Kaimiņam jāpaskaidro

Fragments no intervijas:

Publiskajā telpā nonākusi informācija par Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa (KPV) iespējamiem pretlikumīgiem finanšu darījumiem, par ko bijis arī iesniegums Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), taču iestāde nav saskatījusi savā kompetencē esošus pārkāpumus un pārsūtījusi to citiem. Vai tā ir loģiska rīcība?

Visticamāk, KNAB rīkojies atbilstoši savai kompetencei, jo tā pārziņā ir korupcijas un politisko partiju finansēšanas kontroles jautājumi. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka KNAB iesniegumu pāradresē citai iestādei, ja konkrētajā gadījumā nesaskata, piemēram, interešu konflikta pazīmes. No pašreizējās informācijas nav iespējams viennozīmīgi pateikt, vai un kādi iespējami pārkāpumi deputāta rīcībā ir bijuši. Taču, ja ir veiktas darbības, lai izvairītos no nodokļu deklarēšanas un nomaksas, tad tas jau ir Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kompetencē. 

Publiski zināmā informācija liecina, ka ir bijis konkrēts iesniegums, kurā norādīti fakti par iespējamiem pārkāpumiem. Pagaidām gan arī nav zināms, vai un kādu lēmumu ir pieņēmis VID. Taču, kopumā skatoties, šķiet tomēr paradoksāli, ka pats Kaimiņš pastāvīgi moralizē par pārējiem politiķiem, kritizē viņus un izsaka dažādus pārmetumus, tajā pašā laikā šobrīd tiek mesta ļoti skarba ēna pār pašu Kaimiņu.

Ja šie fakti atbilst patiesībai, tiešām rodas situācija, ka, no vienas puses, viņš ir publiski moralizējis par citu politiķu rīcību, tajā pašā laikā pats pret likumu ievērošanu izturējies šādi. Patiesībā šis gadījums ir nozīmīgs ētikas jautājums. Iespējams, to būtu nepieciešams izskatīt arī Saeimas ētikas komisijā, uzklausot visus faktus, arī pašu deputātu. Es pagaidām neesmu dzirdējis, ka komisija plānotu šo jautājumu skatīt. Jebkurā gadījumā šo jautājumu nevar tā vienkārši atstāt bez ievērības, sevišķi situācijā, kad tiek izteiktas aizdomas par iespējamām nelegālām naudas plūsmām, ko varētu būt saņēmis Saeimas deputāts vai viņam piederošs uzņēmums. Loģiski, ka šāda informācija arī rada aizdomas, vai tas nav uzskatāms par kukuli. Šajā gadījumā pagaidām ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu: vai atbildīgās institūcijas ir adekvāti izvērtējušas konkrētās personas iesniegumā minēto informāciju, kādi ir secinājumi, kas ir konstatēts pārbaudēs.

Faktiski pats Kaimiņš līdz šim īsti nav pūlējies sniegt detalizētu skaidrojumu par situāciju. Ja iesniegumā minētie fakti ir nepatiesība, loģiski būtu dzirdēt viņa argumentus un pierādījumus, kas to visu atspēko.

Deputātam, jebkuram politiķim šādā gadījumā būtu jādara viss iespējamais, lai mazinātu, faktiski pilnībā izkliedētu šaubas par viņa rīcības godīgumu, tādējādi novērstu neuzticēšanos. Ja tas netiek darīts, tas iedragā visas valsts pārvaldes tēlu kopumā. Protams, šajā situācijā pašam Kaimiņam zināmā mērā ir visai sarežģīti pierādīt ar konkrētiem dokumentiem to, ko, iespējams, viņš nemaz nav darījis. Ja darījums nav noticis, loģiski, nav arī dokumentu, kas to varētu apliecināt. Te arī zināmā mērā rodas problēma – ja iesniegumā minētā informācija nav patiesa, Kaimiņam ir jāpierāda pretējais.

Risinājums būtu diezgan loģisks – ja tā ir apmelošana, adekvāts solis būtu Kaimiņa iesniegums tiesībsargājošajām iestādēm izmeklēt faktu, atrast un sodīt vainīgos.

Tā būtu viena no loģiskām rīcībām.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 9.februāra, numurā!