Krievija iesniedz protesta notu par Limbažos demontēto pieminekli

Ja jau tukšpauri troļļī nerespektē parakstu, bet sāk izmantot cita vārdu, tad vairs nekas nepaliek, ka neturpināt diskusiju vai izteikt savas domas. Priekšpēdējiās 3 e-vēstules ir manā vārda nelietīga izmantošana. Tik tiešām turpināt piedalīties Dienas komentāru slejās ir tāpat, kā likt kāju pied**stās kurpēs. žēl!

Ko krievu jūrnieki darījuši Limbažos? Līdz ūdeņiem tur patālu.

turpinājums..... Savā ziņā ir interesanti ievērot atšķirību starp 18 nov Latvijas un 4 maija Latvijas latviešiem. Tā kā mana personiskā vēsture nāk no 18 nov vides un pirms tam sniedzas uz 18 gs, kad Livonijā ieceļoja ļaudis, kas pamodināja livoniešos pašapzinību. Šī pašapzinība un tās izcelsme vēlāk sevi iesauca par igauņu un latviešu izcelsmes avotiem. Pirmās Latvijas ļaudis—lielāko tiesu ‘laucinieki’—atšķiras no Otrās Latvijas ļaudīm ar to, ka viņiem brīvības cīņas Pirmā pasaules kara beigās vēl bija tiešā atmiņā kaltas, un Latvijas kultūra vis košāk atspoguļojās tautas dziesmās. Viņi apsveica Karļa Ulmaņa militāristu atbalstīto puķu, kāds ieviesa izdevīgu disciplīnu celt Latviju kā pašapzinīgu valsti. Otrās vai pēcPadomijas Latvijā latviešu kultūra atspoguļojas ”Rīgas kultūras brīnumos”, ka tos devē kāda sabiedrībā labi pazīstama kultūras darbiniece. PēcPadomijas Latvijas ārpolitika izceļas ar to, ka pēdējais Ārlietu ministrs uzskatīja par svarīgu savu iecelšanu amatā atzīmēt ar savas privātās dzīves publiskošanu un cītīgu latviešu gara celšanu NATO aizvējā. Nevar arī neievērot, ka latviešu valoda Latvijā ir tikai tik svarīga, cik tā ir svarīga pēcPadomijas Latvijas politiskām partijām sevi proklamēt par latviskām un mēdijiem sevi pieteikt par latviskiem. Pirmās Latvijas latviešu traģēdija ir tā, ka Prezidenta Kārļa Ulmaņa apkaunojošā nodevība bija un paliek neatšķaidīts etiķis, kuru viņi—ar trimdinieku starpniecību ārzemēs—savās iekšējās aprindās noraidīja. Šo noraidi turpina Otrās vai pēcPadomijas latvieši—iespējams tāpēc, ka 1/ politiskām aprindām tas ir izdevīgi; 2/ nabagmājas inteliģence ir pilnībā atkarīga no nabagmājas elitārās valdības; un 3/ Atjaunotās Latvijas civīl iedzīvotāju gars ir dažādu iemeslu dēļ sašļucis. Protams, visus punktus ir iespējams plašāk iztirzāt un papildināt. Otrās un pēcPadomijas latviešu traģēdija ir tā, ka tos vada valdības, kuras savā veidā līdzinās valdībām, kas bija pie varas pirms Kārļa Ulmaņa puķa. Latvijas valdības, jau 25 g garumā, izmanto savu likumdevēja autoritāti apceļot valsts iedzīvotājus ar nodokļiem, kuru slodzi paši likumdevēji ne saprot, ne izjūt. PēcPadomijas valdības nekad nav uzsvērušas piemēru, ka svarīgu valsts pamat iedzīvotāju gara celšanā. Nav brīnums, ka no uz ārzemēm padzītiem darba meklētājiem reti kāds dotā laikā taisās uz Latviju atgriezties. Latviešu dzīvā gara noliedzēji ar savu nožēlojamo piemēru Latvijas valdībā tā turpina no Latvijas atraidīt tagad jau ārzemēs apmācītu darba spēku un intelektu. Pilnībā saprotu, ka latviešiem ir nepatīkama mana kritika par Prezidenta Kārļa Ulmaņa atsacīšanos pretoties Padomijas okupācijai ar personīgu piemēru. Bet ja pēcPadomijas latvieši ar Pirmās Latvijas atlikušajiem turpina atteikties atzīt ka sevī ieraušanās ir Demokļa zobens virs tautas kakla, tad tāds zobens tuvākā nākotnē noteikti kritīs.