Smagā pieredze
Lindai bērnu slimnīcā šis ir 23. darba gads. Sākotnēji viņa bijusi māsas palīdze, kopš 1998. gada – BKUS anestēzijas māsa, bet pēdējos divus gadus arī virsmāsa. Šajā laikā dzimuši visi trīs viņas bērni, tāpēc aktīvajās darba gaitās bijuši arī pārtraukumi, bet medicīnā ar bērniem viņa strādājusi gandrīz visus savus aktīvos darba gadus. Gūta pieredze arī farmācijā, tomēr neilgi, jo šis darbs nav šķitis saistošs.
Uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies darbu tieši medicīnā, Lindai pašai viennozīmīgas atbildes nav. Tiesa gan, viņas mamma ir vecmāte, kura savas mācības beigusi laikā, kad Linda bijusi piecus gadus veca. Vēlāk kopā ar mammu ''strādājusi'' poliklīnikā, tādējādi Linda šo vidi iepazinusi jau agrā vecumā.
''Trešajā klasē izdomāju, ka man skolā ir ļoti garlaicīgi, visu zinu un tur vairs negribu iet. Mana mamma bija ļoti radoša un teica – labi, nāc strādāt! Man pietika vienu dienu pašai izmazgāt poliklīnikā ginekoloģijas nodaļu, lai es būtu ļoti priecīga atgriezties skolā,''
Linda tagad ar smaidu atceras savu sākotnējo darba pieredzi, kas saistīta ar medicīnu. Tas gan nekādā ziņā, protams, neiespaidoja viņas izvēli mācīties vidusskolas klasē ar medicīnas novirzienu. Tomēr pēc māsas izglītības iegūšanas kādu laiku studējusi arī Rīgas Tehniskajā universitātē profesijā, kas ar medicīnu nekādā veidā nav saistīta. Kādā brīdī pieļāvusi iespēju studēt kaut ko saistībā ar personāla vadību vai psiholoģiju, tomēr sapratusi, ka tas nebūs pamatdarbs. Linda gan laikus jutusi, ka negrib strādāt par ārsti, tāpēc turpinājusi studijas bakalaura un maģistra programmā paralēli darbam slimnīcā.
BKUS šobrīd ir viņas vienīgā darbavieta, bet tā tas nav bijis vienmēr. Daudzus gadus Linda paralēli darbam bērnu slimnīcā strādājusi arī privātajā medicīnā ar pieaugušajiem. ''Tas bija arī līdz tādam ārprātam, ka pirmdien [jāstrādā] diennakts, otrdien diena, trešdien diennakts, ceturtdien diena un piektdien diennakts,'' atminas Linda. Viņas divi vecākie bērni vairāk nekā pirms desmit gadiem sākušos ekonomisko krīzi joprojām atceroties kā laiku, kad mammas gandrīz nav bijis mājās, bet, ja bija, tad gulēja.
Darbu tikai bērnu slimnīcā Linda turpinājusi pēc tam, kad atgriezusies no pēdējā bērna kopšanas atvaļinājuma. Tas gan nenozīmē, ka darba Lindai vai viņas kolēģiem būtu maz – BKUS, gluži tāpat kā vairākās citās lielajās slimnīcās, trūkst anestēzijas māsu un darba roku trūkums jāizpilda ar esošajiem resursiem. Tas bieži vien var nozīmēt fizisko un emocionālo spēku izsīkumu. To, ka šajā nodaļā ir ļoti augsta darba intensitāte, Linda neslēpj arī jaunajām māsām, kuras pieņem darbā.
''Ir dienas, kad meitenes tikai ap pulksten 12 pirmo reizi aiziet padzerties vai uz labierīcībām,'' atzīst Linda.
Uz mediķu rēķina
Lindai kā virsmāsai, ņemot vērā māsu skaitu, ir jāmāk salikt dežūru grafiku tā, lai neciestu pacienti un vajadzības gadījumā jāmēģina dežūras arī samainīt. ''Ja pēc darba ieplānots zobārsts vai bērnudārzs, bet operācija nav beigusies, mēs palaižam, samaināmies, bet reāli dzīvē ir tā, ka rēķināties ar darba laiku nevar,'' saka Linda. Tāpat mēdz būt gadījumi, kad nodaļā ieved bērnu, kurš ir jāoperē ļoti steidzami, un māsas var tikt izsauktas uz operāciju arī tad, ja tā nav viņu maiņa. Viens tāds gadījums Lindai vēl ir svaigā atmiņā no pašas pieredzes. Toreiz viņai nebija jādežurē, un viņa bijusi ceļā pie savas ģimenes, bet ap septiņiem vakarā nodaļā ievests kāds bērns ļoti smagā stāvoklī, kuram bija nepieciešama neatliekama operācija, tāpēc palīgā saukta arī Linda. Operācija ilgusi līdz pulksten četriem rītā. ''Pirms operācijas šī bērniņa stāvoklis bija tik kritisks, ka neviens neko negarantēja. Tomēr viņu izdevās izglābt, un pēc divām nedēļām viņš jau devās mājās,'' stāsta Linda un atzīst, ka paveiktais sagādājis milzīgu gandarījumu. ''Tās ir reizes, kad saproti, ka arī tevis dēļ kādam dzīve kļuvusi labāka,'' viņa piebilst.
Linda gan nekad nav nožēlojusi, ka izvēlējusies darbu medicīnā.
''Es ticu, ka īstās lietas pie mums atnāk – tādā vai citādā veidā,''
viņa saka un atzīst, ka dažādos laikos un vietās bijuši arī dažādi cilvēki, kas devuši motivāciju. Linda ir apmierināta, ka nokļuvusi tieši BKUS – šeit ir labi apstākļi, un slimnīcā maksimāli cenšas ieviest jaunākās Pasaules Veselības organizācijas standartos noteiktās prasības un rekomendācijas pacientu drošībā, aprūpē un ārstēšanas metodēs. BKUS ļoti mērķtiecīgi strādā arī pie personāla tālākizglītošanas.
Linda kopā ar kolēģiem novembra sākumā bijusi pirmajā mediķu piketā pie Saeimas. Sieviete nenoliedz, ka arī viņa kā mediķe izjūt aizvainojumu pret valsti. Citas nozares kopš krīzes laika pamazām ir atkopušās, bet uz medicīnas rēķina valsts ir ietaupījusi ļoti daudz līdzekļu. Kā piemēru viņa min pagarināto normālo darba laiku, kurš gan no šā gada ir atcelts. ''Neviens ierēdnis vai bankas darbinieks nesapratīs, ko nozīmē strādāt 240 stundu [mēnesī] desmit gadu garumā vai kā ir strādāt virsstundas, ja par tām nemaksā,'' Linda salīdzina.
Arī tad, kad tika nolemts par 20% algas palielinājumu, mediķi līdz pēdējam brīdim tomēr ir cerējuši, ka tas tiks īstenots, kaut gan runas par naudas trūkumu bijušas jau tad. ''Bet iekšēji tomēr bija sajūta, ka nevar taču būt, ka būtu kāds tik traks, lai pārkāptu likumu! [..] Bet tagad sanāk, ka mums pasaka – jā, forši, ka jūs mums ticējāt, mums taču ir jātic mūsu valstij! Bet tagad tā ir ļoti liela figa,'' saka Linda.
Viņa tomēr uzsver, ka veselības aprūpes sistēmas problēma nav tikai algu līmenis. BKUS intensīvās terapijas un anestēzijas māsām algas esot samērā labas, tomēr tas nemaina to, ka jauni cilvēki te strādāt nenāk, jo baidās no slodzes, atbildības un bērniem.
Linda atsaucas uz Valsts prezidenta uzrunu 18. novembrī, kurā iedzīvotājus aicināja nebūt savtīgiem, būt solidāriem. Tika izteikts salīdzinājums ar Skandināviju. ''Mēs zinām, kādas ir algas Skandināvijā un kādi tur ir mediķu apstākļi. Tomēr ne jau tikai alga kaut ko nosaka. Arī mediķu noslodze. Piemēram, ja es saku, ka man trūkst triju māsu [operācijai]. Bet vai jūs esat dzirdējuši, ka bērnu slimnīcā regulāri tiktu atcelta jūra operāciju? Nav tā! Personāls izdara arī trūkstošo cilvēku darbu, bet jāsaprot, ka tas notiek uz iekšējo rezervju rēķina,'' saka Linda.
Viņa arī uzdod retorisku jautājumu – vai valsts apzinās, cik daudz tukšu mediķu vietu paliks un kas nāks vietā, ja visas šobrīd strādājošās ārstniecības personas nolemtu kaut vai tikai mēnesi strādāt vienu slodzi un tikai vienā darbavietā.
No 2019. gada 12. novembra līdz 31. decembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tiks noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalās Bērnu klīniskās universitātes slimnīca.
Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā!
viesis