Pandēmijas pirmajā posmā – aprīlī – Rīgas Stradiņa universitātes veiktās aptaujas dati liecina, ka mediji kā informācijas avots par Covid-19 baudījuši salīdzinoši augstu sabiedrības uzticību. Taču tagad, kad pandēmijas zīmē aizvadīti jau vairāk nekā deviņi mēneši, aizvien biežāk parādās publiska iedzīvotāju neapmierinātība ar mediju saturu un paziņojumi, ka vienam vai otram žurnālistam ticis samaksāts, lai tiktu izplatīta noteikta informācija saistībā ar vīrusu.
Latvijas faktu vadītājs, sociologs Aigars Freimanis gan nedomā, ka mediji būtu zaudējuši uzticību, un norāda – tie šajos apstākļos drīzāk kļuvuši par situācijas ķīlniekiem. Savukārt domnīcas Scepticafe izveidotājs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs uzsver – mūsdienu digitālajā laikmetā iedzīvotāji var gluži vienkārši apjukt visā piedāvātajā informācijas gūzmā.
Aigars Freimanis, sociologs
Mediji šajā situācijā ir pilnīgākie ķīlnieki. Vispirms jau saistībā ar tām informācijas plūsmām, kas līdz viņiem nonāk un kas ir ļoti daudz un dažādas. Pirmā ir tā sauktā oficiālā informācija, ko visbiežāk pauž veselības ministre [Ilze Viņķele] un viņai pietuvinātie cilvēki – epidemiologs [Jurijs] Perevoščikovs un infektologs [Uga] Dumpis. Šur tur parādās vēl arī kundze vārdā Liene Cipule [NMPD direktore], šur tur ir cita līmeņa politiķi, taču visai informācijai, kas nāk viņiem līdzi, ir viena liela nelaime – tā ir bijusi mainīga! Turklāt tāda tā ir bijusi visdažādākajos jautājumos.
Vispazīstamākais, kas ir saistīts ar izmaksām katram no mums, ir sejas maskas. Bija brīdis, kad teica – tās vajag, tad – ka bez tām var iztikt, tad atkal – ļoti vajag, tad – var iztikt. Tagad atkal – ļoti vajag.
Paralēli tam ir vēl tā sauktie neintegrētie eksperti, kuriem nevar pārmest to, ka viņi patiesībā nav nekādi eksperti. Ja viņi ir ieguvuši medicīnisko izglītību, tad pēc ļoti zema līmeņa iekšējās caurlaides. Piemēram, mēs sakām, ka dakteris Apinis, nenoliedzami varētu būt eksperts, jo viņš ir ieguvis medicīnisko izglītību, lai arī pēc savas specializācijas viņš ir anesteziologs. Līdz ar to tas ir ļoti tālu no epidemioloģijas vai infektoloģijas, bet viņam ir viedoklis! Viņš ir aktīvs runātājs, rakstītājs jebkurā diennakts laikā, un mediji arī viņu translē.
Līdz ar to, gribot negribot, mediji aizvien vairāk nonāk ķīlnieka lomā, jo pārraida bieži vien ļoti pretrunīgu un strauji mainīgu informāciju. Teikt, ka viņi ir zaudējuši uzticību – drīzāk nē. Tas vienkārši ir dabiski, ka liela daļa sabiedrības grib dzirdēt skaidru un nepārprotamu viedokli, kurā ir aprakstītas procedūras, kā man rīkoties, lai es iespējami drošāk justos pandēmijas apstākļos. Taču mediji to šobrīd gluži vienkārši nevar sniegt – viņiem nav tādas iespējas. Ir viedokļu dažādība, bet ignorēt vienu viedokli vai kādu citu… Pozīciju daudzveidība ir tik liela, ka izteikt kādu pārmetumu medijiem ir pilnīgi nevietā.
Mārtiņš Hiršs, deziformācijas pētnieks
Mūsdienu pasaule ir fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar pasauli pirms desmit, divdesmit gadiem, un daudzi cilvēki digitālajā pasaulē nav spējuši noorientēties. Kādreiz valstī bija tikai daži mediji, un tajos visos strādāja žurnālisti, bija redakcija, kas izvērtēja saturu pirms publicēšanas. Protams, nebija ideāli, bet ja žurnālists uzrakstīja rakstu, balstoties absolūtās fantāzijās, viņu par to atlaida no darba.
Mūsdienu digitālajā pasaulē savukārt ikviens var kļūt par informācijas radītāju un izplatītāju. Vienalga, kāds ir saturs – pat ja pilnīgi izdomāts –, ja to uzrakstīs pietiekoši interesanti, emocionāli, sensacionāli un iepakos skaistā formātā, piemēram, ar interesantu video – tas diezgan droši izplatīsies sociālajos tīklos. Informācija, ka viss ir kārtībā, vai arī sarežģīti, gari stāsti sociālajos tīklos nedabū laikus, komentārus un šērus, bet tādējādi – neizplatās. Šokējošais, emocionālais gan izplatās kā uguns.
Turklāt ļoti daudzi informācijas avoti speciāli mēģina izskatīties pēc medijiem, bet tur ar žurnālistiku, pētniecību un kvalitāti nav nekādas saistības – tās ir klikšķu zvejnieku lapas, kas sevi ietērpj līdzīgi ziņu portāliem. Piemēram, liela daļa Krievijas "mediju" tēlo, ka ir mediji, bet reāli kalpo kā Kremļa propagandas instruments gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.
Daļa cilvēku šajā informācijas jūklī apjūk. Viņi nenošķir dažādus medijus – kvalitatīvus no dzelteniem – un saturu, kas izskatās pēc mediju radīta, bet kas tāds nav.
Viņi samet to visu vienā maisā un kļūst ciniski – visiem medijiem nevar uzticēties. Tomēr ir milzīga atšķirība starp dažiem emocionāliem virsrakstiem, lai noķertu uzmanību, ar ko grēko arī kvalitatīvi portāli, un informācijas apzinātu sagrozīšanu vai pilnīgu izdomāšanu, kas regulāri notiek dezinformācijas avotos, bet nenotiek labos medijos. Piemēram, saskaroties atkal un atkal ar pretrunīgiem stāstiem, kad, piemēram, Krievijas "mediji" saka "melns!" un Latvijas mediji saka “balts!”, daļa cilvēku šajās pretrunās apjūk [un sāk uzskatīt], ka nevienam nevar ticēt, patiesību nevar noskaidrot, visi melo.
Nākamā problēma ir saistīta ar spēcīgiem pasaules uzskatiem. Cilvēkiem ir tendence meklēt informāciju, kas jau apstiprina to, kam viņi tic.
Mūsdienās informācijas ir tik daudz, ka cilvēki var atlasīt avotus, kas saka tieši to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Ja kvalitatīvi mediji neatkārto tev mīļo sazvērestības teoriju, tu vari atrast internetā cilvēkus un grupas, kas tic tieši tām pašām muļķībām, kam tu.
Iesprūstot arvien dziļāk šajā atbalss kambarī, kur dzirdi vienu un to pašu stāstu atkal un atkal, cilvēks var arvien vairāk attālināties no realitātes, par ko raksta tradicionālie mediji.
Turklāt politiķi mēģina politizēt medijus. Ne tikai [ASV prezidents Donalds] Tramps, arī vietējie politiķi sauc medijus, kas viņus kritizē, par viltus ziņām. Saka, ka labi mediji ir tie, kas viņiem piekrīt, un visi citi nav kvalitatīvi. Šo politiķu sekotāji to pamana un nevis izvērtē medijos paustos faktus, bet seko politiķu uzkurinātajām emocijām un iet aizstāvēt "savējos" politiķus un uzskatus komentāros.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.