Jau pirms pāris gadiem valdība konceptuāli atbalstīja ideju par pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta izveidi, kura viens no galvenajiem pienākumiem būtu bērnu agrīnās prevencijas nodrošināšana. Pārresoru koordinācijas centram (PKC) tika uzdots uzdevums izveidot šādu dienestu, kam bija jāver durvis jau 1. februārī. Tomēr tā nav noticis, jo jautājuma izskatīšana iestrēga valdībā. Nu tas atkal tiks skatīts šīs nedēļas (18. februāra) sēdē, bet vai saņems zaļo gaismu, nav zināms. PKC cer, ka tā notiks un 1. marts būs jaunās institūcijas darba diena. Viens no klupšanas akmeņiem "sastrēgumam" – ministri nekādi nevar vienoties par to, pie kuras ministrijas šai institūcijai būtu jāpieder. Līdz šim šī funkcija bija uzticēta Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošajam Valsts izglītības satura centram. PKC iesaka to nodot Ministru kabineta pakļautībā, jo dienests pilda vairāku ministriju un atbildības jomu funkcijas. Daļa ministru pret to iebilst, uzskatot, ka valdībai šādi pienākumi nebūtu jāuzņemas.
Birokrātiskas prasības
PKC vadītāja vietniece un Attīstības plānošanas nodaļas vadītāja Rudīte Osvalde uzsver, ka tas tomēr būtu labākais risinājums, jo dienests saistīts ar starpnozaru politiku un tam atbilstošākais juridiskais formāts būtu valsts aģentūra, kas ir atvērta sadarbībai ar pašvaldībām un citām ieinteresētajām pusēm. Viņa aizķeršanās iemeslus saskata arī sen samilzušajā sistēmas Gordija mezglā, proti, ir virkne problēmu, kas joprojām nav atrisinātas, piemēram, bērnu tiesību aizsardzības jomā (tostarp neveiksmīgā bāriņtiesu reforma). Arī birokrātisko prasību jūra nav tik viegli pārpeldama – kamēr saskaņo ar dažādu ministriju ierēdņiem un nonāc pie kopsaucēja, nopriecājoties, ka nu beidzot to ir izdevies panākt, tad izrādās, ka ministriem ir iebildumi un viņi apšauba, vai kāda jauna iestāde vispār būtu veidojama šajā saspringtajā laikā. Diemžēl bēdīgākais ir tas, ka tajā visā pazūd bērns un viņa attīstības vajadzības, kas taču ir galvenais. Kamēr tiek skaldīti mati, tikmēr skaitļi runā paši par sevi un rāda, cik daudziem bērniem ir vajadzīga palīdzība psihiskās veselības traucējumu ārstēšanā. Jo, ja tie tiktu konstatēti pēc iespējas agrāk, tos arī vieglāk būtu novērst vai mazināt, sniegt atbalsta mehānismu, ne tikai noteikt diagnozi.
Osvalde norāda, ka dienestu paredzēts veidot, ietverot tajā arī vairākas reģionālās vienības (5–10), katrā ar 6–10 darbiniekiem, piemēram, logopēdu, psihologu, speciālo pedagogu, sociālo pedagogu. Tās gan varētu sākt darbu gada otrajā pusē, pēc pašvaldību vēlēšanām, un līdzšinējās pedagoģiski medicīniskās komisijas vairs nedarbosies ierastajā formātā.
Vaicāta par finansējumu, viņa skaidro, ka šogad no valsts budžeta dienesta izveidei papildus vajadzēs 349 673 eiro, pārējā summa nāks kā pārdale no dažādām institūcijām – kopumā 983 401 eiro. Taču preventīvās atbalsta sistēmas izveidei un programmu īstenošanai paredzēts piesaistīt arī Eiropas Savienības Sociālā fonda līdzekļus, kas gan būtu mērāmi miljonos eiro.
Politiska neizlēmība
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Dita Nīmante dēvē notiekošo par politisku neizlēmību, kas kārtējo reizi atbīda maliņā bērnus ar speciālām vajadzībām. PKC piedāvāto modeli viņa vērtē atzinīgi – ja izdosies izpildīt visu, kā iecerēts, izveidojot kvalitatīvu sistēmu, tad bērnu psiholoģiskā veselība no faktu konstatācijas pāries uz izglītojošu un metodiski pamatotu pakalpojumu sniegšanu, kas būs labs atbalsts gan vecākiem, gan pedagogiem. Ja notiks tikai funkciju pārcelšana no vienas institūcijas uz citu, nekādu pārmaiņu nebūs. Tad atkal ieraudzīsim tās pašas padomju laiku pedagoģiski medicīniskās komisijas, kuru galvenais uzdevums noteikt bērnam diagnozi un piefiksēt, kurā speciālās izglītības programmā viņam jāmācās. Diemžēl līdz šim trūcis arī ilgtspējīgas sistēmas – lielākoties viss notiek no projekta līdz projektam.
Savukārt Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa uz jaunveidojamo dienestu skatās piesardzīgi. Ideja nav peļama, taču, ja pārliek vēžus citā kulītē, proti, ja tur strādās tie paši vecā kaluma speciālisti, nekas nemainīsies. Katrā ziņā daudz solījumu līdz šim ir bijis, kas tā arī palikuši nerealizēti. Lai kaut ko jēdzīgu izveidotu, jāiegulda liels metodoloģiskais darbs, kam jāiet kopā arī ar jauno Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Tas, ka valdībā šis jautājums izraisījis tik asas debates un nav zināms, kam jaunā iestāde piederēs, viņai pat šķiet pozitīvi – beidzot ministrijas spiestas sadarboties un sarunāties pēc būtības.