20.gadsimta otrās puses lielākā latviešu rakstniece. Tie, kas viņu pazina, atceras, ka gan spoža humora izjūta, gan metafiziska dzīves traģisma apjausma Vizmai piemita jau kopš viņas Billes bērnības, un tāpēc viņa spēja būt gan sabiedrības dvēsele, gan nelokāmi norobežoties no sabiedrības uzmanības. Tikai ar atteikšanos no Triju Zvaigžņu ordeņa neākstījās, pieņēma asarām acīs, ar savu likteni papilnam izbaudījusi, kā teicis viņas kolēģis, dzejnieks Jānis Rokpelnis, «gadus, kad pie varas jau bija Saskaņas centrs», proti, padomju okupācijas konsekvences (lai gan savas dzejnieces gaitas bija sākusi kā sirdsšķīsta un labticīga padomju saules un Staļina apdziedātāja). Toties intervijām mūža pēdējos gadus ļāvās reti, un šajās retajās intervijās apgalvoja, ka tauta viņu gan ciena, bet nemīl, turpat uzreiz piebilzdama, ka mīlēt var tikai tādu cilvēku, kas pats sevi mīl, bet viņa sevi vienkārši neciešot.
Šogad 30.maijā Vizmai Belševicai būtu palicis astoņdesmit. Izrādās, šo sešu gadu laikā, kopš par tautas sirdsapziņu dēvētā rakstniece jau aizsaulē, Latvijas akadēmiskās vides interese par viņas, tās vienīgās latvietes, kura acīmredzot tikusi nominēta Nobela prēmijai literatūrā, arhīvu nav bijusi diezko liela, lai neteiktu, ka nekāda. Žēl gan, jo ne tikai Belševicas literārais mantojums, bet arī viņas dzīvesstāsts ir viela aizraujošiem pētījumiem. Vairāk par to lasiet SestDienā.