Pierunāja arī māsu
Abas māsas reizē pabeigušas Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā krusta koledžu, pēc kuras absolvēšanas abas reizē sākušas strādāt par māsām BKUS uzņemšanas nodaļā. Tas bijis pirms piecarpus gadiem. Madara gan pirms tam vēl studiju laikā šajā nodaļā strādājusi arī par māsu palīdzi, tādējādi viņa bērnu slimnīcā kopumā nostrādājusi jau aptuveni sešus gadus. Tieši Madara bijusi tā, kas pierunājusi māsu Ilzi savas darba gaitas sākt tieši šajā nodaļā, un kopš tā brīža viņas ir viena otras lielais atbalsts ne tikai ikdienā, bet arī darbā.
Abu mamma bijusi feldšere un mudinājusi karjeru medicīnā izvēlēties arī meitām.Ilzei gan sākumā tas nav licies saistoši. "Mums jau bērnībā mamma ik pa laikam mudināja, lai ejam mācīties par ārstēm, lai ejam mācīties par māsām, māsu palīdzēm vai ko tādu. Man gan tobrīd likās, ka medicīna galīgi nav mana joma," stāsta Ilze. Tomēr 12. klasē viņa nokļuvusi darbā medicīnas iestādē – bijusi sanitāre Rīgas Dzemdību namā, bet ātri sapratusi, ka ar šo darbu savu nākotni negrib saistīt, tādēļ nolēmusi mācīties par māsu palīdzi, lai saprastu, vai darbs medicīnā viņai vispār padodas. "Pabeidzu 12. klasi, ieguvu māsu palīdzes diplomu un sapratu – jā, esmu gatava, jāiet mācīties tālāk," stāsta Ilze. Tobrīd vidusskolu bija pabeigusi arī māsa, un abas kopā sāka studijas koledžā.
Madara vairākkārt uzsver, ka viņai medmāsas profesija liekas ļoti interesanta un aizraujoša. Madara arī nekad nav gribējusi kļūt par ārsti vai ārsta palīdzi, jo tas nav viņu saistījis. Viņasprāt, medmāsas par pacientiem un viņu sajūtām var daudz vairāk uzzināt, jo tieši medmāsas ir tās, kuras ikdienā visvairāk ar pacientiem komunicē.
Arī Ilze atzīst, ka nevarētu sevi vairs iedomāties kādā citā amatā un pat ne darba vietā. Kādu laiku strādājusi ar bērniem arī privātās medicīnas iestādē, tomēr sapratusi, ka viņu darbs BKUS uzņemšanas nodaļā saista daudz vairāk.
Gan Madara, gan Ilze atbalstītu arī savus bērnus, ja viņi izvēlētos nākotnes karjeru saistīt ar medicīnu. Pagaidām abu māsu bērni vēl ir mazi, tādēļ šobrīd grūti prognozēt, kā medicīnas nozare Latvijā attīstīsies līdz brīdim, kad viņiem būs jādomā par aroda apgūšanu. Tomēr māsas apliecina, ka atbalstīs bērnu izvēli arī tad, ja mediķiem nāksies iet protestos, pieprasot savu tiesību ievērošanu arī pēc padsmit gadiem. "Finansiālais jautājums ir būtisks, jo, protams, jāuztur ģimene, bet es domāju, ja tev tas ir sirdsdarbs un tu nāc uz darbu ar prieku, tad tas arī ir forši," saka Ilze. Viņa atzīst, ka savai septiņgadīgajai meitai jau tagad ik pa laikam izstāsta par labo un aizraujošo šajā darbā.
Jāmāk saprasties
Noraksturot tipisku darba dienu šajā nodaļā neesot iespējams. Uz svētkiem mēdzot gan būt lielāks pacientu pieplūdums, tomēr kopumā prognozēt, kāda izvērsīsies katra maiņa, nevarot. Dežūra, kas iesākusies samērā mierīgi, stundām ritot, var izvērsties par ārkārtīgi saspringtu darba cēlienu.
Darbā iespēju robežās var izvēlēties, cik stundu režīmā strādāt. Madara parasti ņem 12 stundu maiņas, bet Ilze ērtības labad ir izvēlējusies strādāt pa 24 stundu maiņām. Abām bieži vien nākas arī kopā sastrādāties un Ilze atzīst, ka, strādājot ar Madaru, viņa jūtas vislabāk, jo zina, ka māsa izdarīs visu, kā teiks. Arī labākos mierinājuma vārdus grūtā darba dienā varot saņemt tieši no māsas.
Lai arī darbs ir aizraujošs, tas ne vienmēr nozīmē, ka tas ir arī viegls. Pacientus un viņu vecākus jāmācās izprast, savā ziņā jābūt arī psihologam, lai katram atrastu labāko pieeju. Vecāki bieži vien ir uztraukušies daudz vairāk nekā paši bērni un nereti nemaz nedzird, ko viņiem saka medicīnas personāls. Šādos gadījumos medmāsām jābūt pacietīgām un jāspēj nepieciešamo informāciju izstāstīt. Reizēm arī nākas runāt nedaudz skaļākā tonī, lai mazā pacienta vecāki nomierinātos. "Mēs jau pašas visu laiku arī mācāmies un katru dienu apgūstam kaut ko jaunu," saka Madara.
Ar visiem pieaugušajiem gan, protams, neizdodas saprasties nevainojami un jārēķinās ar to, ka kāds uzskatīs, ka medmāsas savu darbu nav paveikušas labi. Nereti nākoties uzklausīt pārmetumus, ka mazā pacienta vecāku ieskatā ir smaidīts pārāk daudz. "Vecāki domā – kāpēc es smaidu? Vai tādēļ, ka viņu bērns ir slims? Nē taču! Es smaidu, lai bērns nenobītos, ka nāk dusmīga tante ar adatu vai tamlīdzīgi," uzsver Madara.
Abas māsas arī pret šādiem vecākiem mēģina izturēties ar sapratni, jo apzinās, ka bērnu saslimšanas dēļ cilvēki ne vienmēr var reaģēt adekvāti, tomēr dažreiz savaldīties ir nepieciešams vairāk nekā citas reizes. Tas ir tādos gadījumos, kad uz medmāsām sāk uzkliegt, nereti pat izteikties rupjiem vārdiem par lietām, ko medmāsas nekādi nevar ietekmēt un kas nav atkarīgas no viņām. Piemēram, slimnīcā ir noteikums, ka uz pārbaudi laiž iekšā tikai vienu no vecākiem. Tas nereti izraisa neapmierinātību, ko vecāki izpauž tieši pret medmāsām.
Dažreiz esot gadījumi, ka pacientu vecāki kļūst dusmīgi, pirms vispār nokļuvuši pie medmāsas, jo, viņuprāt, tas aizņēmis pārāk daudz laika. Ne vienmēr pacientu vecāki apzinās to, kāda ir procedūru kārtība. Piemēram, lai medmāsa bērnam analīzes vispār varētu paņemt, vispirms pacients jāapskata ārstam un jāuzraksta visi nepieciešamie dokumenti, arī laboratorijai nepieciešamais nosūtījums. "Analīzes jau var paņemt ātri, bet ko tas dos, ja nevaru nosūtīt laboratorijai?" retoriski vaicā Madara.
No darba prom māsas gan neesot gribējušas iet ne reizi. Ja gadās grūtāka dežūra, kad medmāsām tiek veltīti pacientu vecāku pārmetumi, māsas cenšas uz pāris minūtēm izrauties, lai izvēdinātu galvu. Madara paņem kafiju un izstaigā nelielu loku pa slimnīcas teritoriju. Ja vajag, piezvana arī māsai un jau pēc neilga brīža atgriežas darbos. Arī Ilze mēdz galvu izvēdināt turpat slimnīcas teritorijā, bet dažreiz pietiekot vienkārši noskalot seju ar aukstu ūdeni.
Jautātas, vai ir kādi ieteikumi, kas balstīti uz viņu novērojumiem darbā uzņemšanas nodaļā, Ilze atzīst, ka, viņasprāt, būtu nepieciešams daudz vairāk un konkrētāk izglītot vecākus par to, kā rīkoties dažādās ar veselības problēmām saistītās situācijās. Kā iespējamo risinājumu viņa min bukletus, kurus varētu dalīt ģimenes ārsti vai veselības aprūpes iestādes. "Lai vecāki varētu paši novērtēt, kā viņu bērns jūtas, un lai nebūtu tā, ka vecāki rauj bērnu uz slimnīcu, tiklīdz viņam mazliet paaugstinās temperatūra," saka Ilze.
Madara piebalso un kā ļoti nozīmīgu problēmu uzsver to, ka mazi bērni joprojām bieži applaucējas. Tas notiek, uzraujot virsū uz galda malas atstātas karstu dzērienu krūzes vai katliņus no plīts malas. Gadās arī, ka nejauši applaucējas bērns, kas atradies pieaugušajam rokās, kamēr pieaugušais dzer karstu tēju vai kafiju. "Es personīgi nekad vecākus nebaru un neko nepārmetu, bet vienmēr cenšos atbalstīt. Tomēr statistika par bērnu applaucēšanās gadījumiem ir briesmīga," atzīst Madara.
No 2019. gada 12. novembra līdz 31. decembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tiks noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalās Bērnu klīniskās universitātes slimnīca.
Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā!
Raitis
Nu ne