," pauda I. Pilvere, piebilstot, ka ES zaļais kurss skars abas lielākās bioekonomikas nozares – mežsaimniecību un lauksaimniecību –, tādējādi arī kokapstrādi un pārtikas pārstrādi, kas prasīs mainīt ne tikai pieeju, bet pat domāšanu.
Mainīsies investīciju fokuss
"ANO FAO pētījuma dati par pieprasījuma pieaugumu celulozei, šķiedru plātnēm, saplāksnim un zāģmateriāliem uz 2050. gadu pasaulē rāda, ka šo produktu saražošanai nepieciešamās apaļkoksnes apjomam jābūt par 37%–40% lielākam," skaidro Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Viņš norāda, ka šajā pētījumā nav ņemta vērā enerģētikas ietekme uz koksnes resursu plūsmām. Tāpat – ja ir vēlme fosilos resursus aizstāt ar atjaunojamām izejvielām, tad koksnes patēriņš pasaulē sasniedz 3,5 miljardus m3 . Vienlaikus jāņem vērā otra tendence, ka vietas, no kurienes varētu piegādāt koksnes resursus – saimnieciski izmantojamo mežu platības – samazinās. "Lai apmierinātu augošo pieprasījumu un tam sekojošo tehnoloģiju produktivitātes radīto pārstrādes jaudu apetīti, pētnieki iesaka līdz 2050. gadam ikgadēji ieguldīt divreiz vairāk mežsaimniecībā, nekā tiek ieguldīts kokrūpniecībā – tātad 40 miljardi eiro mežsaimniecībā un 25 miljardi eiro kokrūpniecībā," pauž A. Bukonts. Viņš norāda, ka cita risinājuma, kā līdzsvarot izvirzīto politiku mērķus ar meža platības un produktivitātes pieaugumu, lai apmierinātu prognozēto pieprasījumu pēc koksnes izstrādājumiem, nav. "Ir arī vēl trešais risinājums – mazināt patēriņu, ko var panākt, turpinot dzīvot ar fosilajiem resursiem, kas gan nozīmē samazināt sasniedzamo mērķu latiņu, vai arī to risina ar dārdzību," skaidro A. Bukonts. Pētnieku piedāvātajā scenārijā meža nozare 2050. gadā nodarbina 33 miljonus pasaules iedzīvotāju – tikpat, cik šodien. Latvijā mežsaimniecībā, kokapstrādē un mēbeļu ražošanā tiek nodarbināti apmēram 40 000 cilvēku. "Pēdējo gadu laikā šis skaitlis nav piedzīvojis būtiskas izmaiņas," stāsta A. Bukonts, piebilstot, ka Eiropas politikas vēlas sasniegt vairākus atšķirīgus mērķus un iet koksnes pieejamības samazināšanas virzienā. "Latvijā ik gadu tiek iegūti apmēram 13 milj. m3 apaļkoksnes, tad ap 2030. gadu tās apjoms maksimāli varētu būt tikai no astoņiem līdz deviņiem milj. m3 ," tā A. Bukonts. Viņš pieļauj, ka pašreizējā situācija ilgāk par 2025.–2026. gadu nesaglabāsies, bet jautājums ir, par cik lielu kubikmetru daudzumu ieguves apjoms samazināsies – 5% vai 10%, vai 20% vai pat 30%. "Samazināsies ne jau tāpēc, ka nebūs pieprasījuma pēc koksnes izstrādājumiem, bet gan pašu pieņemto lēmumu dēļ," norāda eksperts. Ja vēlamies sasniegt 30% aizsargājamo teritoriju līmeni, tad tas arī ietekmēs saimnieciski izmantojamo mežu platības un arī koksnes ieguvi. "Ir skaidrs, ka koksnes produkti nebūs lēti," tā A. Bukonts.
Plantāciju iespēja
Lai arī nereti plantāciju mežus uztver negatīvi, tomēr tā ir iespēja, kas samazina slodzi uz dabiskajiem mežiem. SIA Latvijas Finieris mežs valdes priekšsēdētājs Agris Mellerts norādīja, ka uzņēmums apsaimnieko vairāk nekā 11 300 ha zemes, no kuras apmēram 2500 ha ierīkoti plantāciju meži – pārsvarā bērza audzes. "Plantāciju mežs ir tāds pats mežs kā dabiski ieaudzis, un arī mežsaimniecības darbos nekādu būtisku atšķirību nav," skaidro A. Mellerts, piebilstot, ka atšķirība ir mazākā birokrātijas līmenī, jo plantāciju mežu īpašniekam jāiestigo cirsmas, nav jāzīmē skices, jāraksta iesniegums ciršanai, jāmaksā valsts nodeva, jāgaida mežziņa akcepts un ciršanas apliecinājums. "Tuvākajā nākotnē sabiedrībai būs jāizlemj, kā rīkoties: sabalansēt dabas aizsardzību un koksnes (arī CO2 ) ražošanu, nosacīti "strādājot pa vecam", vai strikti sadalot mežus dabas aizsardzības un intensīvas ražošanas mežos, tuvinot plantāciju mežiem," pauda A. Mellerts, piebilstot, ka bažas par to, ka privātmežu īpašnieks visu nocirtīs, nav nekas vairāk kā mīts. "Pērn bija ļoti augstas augošu koku cenas – pārsniedza pat 100 eiro/m3 , taču nav dzirdēts, ka plantāciju īpašnieki būtu masveidā nocirtuši visus plantāciju mežus," uzsver A. Mellerts, norādot, ka daba un dabas aizsardzība ir svarīga ne tikai "zaļajiem", bet ikvienam cilvēkam, atšķirība ir tikai izpratnē, ko, kā un kad sargāt un kurš par to maksās.