Ar lāpstu izrakņāta zeme, svaigi rakta, ap pieciem metriem plata bedre, kuras dibenā mētājas keramikas trauku šķembas un cilvēka skeleta kauls, — tas bija viss, kas palicis pāri no XI—XII gs. kapsētas Balvu rajona Medņevas pagastā, kad tur maija beigās ieradās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) darbinieki. Tāpat izpostītas trīs no astoņām aizsargājamām senvietām Rēzeknes rajona Pušas pagastā. VKPAI Rēzeknes pilsētas inspektore Ināra Juškāne stāsta, ka tik liela apjoma postījumus viņa redzējusi pirmo reizi.
Tā saucamo melno arheologu darbība pēdējos gados Latgalē ir kļuvusi nekontrolējama; cerībā iegūt un pārdot senlietas arvien vairāk tiek izpostīti senkapi un pilskalni, taču pārsvarā cilvēki, kas ar to nodarbojas, paliek nesodīti. Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis uzskata, ka šos senvietu postītājus nedrīkstētu saukt par arheologiem, bet gan par mantračiem, jo viņu darbība iznīcina veselas lappuses vēsturē, izlaupītos arheoloģijas pieminekļus vairs nav iespējams izpētīt.
Īpašnieki vienaldzīgi
"Visos minētajos gadījumos tie bija svaigi postījumi, kādu pusotru nedēļu veci, skaidri varēja pateikt, ka tur bija plosījušies mantrači. Mēs esam sastādījuši administratīvo pārkāpumu protokolu, īpašnieks tiks sodīts, jo viņš nenodrošina šīs teritorijas aizsardzību un uzraudzību," saka VKPAI Rēzeknes rajona inspektore Vilma Platpīre. Pārsvarā tiekot izlaupītas senvietas, kas atrodas tālu no apdzīvotām vietām, vai arī zemes īpašnieks nedzīvo uz vietas. Tomēr nereti gadās, ka īpašnieks dzīvo turpat blakus, taču postītājus nav pat pamanījis vai arī nav pievērsis vērību, ka pa viņa zemi staigā sveši cilvēki ar lāpstām.
"Ja posta mūsdienu kapsētas, tad par to sabiedrība uztraucas, sauc par kapu apgānīšanu, bet par senvietu postīšanu neuztraucas, kaut arī te ir bijusi mājvieta un apbedījumu vieta cilvēkiem," saka I.Juškāne. "Izbrīnu rada tas, ka senvietu teritorijām taču visām ir saimnieki, bet viņi neseko, kas notiek to īpašumos."
Pērciet senlietas
"Diemžēl tāda ir likumdošana, ja tu kaut ko uzroc, tas ir tavs, nevis Latvijas valsts īpašums. Pilns internets ir ar šādiem sludinājumiem, mantračiem ir dažādi draugu klubi, mēs mēģinājām vienā no tiem iefiltrēties, taču neizdevās," saka Ināra Juškāne. Viņa pieļauj, ka nereti senkapus rok arī paši saimnieki, uzskatot, ka uz savas zemes var darīt, ko grib, tomēr jebkurai izpētei valsts kultūras pieminekļa teritorijā ir jāsaņem atļauja, bet, ja arī atrod kādas senlietas, tad noteikti jāziņo VKPAI vai muzejam.
Kā uzsver Guntis Zemītis, nozares ekspertu grupa nesen vērsās Saeimas Kultūras un zinātnes komisijā ar ierosinājumu veikt izmaiņas likumdošanā, lai priekšmetiem no vissenākajiem laikiem līdz XVII gadsimtam tiktu noteikts nacionālās bagātības statuss un aizliegta to tirdzniecība un kolekcionēšana. Stingrāk būtu jāvēršas pret darbībām ar metāla detektoru, ja tās notiek kultūras pieminekļa teritorijā.
Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumu glabātāja Silvija Ribakova atzīst, ka nereti muzejā atnāk cilvēki un piedāvā nopirkt senlietas, taču pret šādiem piedāvājumiem muzejs izturas piesardzīgi. "Mēs parasti pieprasām, lai pasaka šī priekšmeta atrašanas vietu. Ja tas ir arheoloģisks atradums, tad ziņojam VKPAI un izbraucam pārbaudīt uz vietas. Ja cilvēks neko negrib stāstīt, tad mēs tālāk neielaižamies sarunā."
Interesantākais piedāvājums bijis pavisam nesen, maija sākumā, kad kāds puisis atnesis XIV gadsimta šķēpu un bultas uzgali, ko viņš atradis blakus Rēzeknes senkapiem, uz savas privātās zemes. Muzeja darbinieki atradumu ņēmuši uzskaitē, taču atradējs mantas paņēmis atpakaļ. "Labāk tomēr būtu tās atdot muzejam, jo tikai te to varēs saglabāt un restaurēt. Manta, kas ilgus gadsimtus gulējusi zemes dzīlēs, izcelta brūk acīmredzami," saka S.Ribakova.
Sodi būs bargāki
Ināra Juškāne uzsver, ka inspektori turpmāk stingrāk vērsīsies pret zemes īpašniekiem, kuri nesargā savu īpašumu. Maksimālais sods, ko var uzlikt VKPAI amatpersonas, tagad ir 250 latu, taču tiek gatavotas izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kur paredzēts, ka privātpersonām sods par šādiem nodarījumiem varētu būt no 500 līdz 1000 latiem, juridiskām personām līdz 5 000 latiem. Tomēr vispamācošākais būtu reāls tiesas process, kas liktu šiem darboņiem pierauties. Vienīgais precedents pagaidām ir bijis Krāslavas rajonā, kur Babravščinas pilskalna postītājiem tiesa piesprieda 34 000 latu naudas sodu, kuru šie pārkāpēji vēl joprojām nav samaksājuši.
"Latvija ir pievienojusies ES konvencijai par arheoloģiskā kultūras mantojuma aizsardzību, tāpēc ir jādara kaut kas ilgtermiņā un jāizglīto sabiedrība. Ir jāsaprot, ka tā ir mūsu vēsture, ko mēs paši izlaupām un postām," saka G.Zemītis.