Jūs šonedēļ iepazīstinājāt Saeimas deputātus ar pētījumu Kā vairot zinātnes ietekmi Latvijā?. Kāds ir tā mērķis?
Vēlējāmies no vairākiem skatu punktiem saprast, kāpēc zinātnes ietekme uz visa veida procesiem ir tik zema. Izvērtējām Latvijas sabiedrības segmentāciju pēc attieksmes pret zinātni, identificējām zinātnes stratēģiskās komunikācijas prioritārās mērķa grupas, kā arī veicām šo mērķa grupu padziļinātu analīzi, izstrādājot arī konkrētus priekšlikumus gan rīcībpolitikai, gan komunikācijas saturam.
Jāatzīst, ka līdz šim viss ir bijis skaisti uz papīra dažādu plānu, tostarp Nacionālā attīstības plāna (NAP), un stratēģiju veidā. Nekas no tā netiek īstenots, un šī joma joprojām mīņājas uz vietas, jo zinātnieku vienkārši ir par maz. To parādīja arī valsts pētījumu programma Covid-19 seku mazināšanai, proti, piesaistīt tai zinātniekus bija sarežģīti, jo viņi ir noslogoti citos pētījumos.
Tās noteikti ir sekas sabiedrības, tostarp politiķu, attieksmei pret zinātni.
Lai gan valstiskā līmenī ir nodefinēts, ka zināšanu sabiedrība ir mūsu valsts nākotne, kopumā tā netiek uztverta kā liela vērtība. Līdzko ir runa par lielākām investīcijām, sarunas apstājas. Tai pašā laikā citās jomās spējam atrast finansējumu. Jo ir skaidrs, ka bez ilgtermiņa atbalsta attīstības nebūs. Uzsveru – ilgtermiņa, nevis īstermiņa, kādā esam fokusējušies līdz šim. Ātri gribam gūt atdevi un peļņu – tā, kā tas notiek informāciju tehnoloģiju jomā. Zinātnē, tāpat kā, iestādot ābeli, nevaram cerēt uz ražu jau nākamajā gadā.
Līdz šim zinātne nav bijusi valsts prioritāte, lai gan kopš neatkarības atgūšanas pagājuši 30 gadi.
Jā, patiesībā jau trīs reizes būtu varējuši lauzt šo "tradīciju". Atceros, 2008.–2009. gada krīzes laikā es kā Jauno zinātnieku apvienības vadītājs kopā ar tā laika Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti gājām uz valdību un teicām – ja reiz mēs tik daudz naudas aizņemamies, tad aizņemamies vienu miljardu eiro zinātnei un investējam tajā. Kad man prasīja, kad būs rezultāti, atbildēju – pēc desmit gadiem. Visi sāka smaidīt – ko jūs, mīļais draugs, mums tos vajag pēc trim mēnešiem. Skaidrs, ka ar tāda veida domāšanu situācija ir tāda, kāda tā ir. Lai gan NAP tika ierakstītas skaistas frāzes par ekonomikas izrāvienu, bez zinātnes komponentes tā palika tikai uz papīra. Tā laika valdības vadītājs Valdis Dombrovskis vēlāk arī atzina – tas bija nepareizi darīts.
Tagad arī – lai novērstu Covid-19 sekas, esam gatavi aizņemties miljardus. Kāpēc tos neizmantot, lai ieguldītu zinātnē? Jo tieši tās sabiedrības, kas ir vairāk orientētas uz zinātni un kurās ir vairāk zinātnieku, vieglāk spējušas pārvarēt krīzes. Ar to jārēķinās, ka tās ik pa laikam būs. Tāpēc, ja man prasa, kas ir labākā vakcīna pret Covid-19, es atbildu – investīcijas zinātnē.
Valsts kontrole vērsa uzmanību uz to, ka Covid-19 nauda netika sadalīta ar vienādam prasībām. Bija jomas, kur atbalsts tika piešķirts bez stingriem kritērijiem, citās noteikumi bija ļoti stingri. Zinātnei tika papildu pieci miljoni eiro valsts pētījuma programmai. Varbūt varēja vairāk?
Šīs valsts pētījuma programmas bija ar ļoti īsiem termiņiem. Jāatceras arī tas, ka zinātne ir eksperimentāla nozare, kurā nevar garantēt simtprocentīgu rezultātu. Diemžēl publiski izvilka laukā vienu neveiksmīgāko pētījumu, iztirzāja un izkritizēja, lai gan pārējie bija ļoti labā līmenī – arī no starptautiskās perspektīvas. Tādējādi iznāca, ka nomelnojam visu nozari.
Patiesībā mēs šobrīd esam komforta zonā, un tad ir grūti ko mainīt. Covid-19 krīze nav tik dziļa, salīdzinot ar atmodas laiku, kad spējām mobilizēties un veikt lielas pārmaiņas. Tāpēc jābūt ļoti gudriem un mērķtiecīgi jāstrādā, lai ko mainītu.
Nozarē vienmēr ir bijusi neapmierinātība ar finansējuma sadali zinātnei un to, ka lielāks atbalsts tiek lietišķajiem, nevis fundamentālajiem pētījumiem. Tai pašā laikā starptautiskajā zinātnisko institūciju novērtējumā teicamnieku statusā iekļuva Organiskās sintēzes institūts (OSI) un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LFLM).
Šis novērtējams ir labs no tā rakursa, ka to izanalizēja cilvēki no malas. Tas parādīja arī to, ka mums ir dažādība, kas nepieciešama zinātnes ekosistēmai. LFLM panākumi ir ļoti daiļrunīgi – tie rāda, ka arī šajās jomās var veiksmīgi darboties. Runājot par OSI – tas ir kā piemērs zinātniskajām institūcijām (ZI), kam ir ļoti spēcīga fundamentālā zinātne un kura strādā kopā ar vadošajām pasaules ZI, un kam ir arī komercpasūtījumi. Es šobrīd cieši sadarbojos ar OSI un redzu, cik tam ir grūti starptautiski konkurēt Latvijas situācijā, jo citās valstīs atbalsts fundamentālajiem pētījumiem zinātnes bāzes veidā ir daudz lielāks. Tas liek komercpasūtījumos gūto peļņu novirzīt nevis attīstībai, bet ZI pamatvajadzību segšanai. To pašu varu teikt kā Vidzemes Augstskolas (ViA) rektors, jo arī augstskola pētniecībā pašas nopelnīto ir spiesta šādā veidā tērēt. Lūk, piemērs: ViA kā vadošā institūcija sadarbībā ar Tartu Universitāti, Viļņas Universitāti un Norvēģijas Ekonomikas un uzņēmējdarbības vadības augstskolu trīs gadus īstenos projektu ar Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu (miljons eiro), kurā rēķināsim Baltijas valstu iekšzemes kopproduktu dažādos reģionālos griezumos pēdējos simts gados. Tātad piesaistījām starpdisciplināram pētījumam naudu no ārpuses. It kā jau lieliski, taču norvēģiem nebūtu tas jādara. Turklāt šādā gadījumā nākas meklēt tādus rakursus, kas interesanti citiem. Ja gribam nacionālu valsti, mums nepietiek tikai ar karogu – jābūt gan nacionālai vēsturei, gan valodai, gan literatūrai, un tā jāpēta mums pašiem. Ja to darīs kāds cits no malas, pasniedzot šīs jomas savā mērcē, diez vai būsim laimīgi.