Jauni godmaņlaiki, jaunas godmaņkrāsniņas

Nu atkal ir godmaņlaiki, un dažviet Latvijā no daudzdzīvokļu māju fasādēm joprojām lien ārā simboliskie skursteņi. Tolaiku primitīvās krāsniņas gan vairs ar uguni nesameklēt, cilvēki ir iekārtojuši savu mitekļu apkuri, kā kurš varējis, un ir apmierināti, tikai sūkstās, ka arī malka ar katru gadu kļūst dārgāka. Govi par krāsni Astoņdesmitgadīgās Helēnas Pitkēvičas dzīvoklī radiatori vēl saglabājušies, kaut gan tie sen vairs nesilda. Apaļā dzelzs krāsns gan piekurināta, ka roku grūti piedurt. Saimniece visu mūžu nostrādājusi slavenajā Krāslavas rajona kolhozā Brīvība, bijusi nopelniem bagātā zootehniķe. Pēc aiziešanas pensijā vēl piestrādājusi šinī mājā par kurinātāju, pa naktīm dežurējot katlumājā, vērpusi dziju. Tad 90.gados kolhozs izjucis, arī mājas nebija kas kurina. Helēna atzīst, ka lielākās problēmas bijušas ar to, ka nams jau nav bijis pielāgots krāsns apkurei. Sākumā dūmus laiduši ventilācijas šahtās, kas esot bijis bīstami, turklāt, istabas bijušas pilnas dūmiem. Tad kopā ar kaimiņiem sarunājuši, nopirkuši ķieģeļus un uzbūvējuši kopīgu skursteni. Arī viņai sākumā bijusi pašdarināta ķieģeļu krāsniņa, ko nācies kurināt vairākas reizes dienā, jo bijis auksti. Lai ierīkotu apkuri, pārdevusi govi, jo pensija tajos gados bijusi tikai 50 latu. "Kad jau likām krāsnis, domājām, ka varbūt tas tikai uz laiku. Tagad gan daudzi kaimiņi ir nogriezuši radiatorus, man gan vēl stāv," saka Helēna Pitkēviča. Viņa ir pateicīga paju sabiedrībai Brīvība, kas viņai kā veterānei jau otro gadu pēc kārtas piegādā malku, jo tagad malkas krava maksājot jau sešdesmit latu. Tagad viņa ar meitas palīdzību salikusi pakešu logus un optimistiski sapņo veco plīti virtuvē nomainīt ar Jotul krāsniņu, uz kuras varētu gatavot ēdienu, jo arī gāzes balona cena jau uzkāpusi līdz 20 latiem. Tagad pusdienas uzsilda krāsns mutē. Nebūs, kas sildās Krāslavas rajona Bērziņu pagasts atrodas pašā pierobežas joslā. Uz pagasta centra ielas satiktā Olga Lastovska (31) stāsta, ka vienā astoņpadsmitdzīvokļu mājā apdzīvoti seši dzīvokļi, bet otrajā mājā dzīvojot tikai divas pensionāres. Cilvēki izbraukuši kur nu kurais, ciemats ir palicis tukšs. "No bērnības atceros, ka te bija centrālapkure, tagad visur tikai krāsniņas, kā kurš varēja, tā ierīkoja, malku katrs pats gatavo." Dzīvokļu durvis Bērziņos neslēdz, kāpņu telpā pie atsalušajiem radiatoriem kārtīgi salikti ielas apavi. Zojas Urtānes, 1.grupas invalīdes, dzīvokļa virtuvē ieraugu gandrīz vai klasisku, dūmiem nokvēpušu godmaņkrāsniņu, kas, izrādās, tomēr jau pielāgota apkures katlam. "Kad pārtrauca namu apkurināt, ielikām šo krāsniņu, domājām, uz laiku, izrādījās, pavisam. Tagad jau esam piemērojušies, pieslēdzām katlu, ir siltais ūdens. Nav slikti," smaida Zoja. Krāsns ierīkošana izmaksājusi 300 latu, kas tiem laikiem bijusi liela nauda, jo sovhozs izjucis, vīrs zaudējis darbu, pati saņēmusi tikai niecīgu invaliditātes pensiju. Par 250 latiem izdevies pārdot par kolhoza pajām iegūto dzīvokli, atlikušo iedevis tēvs, kas turējis lauku saimniecību. Zoja strādājusi par bērnudārza audzinātāju, kopš 20 gadu vecuma slimo ar smagu poliartrītu. Jau būdama 1.grupas invalīde, sadūšojusies laist pasaulē dēlu, kas tagad jau studē neklātienē Daugavpils universitātē. "Tā jau būtu silti, taču māja ir veca, sienās šķirbas, nav siltināts, pūš vējš cauri." Ritas Anisjko dzīvokļa centrā greznojas cita tipa godmaņkrāsniņa — Jotuls, uz kura mīl sildīties milzīgais runcis Makss. "Kad atrāva centrālapkuri, kaut kā jau bija jādzīvo, jāpiemērojas. Visu paši taisījām, no savu lauku māju plītīm lauzām ķieģeļus. Dūmenis sākumā gāja ārā pa logu, tie, kuri ar kaimiņiem sadzīvoja, uzreiz taisīja kopīgu, kur nevarēja sarunāt, katrs atsevišķi. Bet tā šī krāsniņa ir laba, ilgi gan iesilst, bet ilgi arī tur siltumu. Malka gan paliek dārgāka ar katru gadu."