Iesākumā vēlos pajautāt – kas jūs pašu pamudināja pievērsties šai jomai?
Ja runā par nozari, tad vispirms jāsāk ar ķīmiju kā tādu. Tas, šķiet, sākās jau kādā 7. klasē, kad sāku piedalīties ķīmijas olimpiādēs. Man daudzi cilvēki savulaik ir teikuši, ka ķīmija ir diezgan sarežģīts mācību priekšmets, mani tas nevis atturēja, bet tieši stimulēja tai pievērsties, lai saprastu, kas tad tur ir tāds sarežģīts. Papildus tam man patika, ka skolā bija iespējas vērot un arī pašam veikt eksperimentus. Tas tomēr ļauj saprast, ka ķīmija nenozīmē tikai uz papīra rēķināt ķīmiskos vienādojumus, bet tam klāt ir arī interesantāka praktiskā daļa – redzēt, kā viss notiek dabā. Jo atšķirībā no daudziem citiem mācību priekšmetiem ķīmija ir kaut kas tāds, kas mums ir visapkārt, ko mēs katrs gribot vai negribot ne tikai novērojam, bet arī praktiski darām. Piemēram, ēst gatavošana arī ir savā ziņā ķīmisks process, kas notiek virtuvē, nevis laboratorijā. Rudenī koku lapas maina krāsu – tas arī ir ķīmisks process. Visas pārvērtības dabā savā ziņā ir ķīmiskie procesi. Tas arī mani piesaistīja ķīmijai, un tam papildinājums bija arī skolotāja, kura interesanti pasniedza šo priekšmetu, kas manā skatījumā ir viens no galvenajiem faktoriem, kā mēs varam piesaistīt cilvēkus ķīmijas jomai. Ja tev labi ķīmiju izskaidro jau skolā, tad tālākajā dzīvē nebūs problēmu saprast, kas ir ķīmija.
Gan pamatskolas, gan vidusskolas laikā daudz piedalījos ķīmijas olimpiādēs, bija labi rezultāti, tostarp 12. klasē piedalījos arī pasaules ķīmijas olimpiādē. Ja tu piedalies pasaules ķīmijas olimpiādē, tas nozīmē, ka tev ir garantēta budžeta studiju vieta Latvijas Universitātē, kur arī ieguvu bakalaura grādu Ķīmijas fakultātē ar labām atzīmēm. Tas savukārt man ļāva izlemt, ko vēlos darīt tālāk. Izpētīju tālāko studiju iespējas, un man palaimējās pazīt cilvēkus, kuri bija dzīvojuši un studējuši ārvalstīs un līdz ar to zināja, kā notiek pieteikšanās process un prasības dažādu valstu augstskolās. Turklāt atšķirībā no Latvijas, kur jāiegūst bakalaura, pēc tam maģistra grāds un tikai tad var studēt doktorantūrā, Kanādas augstskolās ir bakalaura studijas un pēc tam tā sauktās pēcbakalaura studijas, kas var būt vai nu maģistrantūra, vai uzreiz doktorantūra, kurā attiecīgi ir jāstudē 6–7 gadus. Tā arī 2010. gadā nokārtoju iestājeksāmenus un devos dzīvot un studēt Kanādā, Monreālā, kur septiņus gadus mācījos.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 21. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!