Kāda uzņēmēja – sauksim viņu par Mihailu – Dienai uzticētais pieredzes stāsts izgaismo dīvainības valsts attieksmē pret investoru interešu un tiesību aizsardzību un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) konsekvencē pret uzņēmumiem un uzņēmējiem, kuri aizvien turpina virpināt dažādas shēmas, kādēļ valsts budžets nesaņem ienākumus nodokļu veidā. Vērts piebilst, ka vismaz pagaidām pie atbildības nesaukto personu rīcības dēļ pirmšķietami cilvēkam ir izkrāpts teju miljons eiro un gandrīz tikpat liela summa aizslīdējusi garām valsts kasei noblēdītu nodokļu veidā.
Vairāku dienu laikā no tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem Dienai neizdevās saņemt skaidrojumu par šo situāciju un iemesliem, kāpēc iespējamās krāpšanas izmeklēšanā vērojamas dažādas dīvainības. Savukārt VID sniedza skopu standarta atbildi, ka likums liedz VID publiski izpaust dienesta rīcībā esošo informāciju par konkrētu nodokļu maksātāju, tajā skaitā par veiktajiem preventīvajiem vai kontroles pasākumiem. Tas iespējams vienīgi, ja saņemta oficiāla rakstiska atļauja no paša uzņēmuma vai saimnieciskās darbības veicēja.
Sākums diezgan cerīgs
Kā jau minēts, šis ir stāsts par dažus gadus agrāk Mihaila piedzīvotajiem neticamajiem, bet patiesajiem notikumiem Latvijā. Proti, būdams pensionārs un vienlaikus vēl aktīvs uzņēmējs labākajos gados, Mihails bija nonācis pie atziņas, ka ir laiks beigt nodarboties ar aktīvu komercdarbību un atlikušajai dzīvei pietiks, ja viņš veiks saprātīgas un atbildīgas investīcijas ar saviem aktīvajā uzņēmējdarbībā nopelnītajiem līdzekļiem.
Mihails sprieda, ka vislabākās investīcijas veicamas ražošanā, tādējādi viņš par labu zīmi uzskatīja iepazīšanos ar gaļas tirgošanas speciālistiem Eduardu Savinu un Ingu Vadzi, kuriem savukārt bija pazīstami SIA Ramatas (kas gan nu jau ir likvidēta) valdes priekšsēdētāja Jeļena Agapova un ar uzņēmumu saistītais Vladimirs Mihejevs.
E. Savins un I. Vadze Mihailam izsmeļoši stāstīja par gaļas pārstrādes biznesa īpatnībām, sīvo konkurenci un nebeidzamiem zelta kalniem, ja īstajā brīdī un īstajā vietā (šā stāsta ietvaros – Polijā) nopērk gaļu un izgatavo SIA Ramatas desas. Lai iespaidi par stāstīto būtu vērienīgāki, Mihails tiek aizvests ekskursijā uz Granīta ielu 10 Rīgā, kur atrodas moderna gaļas pārstrādes ražotne. Jāpiebilst, ka atbilstoši pieejamai publiskajai informācijai Granīta iela 10 ir ātri plaukstošu un tikpat ātri noziedējušu firmu oāze.
Izvērtējot visas nianses, Mihails nolemj neveikt investīcijas SIA Ramatas, bet aizdot J. Agapovai un V. Mihejevam kā fiziskām personām naudu komercdarbības īstenošanai. 2013. gada 6. decembrī Mihails šīm personām aizdod 300 tūkstošu eiro, bet Ramatas šajā darījumā piedalās kā abu aizņēmēju saistību galvotājs. Kamēr Mihails ir vēl «karsts», grupa lūdz viņam papildu aizdevumu un panāk, ka 2014. gada 13. janvārī tiek izsniegts papildu aizdevums J. Agapovai un V. Mihejevam 200 tūkstošu eiro apmērā. Un atkal darījumā kā galvotājs ir Ramatas. Jāpiebilst nereti pieredzēta likumsakarība – ja kāds nav atdevis iepriekšējo parādu un prasa nākamo aizdevumu, visticamāk, aizdevēju turpmāk nesauks par kreditoru, bet par cietušo. Iespējams, visu tālāko Mihaila problēmu cēlonis bija šīs likumsakarības aizmiršana un pārāk liela uzticēšanās jaunajiem "biznesa partneriem" un viņu pārliecināšanas spējām.
Bija gan dažas pazīmes, kas Mihailam šķita dīvainas, – aizdotā nauda viņam bija jāpārskaita nevis uz tiešo aizņēmēju banku kontiem, bet gan uz viņu norādīto ofšoros reģistrēto uzņēmumu Mirwork System un SIA Tirgonis K.I. kontiem. Šī nianse Mihailam uz brīdi šķita aizdomīga, tomēr – ja J. Agapovai un V. Mihejevam tā vajag, lai jau tā būtu. Galvenais, lai parādnieki un galvinieks SIA Ramatas vēlāk šīs saistības apstiprinātu. Apliecinājumiem papīrs netika taupīts, turklāt sava veida ticamību Mihailam sniedza E. Savina skaidrojums, ka Polijas gaļu Ramatām vieglāk esot nopirkt, darījumus veicot tieši no minēto uzņēmumu kontiem.
Taču jau pēc pavisam neilga laika Mihails, kuram ir gana liela biznesa pieredze citās jomās, taču tādas nebija gaļas biznesā, paļaujoties uz savu "sadarbības partneru" skaidrojumiem un argumentiem, izdara trešo kļūdu – ļaujas sevi pārliecināt, ka vēl ir nepieciešams pēdējais aizdevums, lai gan atgūtu visu jau investēto naudu, gan nopelnītu labus procentus. Viņš patiešām izsniedz vēl 250 tūkstoš eiro aizdevumu, bet šoreiz aizņēmēji nav J. Agapova un V. Mihejevs, bet gan cits komersants, kuru pārstāv E. Savins.
Visos aizdevumu gadījumos dokumentus gatavojusi J. Agapovas un V. Mihejeva advokāte no slavena Valdemāra ielas advokātu biroja, tomēr Mihails sāk manāmi nervozēt ne tikai par rekvizītu, bet par darījuma partneru maiņu. Lai dzēstu Mihaila šaubas, J. Agapova un V. Mihejevs 2015. gada 5. novembrī paraksta vienošanos "par parādu dzēšanu", kurā atzīst visu aizdevumu summu 750 tūkstošu eiro apmērā. Savukārt 2016. gadā 28. janvārī SIA Ramatas valdes priekšsēdētāja J. Agapova uzņēmuma vārdā apliecina, ka parāds ir 750 tūkstoši eiro, kā arī to, ka Mirwork System un Tirgonis K.I. kontos iemaksātā nauda J. Agapovas un V. Mihejeva interesēs ir nonākusi Ramatās un ir sekmīgi iztērēta.
Ģenerālprokurors Juris Stukāns 2020. gadā lekcijās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu minēja šādas (iepriekš aprakstītās) darbības kā noziedzīgas, tajā pašā laikā Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. birojs – par neskaidrām un nenoskaidrotām. 2021. gada 23. augustā Mihails par šo situāciju raksta oficiālu iesniegumu ģenerālprokuroram J. Stukānam, sūdzoties, ka policija nesaprot elementāras lietas, un procesā par procesa virzītāju rosina noteikt prokuroru. 2021. gada 17. septembrī Mihails saņem informatīvu atbildi no virsprokurores Gitas Biezumas, ka prokurori apzinīgi strādā un policijai viss ir izskaidrots.
Galvotājs – pa skuju taku
2016. gada 6. decembrī sākās Ramatu otrais tiesiskās aizsardzības process, kurš vainagojās ar vēl viena ar jau minētajām personām saistīta uzņēmuma – SIA Valdori – 2017. gada 6. martā iesniegto pieteikumu tiesā par Ramatu maksātnespējas atzīšanu. Tas arī notiek 2017. gada 21. martā. 2017. gada 18. septembrī Uzņēmumu reģistra mājaslapā tiek publiskota maksātnespējīgās SIA Ramatas administratores Ievas Brokas informācija, ka maksātnespējas procesā pieteikušies un apstiprināti 18 nenodrošinātie kreditori par kopējo summu 12 046 629,66 eiro apmērā un viens nodrošinātais kreditors par kopējo summu 284 735,84 eiro apmērā.
Valdori ir ne tikai V. Mihejevam piederošs uzņēmums, bet Ramatu tradīciju turpinātājs – tāpat kā Ramatas, tas ražos gaļas produktus, nemaksās visus nodokļus un beigs savu eksistenci saimnieciskās darbības laukā klusa maksātnespējas procesa ietvaros. Jau no Ramatu maksātnespējas pirmajām dienām starp E. Savinu, I. Vadzi un J. Agapovu, un V. Mihejevu notiek šķelšanās, izrādās – uzņēmums Ramatas uzņēmumiem SIA Musluk un Polmieso SP Z.O.O arī palicis parādā iespaidīgu summu. E. Savins un I. Vadze nikni metās aizstāvēt savas intereses un pēc daudzām iesniegtām sūdzībām panāca, ka 2018. gada 15. oktobrī tika sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 213. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – par juridiskās personas Ramatas iespējamu tīšu novešanu līdz maksātnespējai, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām citas personas interesēm.
Atkal atceras Mihailu
Lai būtu spēks juridiskos cīniņos, vajag gana lielus resursus. Te E. Savins atceras Mihailu un tikšanās laikā izstāsta tam visus "šausmu stāstus", ko zina par Ramatām – ka uzņēmumam nekādu aktīvu nav, ka visas ražošanas iekārtas un cita manta patiesībā piederot Rietumu bankai un varbūt J. Agapovas un V. Mihejeva kontrolētiem uzņēmumiem, kas iekārtas iznomā gaļas produkcijas ražošanas uzņēmumiem, kuri turklāt nepārtraukti mainoties. Savdabīga ir E. Savina paustā tēze, ka Rietumu banka vienlaikus gan ir SIA Ramatas kreditors, gan it kā nav, jo visur ir sapīta galvojumu un komercķīlu sistēma. Gandrīz visos daudzajos V. Mihejeva un J. Agapovas uzņēmumos ir vai nu tiešas kredītsaistības, vai tikai par svešām saistībām sniegtas komercķīlas.
Šeit gan vērojama atzinīga tiesībsargu rīcība – Ramatu komercķīlu vēsturi kriminālprocesa ietvaros ir pētījis gan procesa virzītājs, gan uzraugošais prokurors. Taču par sava veida sensāciju parūpējās pati Rietumu banka, kas, atbildot uz pieprasījumu šajā kriminālprocesā, paziņojusi, ka Ramatām nav parādsaistību pret banku. Rodas neizpratne – nevarētu taču būt, ka Rietumu bankai, aktīvi piedaloties Ramatu maksātnespējas procesā, nebija kreditora tiesību, turklāt ne tiesa, ne administratore, ne pārējo kreditoru pārstāvji bez E. Savina un I. Vadzes to nebija arī apšaubījuši.
Iedziļinoties Musluk un Polmieso SP Z.O.O lietā, Mihailam rodas nojausma, ka šie uzņēmumi ir ne tikai gaļas pārdevēji SIA Ramatas, bet arī iesaistīti ļoti aizdomīgās nodokļu shēmās. Ramatas, starp citu, nodokļos nav samaksājušas vismaz pusmiljonu eiro, cits šīs shēmas uzņēmums – SIA Ramatas Plus – ap 100 tūkstošiem eiro. Pētot Ramatu sadarbības partnerus, noskaidrojas fiktīvu saimniecisko darbību veikušas firmas. Mihailam izdevās sazināties ar vienu no šāda uzņēmuma amatpersonām, kas izskaidroja, kā, kad un kur saņēmusi no V. Mihejeva instrukcijas par darījuma dokumentiem, maksājumiem un citas norādes, protams, nevienu kilogramu gaļas pārdot vai nopirkt šādos darījumos neizdevās, bet iekasēt iespaidīgu PVN summu gan. Šis darbinieks steidzami tika pieteikts kā iespējamais liecinieks kriminālprocesā un pat nopratināts, taču interesanti – jautājumi par izvairīšanos no nodokļiem viņam netika uzdoti.
Mēģina aizstāvēties
Kādā brīdī saprotot, ka viņa entuziasms noziedzīgu nodarījumu pret valsts interesēm novēršanā ir samazinājies, Mihails 2020. gada 24. janvārī vērsās VP Rīgas reģiona pārvaldē ar iesniegumu par kriminālprocesa sākšanu par Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, norādot, ka viņam izkrāpti naudas līdzekļi, kas tālāk novirzīti noziedzīgām darbībām, izmantojot SIA Ramatas un saistītās juridiskās personas.
Tā Mihails iepazinās ar citas krimināllietas procesa virzītāju – Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja inspektoru I. Sokolovu un viņa tiešo priekšnieci Mariju Soldatovu. Būtiski, ka tikai 2020. gada 22. septembrī kriminālprocess tika papildus kvalificēts pēc Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma. Līdz tam Mihails rakstīja vairākas sūdzības, kurās norādīja, ka kriminālprocess netiek izmeklēts. Sākotnēji uzraugošais prokurors ļoti atturīgi iesaistījās procesa virzītāja rīcības vērtēšanā, tomēr kādā brīdī arī uzraugošā prokurora mērs bija pilns. Taču jau atkal – policijas inspektors iemanījās ļoti savdabīgā veidā izpildīt uzraugošā prokurora norādi par Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanas sākšanu, proti, izbeidzot kriminālprocesu pēc iepriekšējā, Krimināllikuma 213. panta, bet pēc Krimināllikuma 177. panta – neuzsākot.
Dīvainas sakritības dēļ šāda pirmšķietami atklāta bezdarbība no Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes inspektora puses bija laikā, kad šo pārvaldi vadīja neviens cits kā Andrejs Sozinovs.
Uzraugošais prokurors pēc vairākkārtējiem Mihaila iesniegumiem tomēr atzina, ka lietas izmeklēšana tiek novilcināta, nav efektīva, un 2021. gada 1. aprīlī šī lieta tika nodota Nodokļu un muitas policijas pārvaldē izmeklētājai T. Ustinovičai. Arī šajā brīdī lietā notiek kuriozs, un pārpratuma rezultātā gandrīz tiek "pazaudēts" galvenais punkts – lietas izskatīšana pēc Krimināllikuma 177. panta 3. daļas – uz Mihaila iesniegto lūgumu atzīt viņu par cietušo šajā kriminālprocesā tiek saņemta atbilde, ka procesa pēc Krimināllikuma 177. panta 3. daļas vispār šajā lietā nav. Pēc tam noskaidrojas, ka šāds process tomēr ir, jo lieta 2021. gada 31. maijā ir sadalīta, izdalot no kriminālprocesa materiālus pēc Krimināllikuma 218. panta 2. daļas. Un 2021. gada 1. jūnijā T. Ustinoviča pieņēma lēmumu par kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 177. panta 3. daļas nosūtīšanu Valsts policijai.
Teju gadu Mihails cīnījās, lai viņa lietu izskatītu Nodokļu un muitas policijas pārvalde. Bet rezultātā viss bija veltīgi. Lieta tika aizsūtīta atpakaļ VP Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. birojam, un tikai lietas daļa par iespējamu izvairīšanos no nodokļu samaksas palika izmeklēšanā Nodokļu un muitas policijas pārvaldē. Episkās cīņas rezultāts ir zaudēts laiks – vairāk nekā viens gads. Pārējais palika nemainīgs. Šis ir spilgts piemērs, kā Latvijā izpaužas saprātīgi kriminālprocesa termiņi.
Tagad Mihaila lietu skata cita Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja amatpersona – inspektore Airita Ērmane, kura jau 2021. gada 8. oktobrī ir pieņēmusi lēmumu neatzīt Mihailu lietā par cietušo, jo nav noskaidrots vai SIA Ramatas naudu ir saņēmusi. Tas nekas, ka Ramatas to ir apstiprinājušas vairākos dokumentos kā galvinieks, pat grāmatvedības izziņu izsniegušas.
Varētu nebūt vienīgais
J. Agapova un V. Mihejevs, iespējams, pēc līdzīga scenārija naudu izkrāpuši ne tikai no Mihaila, bet arī citām personām. Proti, naudas līdzekļu izkrāpšana šādā veidā viņiem acīmredzot jau bija ierasta krāpšanas shēma, un, pēc šobrīd publiski pieejamiem datiem, šajā pašā laikā abas šīs personas, iespējams, izkrāpušas 239 600 eiro, to apliecina līdzīgs aizdevuma līgums ar vēl kādu personu.
Turklāt minētās personas izveidojušas arī jaunus uzņēmumus, viens no tiem – jau pieminētais Valdori.
2021. gada pavasarī, kad lieta atradās Nodokļu un muitas policijas pārvaldē, Valdori parāds budžetam vēl nebija vairāk par 100 tūkstošiem eiro. Savukārt 2021. gada 14. septembrī šis uzņēmums tika pasludināts par maksātnespējīgu. Tātad policijas bezdarbības laikā uzņēmums novests līdz maksātnespējai un rezultātā nav nomaksājis valstij nodokļus 1 022 656,93 eiro apmērā, lai gan par Valdori un iesaistītajām personām informācija tika sniegta savlaicīgi.
Riņķa dancis turpinās
Ar to diemžēl viss nebeidzās. Mihails izlēma nepadoties un, ja reiz Ramatas ir kaut kas neaizskarams un svēts, pret ko parastam mirstīgajam nav nekādu izredžu, varbūt J. Agapova un V. Mihejevs kā fiziskas personas lai atbild par veiktajiem nodarījumiem. 2021. gada 25. novembrī Mihails vērsās ar iesniegumu VP, lūdzot izvērtēt, vai pret viņu nav veikta krāpšana tikai un vienīgi no J. Agapovas un V. Mihejeva puses. Lieta nonāca Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirknī, kas atteicās ierosināt kriminālprocesu, jo neesot noziedzīga nodarījuma sastāva.
Izskatās, ka policijā diemžēl jau ir izveidots tāds kā neformāls lietu atsijāšanas mehānisms, kad labāk lietu sākumā atteikt, bet tad, ja lēmums tiks pārsūdzēts, lai prokurors lemj ierosināt lietu vai ne. Mihails arī pārsūdzēja policijas lēmumu, rezultātā uzraugošais prokurors atcēla policijas lēmumu, norādot, ka tas ir prettiesisks un lietā jāveic papildu pārbaude. Un notiek acīmredzamais neticamais – parādās Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieces Marijas Soldatovas vēstule par to, ka Mihaila iesniegums – kā ļoti līdzīgs – tiek pievienots "vecajam" kriminālprocesam.
Savukārt 2022. gada maijā Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 3. nodaļas amatpersona – inspektore Airita Ērmane – veic Mihaila nopratināšanu un sola viņam centīgi strādāt lietā, bet 2022. gada 21. jūnijā policija kārtējo reizi noraida Mihaila lūgumu atzīt viņu par cietušo lietā un atzīt viņam radītos zaudējumus.
Lai gan lielā mērā šajos notikumos Mihailam var pārmest paša naivumu, tomēr vienlaikus daudz neatbildētu jautājumu ir par valsts attieksmi pret šo procesu un tajā iesaistītajām personām – gan VID, gan policijas rīcību un tās sekām zaudētu miljonu eiro izteiksmē.