Gatavojot politikas dokumentus, pēdējā laikā Latvijā vairākkārt bijusi runa par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu, tā saukto ekonomisko bēgļu, atvešanu atpakaļ mājās. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts pat nosaucis 100 000 cilvēku, ko plāno atgūt. Taču, tiekoties ar latviešiem Īrijā, uzzināju, ka daudzi no viņiem nejūtas dzimtenē gaidīti un politiķu izteikumus sauc par ķeksīšu ievilkšanu - esmu runājis, rūpes ir paustas.
Daži latvieši piekrīt sarunai, jo, kā paši saka, esam dusmīgi par tukšo runāšanu. Par atgriešanos runā tikai retais - tās pārsvarā ir vēl Īrijā neiesakņojušās jaunās ģimenes, kurām nav bērnu vai bērni vēl neiet skolā. Patiesībā tādu atradu tikai vienu no vairāk nekā desmit uzrunātajām. Taču daudzbērnu ģimenes, kuras Latviju pametušas, lai Īrijā paglābtu bērnus no nabadzības, nevēlas viņus atgriezt apstākļos, no kuriem ar lielu piepūli un smagu darbu izrāvuši. Tiesa, ļoti daudzās sarunās izskanēja - gribētu dzīvot Latvijā, bet diez vai varēšu.
Ceļu uz Īriju pavēra nelaime
Skaļi un maģiski aicinoši dziedādama, košā saldējuma mašīna riņķo pa Dublinas dzīvojamo māju rajonu, kur apcirptos zālienos rindās izguldītas zemas brūni baltas divstāvu mājiņas. No vienas izsprāgst latviešu puika Pēteris Barkus (7), kurš, kā vēlāk atklāsies, burtojot latviešu grāmatiņas, latviešu «c» vietā tiecas lasīt anglisko «k». Ir piektdienas vakars, un, kā norunāts, mamma iedevusi eiro saldējumam. Ar zaļu saldētu masu plastmasas glāzītē šis «smaidiņš» atgriežas savas Īrijā dzīvojošās latviešu ģimenes mājās.
1999. gada novembrī no ģimenes pirmais uz Īriju atbrauca Vitauts Barkus, un pēc pieciem gadiem viņam pievienojās sieva Ilze ar trim bērniem. Dēls Pēteris piedzima pēc gada, taču - pēc mammas vēlēšanās - tieši Latvijā. Kā saka Ilze Barkus: «Man tobrīd bija ļoti patriotiskas sajūtas.» Kad mazais piedzima, ģimene centusies noturēties Latvijā, bet ne Ilzei, ne Vitautam darbu neizdevās atrast, un 2007. gadā ģimene otrreiz sēdās lidmašīnā uz Dublinu. Tā viņi jau piecus gadus turpina augt zem Zaļās salas sargājošā lietussarga. Te piedzimusi viņu mazā Elizabete, kurai pēc dažām dienām būs divi gadi.
Ģimene dzīvo Īrijai pieticīgi, taču nevarot salīdzināt šo dzīvi ar pieredzēto Latvijā. Kad šī ģimene, kas sākusies Aizputē, atgriezīsies Latvijā, nav zināms. Īrijā viņi ir seši: vecāki Ilze un Vitauts, bērni Jurģis (16), Ieva (15), Pēteris un Elizabete. Vecākā meita Sintija (25) dzīvo Anglijā. «Es baidos atgriezties,» neslēpj ģimenes stiprais balsts Vitauts.
Ilze Barkus pastāsta par savas ģimenes pieredzi. 90. gadu beigās Latvijā bijušas dienas, kad bija jādomā, vai būs ko ēst. Tolaik, augot Jurģim un Ievai (viņiem ir tieši gada starpība), pirkusi second hand veikalā mazgājamās pamperbiksītes. «Tās palīdzēja ietaupīt kādus santīmus, jo es varēju atļauties nopirkt tikai divus pamperus katram uz diennakti,» viņa paskaidro. Atminas arī situāciju, ka gājusi ar bērniem uz veikalu un domājusi par pēdējiem 50 santīmiem maciņā, vai par tiem labāk pirkt margarīnu vai cukuru. Dažkārt arī nebija naudas skolas pusdienām vecākajai meitai.
Ceļu uz Īriju pavēra nelaime. Bija bankrotējis viņu ģimenes veikals, un bija jāatdod cilvēkiem parādi. Taču, piestrādājot mežā, Vitauts ļoti stipri sazāģēja kāju un vairs nevarēja piepelnīties pamatdarba algai.
Visu stāstu par Barkus ģimeni lasiet šodien laikrakstā Diena.
Rīt Dienā - ko nozīmē mātei atstāt divus bērnus vecākās septiņpadsmitgadīgās meitas uzraudzībā, lai pati dotos uz Īriju pelnīt maizei.