Latvijas fakti apkopojuši jaunākos politisko partiju un arī trīs augstāko valsts amatpersonu reitingus, kas rāda visai interesantu ainu. Bet pirms rezultātu izvērtēšanas pastāstiet, lūdzu, par aptaujas metodoloģiju – kāds ir izvaicāto cilvēku profils?
Tā ir paplašināta aptauja, ko ir pieņemts dēvēt par omnibusa aptauju. Tās ietvaros jāaptaujā 1003 pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji. Metode martā īstenotajai aptaujai (no 14. līdz 24. martam) ir datorizēta telefonaptauja (CAT), izmantojot pēc nejaušu skaitļu principa sastādītu mobilo tālruņu numuru datubāzi, kuri pēc tam darba procesā mazliet tiek kvotēti, lai būtu nodrošināta gan reģionālā, gan nacionālā pārstāvniecība. Proti, šajā aptaujā pēc stratificētās nejaušības principa tika iekļauti 1003 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem – tas ir veids, kā šādā aptaujā panākt reprezentativitāti.
Runājot par partijām – šajā gadījumā jautājums bija par politisko izvēli, ja respondentiem martā būtu bijis jāizdara izvēle Saeimas vēlēšanās?
Te ir jāņem vērā viens būtisks apstāklis, kas ir raksturīgs telefonaptaujas gadījumā un ar ko telefonaptaujas būtiski atšķiras no interneta un klātienes aptaujām. Gan internetā, gan klātienes aptaujās parasti cilvēkam parāda partiju nosaukumus, no kā tad viņam ir iespēja izvēlēties. Telefonaptaujā tiek uzdots jautājums, par kuru partiju viņš balsotu, un gaidīta respondenta atbilde un tikai gadījumā, ja atbilde netiek saņemta, piemēram, cilvēks sāk šaubīties, tad kā pamudinājums viņam tiek nolasīts partiju saraksts. Turklāt jauktā secībā, proti, ar katru nākamo intervējamo dators parāda partiju nosaukumus citādākā secībā. Ja, noklausoties partiju sarakstu, respondents spēj izdarīt izvēli, sadzirdot sev simpātisko partiju, tad tas arī tiek atzīmēts pie izvēlēm; ja ne, tad tiek atzīmēts, ka viņš nav izlēmis, ko nereti cilvēki arī paši pasaka. Un tad vēl ir atbildes variants, kurā atzīmē tos respondentus, kuri norāda, ka vēlēšanās nepiedalīsies – parasti šādas atbildes cilvēki paziņo uzreiz pēc pirmā jautājuma.
Un tagad ķeramies pie aptaujas rezultātiem! Redzu, ka martā 5% barjeru, lai tiktu ievēlētas Saeimā, ir pārvarējušas tikai četras partijas: 8% ir partijai Latvija pirmajā vietā (LPV), 7,6% – Nacionālajai apvienībai (NA), 6,8% – Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), bet 5,6% – Jaunajai Vienotībai (JV). Visi pārējie vismaz patlaban paliek ārpus parlamenta. Ko tas liek padomāt partijām?
Pagaidām pilnīgi neko. Skaidrs, ka tās partijas, kas ir galvgalī, var justies mazliet – es teikšu, mazliet – drošāk nekā tās, kas balansē ap diviem procentiem vai pat zem diviem procentiem, kādu arī netrūkst.
Ir gan vēl viens grafiks, kurā ir noņemti nost tie cilvēki, kuri teica, ka nezina, par ko balsos, vai neplāno piedalīties vēlēšanās, kā rezultātā tā bāze strauji samazinās un paliek ap 400 cilvēku, kuriem ir skaidra izvēle, un tad tā bilde izskatās tāda, ka ir sešas partijas, kuras bez problēmām varētu pārvarēt to 5% barjeru, ieskaitot Progresīvos un Stabilitātei!. Tad tur uz robežas balansētu Apvienotais saraksts (AS) ar 4,6% vai Saskaņa ar 4,2%, pārējiem jau ir mazāk par 4%, līdz ar to es viņus vēl nopietni neuztvertu.
Bet, vērtējot tos reitingus, vēl viena lieta ir jāņem vērā – esošajā situācijā, kad dienaskārtībā noteikti nav jautājums par Saeimas vēlēšanām, aptaujas rezultātus varētu nosaukt par zīmola spēku, proti, cik tas partijas zīmols ir jaudīgs un spēcīgs un kādā veidā tas referē kopā ar katras partijas elektorātu. Ja skatāmies uz pirmajām trim vai pat četrām partijām (LPV, NA, ZZS, JV), tad LPV to elektorātu var vienmēr tā kā mēģināt identificēt. Pieredze rāda, ka kodola elektorāts ātri mobilizējas un ir ļoti lojāls LPV. Vienkārši atgādināšu: LPV neilgi pēc šīs Saeimas ievēlēšanas rosināja parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu un patiesībā ļoti ātrā laikā savāca mazliet vairāk nekā 30 tūkstošus parakstu. Domāju, ka tas arī ir tas LPV elektorāta pamata kodols. Ja mēs paskatītos iepriekšējo vēlēšanu kontekstā, LPV saņēma 57 tūkstošus ar asti balsu. Līdz ar to šis ir viegli mobilizējams, lojāls elektorāts. Te var daudz runāt par tām sociālajām saitēm, bet šobrīd tajās niansēs neiedziļināšos. Tā vai citādi tas nenozīmē, ka viņi to elektorātu var palielināt trīs vai četras reizes – tas viņiem viegli varētu izdoties.
Līdzīgi ir NA – arī savs sens elektorāts. Tie ir cilvēki – nosauksim viņus par tradicionālistiem. Ja skatās dažas citas aptaujas, kurās cilvēks teic, ka ir balsojis par NA, tad, skatoties iepriekšējās aptaujas, ļoti bieži var redzēt, ka viņš ir bijis absolūti lojāls savai izvēlei. Bieži, bet ne vienmēr – tas ir atkal kārtējais pārspīlējums, ko dažs politologs atļaujas stāstīt (arī pagājušajā nedēļā to dzirdēju) – NA elektorāts ir ļoti veci cilvēki. Tā nebūt nav. Jā, tā serde ir gados vecāki cilvēki, bet tur ir arī cilvēki vidējos gados un atsevišķos reģionos ir arī jauni cilvēki (jauni – ar to domāju 20–35 gadu vecumā).
ZZS gadījumā jāskatās uz tām saimnieciskajām saitēm un ietekmi pašvaldībās, kas nenoliedzami ir ZZS pamata elektorāts, un viņiem izdodas to saglabāt. Grūti pateikt, kā būs pašvaldību vēlēšanās. Ja daļa ZZS Saeimas deputātu atjaunos mandātus pašvaldībās, tā būs atkal tā bāze nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet nedomāju, ka tur būs revolūcija, ka viņi varētu trīskāršot savu elektorātu vai kā tamlīdzīgi. Kā jau teicu, tas, ko šobrīd redzam, ir zīmolu spēks un serdes elektorāts.
Tas pats attiecas arī uz JV. Tas gan, manuprāt, pašreiz ir tādā pārejas stadijā, jo viss pamatotais stāsts par to, ka lielā mērā JV elektorāta bāze ir ar valsts pārvaldi un budžeta sistēmu saistītie vēlētāji – es tam noteikti biju gatavs piekrist un vēl joprojām piekrītu, bet acīmredzot vēlētāji jūt, ka tā situācija mainās – JV ietekme vienkārši sāk sarukt. Vēlētāji jau paši nodrošina tās JV ietekmi, bet skaidrs – ja paliek esošais valdības modelis vēl ilgāku laiku… Šobrīd esošā valdošā koalīcija ir tā, kas ļoti precīzi strādā uz tā saukto protestējošo jeb protesta elektorātu, kurš vienkārši var sākt attīstīties. Visbiežāk tā ir sadaļa, ko sauc «es nepiedalos vēlēšanās» – tie daudzie cilvēki, kuri, piemēram, pagājušajās vēlēšanās bija 41%. Viņus var uzbudināt ar kaut kādām populistiskām lietām vai kāda viena jautājuma tēmu, vai vienas problēmas risinājumu. Kā ir redzēts arī ne tik sen, visas tās "konservatīvās partijas " un "kam pieder valsts", kas nemitīgi mainīja nosaukumu – kaut kāda tāda uzbudinātība… Man ir nojausma, ka kaut kas tāds būs. Tā ka, ja kāds ārpusparlamentārais politiķis plāno kaut kādu savu politisko karjeru, tad noteikti tā politiskā telpa un esošā vide, un koalīcijas radītā vide būs ļoti pateicīgs risinājums, lai meklētu jaunus pavērsienus un uzrunātu elektorātu. Domāju, ka tas tā būs – visi procesi to nepārprotami rāda.
Pašreiz esošā parlamenta ietvaros izdomāt kaut kādas vērienīgas pārmaiņas ir grūti, jo tur koalīcijā visi grib dzīvot. Pirmie, kas visvairāk grib dzīvot, ir Progresīvie, ja jau aizsardzības ministrs savāc četrus jaunus padomniekus un tas tiek skaļi pateikts. Skaidrs, ka tas ir tas, ko ļoti bieži dēvē par "partijas kā darbā iekārtošanas biroji". Nešaubos, ka Progresīvo apkārtnē ir daudz "izsalkušu cilvēku", kuriem vajadzīgs darbs. Un darbs valsts pārvaldē ir prestižs – varbūt ne tā darba satura dēļ, bet algas dēļ. Domāju, to viņi arī dara un tāpēc arī viņi tur ir gatavi dažādi locīties un grozīties, lai saglabātu to savu vietu valdošajā koalīcijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nejūt jau to jaudu arī no potenciālajiem koalīcijā nācējiem – es domāju, ne no AS, ne no NA.
Ja salīdzina respondentu atbildes par politisko izvēli janvāra, februāra un marta aptaujās (skatoties grafika augšgalu, jo pārējiem ir pavisam niecīgas izmaiņas), nosacīti lielākais popularitātes kritums kopš janvāra, kad bija 6,9%, ir JV, kuras popularitāte martā bija 5,6%. Tas būtu saistāms ar jūsu iepriekš stāstīto?
Jā, es tā domāju. Manuprāt, premjeres Evikas Siliņas (JV) kā līderes potenciāls ir izsmelts. Vienmēr līderis, īpaši valdības vadītājs, atnākot sākotnēji tiek uztverts pozitīvi, bet tagad jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks un attieksme pret viņu pašu rāda, ka liela daļa sabiedrības viņu vērtē negatīvi, līdz ar to tas atsaucas arī uz partiju. Protams, partija manā ieskatā cenšas viņu ļoti pārliecinoši aizstāvēt, attaisnot un atbalstīt, un tā tālāk, bet, kā jau teicu, tas rada to nenomaināmības sajūtu, kas beigu beigās attīsta protesta elektorātu.
Protams, kā jūs teicāt pašreizējie partiju reitingi līdz Saeimas vēlēšanām vēl var pamainīties…
Būtiski var mainīties.
Tajā pašā laikā pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Cik lielā mērā šīs aptaujas rezultātus, kur jautājāt vēlētāja izvēli Saeimas vēlēšanu kontekstā, var attiecināt uz potenciālajiem rezultātiem jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās? Politikas vērotāji parasti akcentējuši, ka Saeimas un pašvaldību vēlēšanas tā īsti savstarpēji nekorelē, tomēr man ir sajūta – viss, kas šobrīd notiek valstī, veido pavisam citu situāciju. Varbūt no Rīgas attālākās pašvaldībās šie rezultāti nekorelēsies, bet, ja skatāmies Rīgu un citas lielās pilsētas, vai partijām, redzot šos aptaujas rādītājus, būtu jāpiedomā, ar ko rēķināties jūnijā?
Rīgas gadījumā – jā. Rīgas pašvaldības vēlēšanas vienmēr ir politiskas – te ir tāds ļoti īpatnējs vēlētāju šķērsgriezums bijis, kas ir ļāvis diezgan viegli izvēlēties tos kampaņas virzienus. Ja atceramies nu jau patiesībā pasenos notikumus – 2009. gads, kad Rīgā uzvarēja Saskaņa un Aināra Šlesera toreizējā partija. Bija skaidrs, ka tā bija tāda izteikti etniska motivācija pēc visiem "krievi nāk!" un tā tālāk. Bet te vairākums nospēlēja savu lomu – no tiem, kuri atnāca uz vēlēšanām, un Saskaņa un Šlesera partija saglabāja to varu ļoti ilgi, līdz piedzīvoja lielas varas krīzes, kad līderi sāka lēnām doties projām, meklēt citas izvēles dzīvē. Viņi arī sevi izsmēla. Tas modelis, kas bija 2009. gadā un pastāvēja vairāk nekā 10 gadus, vienkārši sevi izsmēla. Bet tagad – grūti pateikt, kādās kombinācijās tas viss būs. Ja prasītu man, mana nojausma ir, ka tas modelis, skatoties uz reitingiem, ļauj nojaust tos nosacītos koalīcijas aizmetņus, kur centrā ir LPV, kā spoileris piedalās Stabilitātei! un ZZS jeb Gods kalpot Rīgai (GKR), citiem vārdiem sakot, tāds murčkulis, kas ir ar savdabīgām pretenzijām. Ja tur vēl Saskaņa kaut kādā veidā piepūš vaigus, kas gan laikam nav pārāk iespējams, bet tomēr – nu tad tas ir tāds modelis, kur Ainārs Šlesers realizē beidzot savu 2009. gada sapni, kas viņam toreiz nesanāca – viņš nekļuva par Rīgas mēru, viņš kļuva par vicemēru, jo Saskaņai vienkārši fiziski bija ievērojami vairāk balsu tajā apvienības balsojumā un par mēru kļuva Nils Ušakovs. Es domāju, ka te ir tas pats. Saprotu – ja tagad mēs vērstos pie Aināra Šlesera ar jautājumu: "Vai jūs iesiet kopā ar Stabilitāti?", visticamāk, viņš teiktu: "Nekādā gadījumā" vai "Skatīsimies, kā būs." Tieši to pašu viņš teiktu par ZZS un Oļegu Burovu kā GKR vadītāju. Un tieši to pašu teiktu arī Burovs un vēl kādi. Nu, tā ir tāda normāla komunikācijas spēle ilgi līdz vēlēšanām. Bet tomēr tās ir trīs organizācijas, kas šobrīd ir ļoti saderīgas, un arī savstarpējās komunikācijas pieredze viņiem ir bijusi pietiekami liela. Domāju, ka tas varētu būt viens no tiem mezgla punktiem tajā nosacītajā iespējamajā valdošajā koalīcijā Rīgas domē pēc vēlēšanām. Un tāpēc Rīga paliek politiska pilsēta arī pašvaldību vēlēšanās, bet ar to savu īpatnējo demogrāfisko profilu. Tur ir zināms revanšs attiecībā pret Saeimas vēlēšanām, kur vēlētājs nav reģionāli piesiets, jo var balsot, kur viņam ienāk prātā. Tas ir tāds zināms revanša modelis, un ir partijas un arī vēlētāju grupas, kas to veiksmīgi izmanto. Man šķiet, tas noteikti varētu arī kaut kādā veidā projicēties uz šīm gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām. Runājot par citām pašvaldībām, domāju, ka nē, varbūt ļoti, ļoti minimāli. Ja nu kāda partija pieļauj kaut kādas dramatiskas kļūdas, ka tas satricinājums ir liels valsts mērogā, tad varbūt tas var kaut kā atsaukties uz vēlēšanu rezultātiem kādā pašvaldībā, bet, jo mazāka pašvaldība, jo tā varbūtība ir mazāka.
Runājot par neizlēmušajiem, kuri martā ir 41,2% no respondentiem un arī janvārī un februārī diezgan līdzīgā daudzumā. Pēc jūsu domām, kurš vēlētājs te apakšā slēpjas? Stabilitātes, LPV, JV, Progresīvo elektorāts, varbūt Suverēnā vara beigu beigās, kas realitātē vēlēšanās jau varētu izmainīt pašreizējos rādītājus? Viņi jau neapgalvo, ka nepiedalīsies, tātad viņu balsis kaut kur sadalīsies.
Pieredze rāda, ka liela daļa no viņiem tāpat nepiedalās vēlēšanās, viņi vienkārši nav motivēti to darīt. Protams, grūti ir precīzi prognozēt. Piemēram, runājot par Rīgas domes priekšvēlēšanu kampaņu – par spīti tam, ka tur jau visi plosās, nu, pirmkārt, LPV, kas ir ārkārtīgi aktīva gan sociālajos tīklos, gan vēl šur tur parādās un, starp citu, mēģina lielā mērā monopolizēt to protesta elektorāta garu ar Šlesera personību, bet drīz sāks piedalīties arī citi, jautājums ir – kādā saturā tas notiks. Skaidrs, ka tas žanrs jau ir diezgan skaidrs šobrīd – tas būs Rīgas mēra amata kandidātu konkurence pamatā, kur daudzas partijas, tostarp LPV, būs ieinteresēti izsmērēt to savas partijas tēlu. Līderis vilks iekšā pārējos, un priekš kam tur kaut ko runāt par partiju, rakāties tās pagātnē un stāstīt to, ka viņi ir dziļā opozīcijā Saeimā vai kaut ko tamlīdzīgu? Domāju, ka līdzīgā situācijā, bet, manuprāt, diezgan naivi, ja to darīs JV, man iedomāties Vilni Ķirsi (JV) par kaut kādu tribūnu, kurš, tā teikt, var sasaukt tautu un nomitovēt doties nobalsot – domāju, ka nē, viņš varētu būt veiksmīgs politiķis citā laikmetā. Šeit, par spīti tam, ka viņš varētu uzrādīt it kā labus darba rezultātus… bet tos jau neviens neredz un nedzird, ja, protams, kāds nav konkrēti iesaistīts. Līdz ar to tie pārējie līderi, kuri tur tiek piedāvāti kā iespējamie mēra amata kandidāti, vismaz pašreizējā brīdī neizskatās pārāk konkurētspējīgi ar Šleseru. Jo Šlesers ir uzņēmis tempu, viņš nepārprotami cenšas dominēt pār pārējiem, un, ja pārējie to pieļaus, ja nesekos kāda rupja atbilde viņam… nezinu… tur ir grūti iedomāties, tur tie saasinājumi var būt visādi. Bet mums politikā bieži vien ir tāds rēnums, tāda pelēcība gūst virsroku pār tādām asām emocionālām izpausmēm. Šleseru varētu savaldīt, ja tur tiešām būtu asas emocionālas izpausmes, varbūt ne savaldīt, vienkārši izsist no līdzsvara – ar to vien pietiktu. Ja cilvēku izsit no līdzsvara un viņš pieļauj kaut kādas kļūdas, runājot kaut kādus tekstus, tas atstāj milzīgu iespaidu. Es neminēšu konkrētus piemērus, bet Rīgas domes vēlēšanās ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ar šķietami labiem rezultātiem starpreitingos pēkšņi ņem un pazaudē burtiski pāris pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām. Līdz ar to pašreizējie reitingi ir tikai tāds viens fona faktors, kas nosaka pašreiz to zīmolu spēku un atspoguļo to serdes elektorātu katrai no tām partijām, kas reitingā parādās, ne vairāk.
Par augstāko valsts amatpersonu vērtējumu. Prezidenta vērtējums, salīdzinot ar februāri (54 punkti), martā ir mazliet krities (53 punkti), bet joprojām ir diezgan stabils.
Manuprāt, kritums ir kļūdas robežās un reitings ir tikpat stabils. Vienīgi varu piebilst: sabiedrība jau jūtīgi reaģē un no augstākajām amatpersonām, tostarp Valsts prezidenta, vienmēr kaut ko gaida. Un man ir tā sajūta – vairāk intuitīvi nekā es to faktoloģiski varētu pierādīt – prezidents ir tā kā nolikts zināmā distancē prom no ārpolitikas, kas parasti bija prezidentam viens no darbības laukumiem, vēl jo vairāk, ja prezidents ir bijis ilggadējs ārlietu ministrs, kā tas ir Edgara Rinkēviča gadījumā. Manuprāt, viņš nav nevienā nišā. Piemēram, tas galīgi nesagatavotais priekšlikums, ka prezidents var izvirzīt to, to un vēl kaut ko… Man ir viens pretjautājums, ko neviens vēl nav uzdevis – tagad prezidents izvirza… labi, novēršot problēmas ar Latvijas Bankas (LB) prezidenta ievēlēšanu (tas, kas bija, kad tika balsots par LB prezidentu otrreiz) – un ja nu Saeima to prezidenta izvirzīto kandidātu, es atvainojos, izgāž? Viņš nosauc vēl vienu? Un Saeima atkal viņu izgāž… Tad beigās kā tas process izskatīsies? Tas izskatīsies vēl briesmīgāk nekā izskatījās tagad, kad bija kaut kāda diskusija tikai Saeimas ietvaros ar kaut kādu ekspertu līdzdalību. Tad izskatīsies, ka tas jau ir konflikts starp diviem varas zariem, kur viens nepārprotami ir dominējošs, kas ir Saeima, un prezidents ir vairāk dekoratīvs. Es domāju, ja šāda veida idejas izvirza, tad tur ir jābūt arī likumdošanas bāzei, kur, manuprāt, pārkāpta tā smalkā robeža – vai nu prezidentu ievēl Saeima, vai visi pilsoņi. Un, manuprāt, šie prezidenta priekšlikumi patiesībā jau ir tās robežas otrā pusē – viņš jau ir tajā pusē, kur viņam ir jābūt ar cita veida mandātu, jo viņš nevar būt ar Saeimas mandātu, Saeimai ļaujot nostāties pret viņu.
Par premjeres reitingu – viņas reitings turpina kristies. Februārī tas bija -22 punkti, martā – jau -23. Tas droši vien sasaucas ar jūsu iepriekš pausto, ka viņas popularitāte turpina kristies.
Premjeres darba vērtējums ir zems – tas ir jāpieņem un jāsaprot. Turklāt tas nav tikai mūsu mērījumos. Domāju, tas ir parādījies arī citos mērījumos, līdz ar to tas nekāds pārdabisks pārsteigums nav.
Savukārt Saeimas priekšsēdētājas vērtējums – lai gan arī pazeminājies (no -1 februārī līdz -2 martā), taču viņas gadījumā joprojām raksturīgi ir tas, ka 51% respondentu vispār nav viedokļa par viņu. Kā runājām ar jums iepriekšējā reizē – šis amats nav tāds, kas visiem ir ik dienu acu priekšā.
Nē, nē, tur jābūt ļoti atraktīvam cilvēkam. Ziniet, ja paskatāmies vispār Saeimas priekšsēdētāju tādā plejādē, kas ir bijusi līdz šim, tad tie atpazīstamākie un vērtētākie bija tie, kuri tādā vai citādā veidā nonāk tajā mediju sadaļā, kas ir ar dzeltenu nokrāsu. Ja Saeimas priekšsēdētājiem sāk pievērst uzmanību šis mediju segments, tad viņi, protams, paliek pamanāmāki un atpazīstamāki arī sabiedrībā. Absolūti unikāls izņēmums, kas saistīts ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem, ir Anatolijs Gorbunovs, 5. Saeimas priekšsēdētājs. Nenoliedzami – sabiedriskajā domā viņš bija ekskluzīvi novērtēts, pirms 5. Saeimas vēlēšanām viņš bija sakrājis to savu politisko kapitālu un tad 5. Saeimā to izmantoja, bet 6. Saeimā tas beidzās.