Tukuma gadījums bija neparasts arī ar to, ka tik augstas amatpersonas kā Valsts prezidents, premjerministrs uz karstām pēdām nāca ar steidzīgiem paziņojumiem, runājot par iespējamu naida noziegumu. Zinot sistēmu no iekšpuses, kā uz to noreaģēja – ka "asinis pa degunu", bet jāizmeklē iespējami labāk vai otrādi – sakļāvās aizsardzības pozīcijā?
Sistēma nekad nenostājas aizsardzības pozīcijā, bet dara visu, lai atklātu lietu. Jau pirms visiem paziņojumiem bija diezgan skaidrs, kāda tur ir situācija. Saprotiet, kur ir mīlestība iesaistīta, tie noziegumi var būt ar fantastiskiem pavērsieniem: greizsirdība, mīlestība, jūtas. Nu ir jau puisim tas process tiesā, pamēģiniet salikt divi plus divi... Kas izsauca glābējus, kas zvanīja, kas notika, un no kā informācija aizgāja medijos. Es jau, kad pirmo ziņu izlasīju, gandrīz nokritu no krēsla – 100 procenti ķermeņa apdegumu – nu, tas ir mīts! Mēs parasti aizstāvam cietušos un apbižotos, un tas tik tiešām ir šausmīgi un briesmīgi, bet vai tas tā bija? Arī policistiem ir vairākas versijas.
Bet, ja mēs patinam atpakaļ notikumus, viss jau sākās ar to, ka policija klusēja par šo notikumu, bet ugunsdzēsēji paziņoja, ka degušas drēbes. Tam sekoja liecinieka paziņojums, ka dedzis cilvēks, uz ko sabiedrība, interešu grupas un mediji prognozējami noreaģēja, ka tātad tiek slēpts noziegums!
Es jums arī piekrītu, ka tur tika slēpts, bet tas tika darīts izmeklēšanas interesēs. Un ne jau policija izlēma, cik daudz pateikt medijiem, ja es pareizi saprotu, to izlēma prokuratūra. Jūs nedara uzmanīgu, ka policijas paziņojumā bija pieļauts, ka nozieguma nemaz nebija? Piedodiet, tad ir jābūt galīgi stulbam, lai tā pateiktu, ja puisi kāds ir aplējis un aizdedzinājis. Nu tad tāds policists riskē ar pilnīgi visu! Tas mani dara uzmanīgu. Ir gadījumi, kad gan ētisku, gan procesuālu apsvērumu dēļ, lai nezaudētu pierādījumus, policistiem ir jāsaspiež zobi kopā un jāklusē. Viņiem lej šmuci virsū, bet viņi klusē. Man pašam daudzas reizes ir bijis, kad gribētu izspļaut visu, ko zini, bet jāklusē, lai nesalaistu izmeklēšanu dēlī.
Labi, bet, pat ja pieļaujam, ka ir patiesa policijas versija, ka puisis greizsirdībā vēlējies piedraudēt draugam ar pašnāvību un kaut kas nogājis greizi, un viņš ir aizdedzies, jūs piekritīsiet, ka tā tik un tā ir soli pa solim jānostiprina ar pierādījumiem. Bet TVNET reportāžā no notikuma vietas lasām, ka nama kaimiņi brīnās, kādēļ policija viņus pat nav aptaujājusi. Rodas iespaids, ka policija cer lietu pierādīt tikai ar sakritību, ka upurim bijuši psihiski traucējumi un apsūdzība ļaunprātīgā dedzināšanā.
Iespējams, policijai ir kāda cita informācija un cita pierādījumu bāze. Mēs jau varam dažādas versijas likt galdā, informācijas ir tik, cik tās ir. Es vienkārši labi zinu policistu psiholoģiju, un, atvainojiet, neviens neies riskēt ar tādu paziņojumu, ka "pats sevi aplēji", ja nav pierādījumu. Tāds policists nepaliks strādāt ilgāk kā nedēļu. Bet 99,9% policistu grib strādāt labi. Cita lieta, ka viņiem to neļauj, jo apstākļi ir tādi, kādi ir, – ar 100 lietām uz rokas. Bet lietā, par kuru ir izteicies prezidents, premjers?! Viņi tak zemi raks! Izdarīs visu, kas jāizdara.
Cik zināms, policija izmeklē arī to, kā Tukuma iecirknis ir reaģējis uz upurim iepriekš izteiktajiem draudiem, varbūt tur viss nav izdarīts profesionāli un godprātīgi?
Saprotiet, ar tiem draudiem ir sarežģīti. Ja jūs atnākat ar sūdzību, ka jums draud, ko policists var izdarīt? Iet ar otro pusi aprunāties. Cik daudzi nav savā dzīvē pateikuši kādam "es tevi nositīšu!"?
Bet nereaģēšana varēja iedrošināt šo homofobisko vidi, atstājot nesodītu. Tas arī sabiedrības daļā radījis neuzticēšanos policijai.
Domāju, nē. Tie draudi arī mēdz būt ļoti dažādi. Policija var izdarīt tikai to, ko var izdarīt, ko likums atļauj. Ja izdarītu vairāk, pārmestu, ka neievēro likumu.
Tas, ka prokuratūra Panorāmā neierasti praksei un, pēc daudzu juristu domām, arī nelikumīgi atklāti stāstīja par slēgtā tiesas sēdē skatīto lietu pret Tukuma upuri, jūsuprāt, bija, lai sistēma no sevis noņemtu sabiedrības spiedienu?
Ir sabiedrības spiediens, un mums ir jāizlemj, cik daudz mēs varam pateikt – vai mēs atļaujam sevi sist tā, ka policistiem puņķi pa galdu lido, un klusējam, vai iziet un kaut ko pasaka, un tad mēs rēķināmies ar sekām un visu pārējo. Šoreiz prokuratūra laikam pieņēma šādu lēmumu. Varbūt, ņemot vērā visu situāciju, tādu lēmumu vajadzēja pieņemt. Katrā gadījumā Latvijas valsts ir skaidri un gaiši pateikusi, ka neatbalsta homofobiskas lietas. Prezidents, pirmā persona valstī, pateica, un āmen!
Šis ir ilgāks neveiksmju posms policijai, kas sākās jau ar advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavību, pēc tam advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība, nesenā futbola aģenta Romāna Bezzubova nošaušana skaidrā dienas laikā, tagad vēl Tukuma nelaime un ugunsnelaime ar astoņiem upuriem Merķeļa ielas nelegālajā hostelī, kur policija ilgstoši nebija ievedusi kārtību.
Kā es saku, kad sūdi nāk, tad nāk strīpā. Likumsakarības tur nav nekādas, nejaušība, melnā strīpa. Tur nav ne iekšlietu ministrs vainīgs, ne policija. Jūs taču neteiksiet, ka Covid ir dakteru vainas dēļ, tāpat noziegumi nenotiek policistu dēļ.
Kāpēc noziegumu prevencija nenostrādā? Vai policijas neveiksme pasūtījuma slepkavību lietās neveicina noziedzības rašanos, parādot iespējamiem pasūtītājiem un izpildītājiem, ka šī ir nesodīta konfliktu risināšanas metode?
Nav tur tādas likumsakarības. Likumsakarība varbūt ir ekonomiskā – jo mums sūdīgāk iet biznesā, jo šādu noziegumu kļūst vairāk, un varam prognozēt ne tikai pasūtījuma slepkavības, bet arī sīkākus noziegumus, zādzības. Iedomāsimies rūpnīcu ar 300 strādniekiem, kas Corona dēļ tiek aizklapēta ciet, – paliek bez darba 300 cilvēki, no tiem viens aizies lasīt zemenes, viens aizbrauks uz Īriju, bet būs procents, kas pateiks: "Es iešu laupīt!" Diemžēl sabiedrībā ir procents, kas nodarbojas ar noziedzību. Arī pats uzņēmējs paliek parādā varbūt kādam kreisajam biznesam, un katrs parādu jautājumu risina pēc savas saprašanas. Diemžēl mums blakus ir lielais kaimiņš, kura tradīcijas mums ir labi zināmas. Tas viss ir savstarpēji saistīts, paskatīsimies kaut vai uz Bezzubova lietu – futbols ir liels bizness, un tagad tur ir daudz uzņēmēju no Krievijas. Bet šos biznesa jautājumus dažādās valstīs dažādi risina.
Tad jūs piekrītat pieņēmumam, ka šajās skaļajās slepkavības lietās gan izpildītāji, gan pasūtītāji var nākt no Austrumiem?
Jā, tāpēc, ka mums ir problemātiski ar kolēģiem Austrumu pusē sastrādāties. Tad viņi grib, tad viņi negrib. Atkarībā no politiskās situācijas. Tad, kad viņiem ir izdevīgi, tad sadarbojas, bet citreiz pabremzē. Daļēji tas skaidrojams arī ar paaudžu nomainīšanos – manā laikā policisti abās pusēs bija pazīstami, strādājuši pie kādām lietām. Jaunajai paaudzei arī nav tādu krievu valodas zināšanu. Mūsu laikos bija vienkāršāk, nebija nomainījušās paaudzes.
Piemēram, Bezzubova slepkavības gadījumā, arī Bunkus slepkavībā, ņemot vērā apstākļus un hipotēzes par slepkavām vai pat pasūtītājiem no ārpuses, mūsu drošības dienestiem noteikti varētu būt kāda policijas izmeklēšanai svarīga informācija. Cik laba un vai vispār ir sadarbība starp Valsts policiju un mūsu drošības dienestiem, kuriem noteikti ir vairāk informācijas, arī no tā dēvētās aģentūras?
Ja pašiem dienestiem intereses sakrīt, sadarbība vienmēr ir laba. Tikai tās intereses parasti sakrīt, ja lieta iet uz atklāšanu, jo tad visi grib būt galvenie varoņi. Bet tādēļ jau mums valstī ir tik daudz dienestu, lai tās intereses nesakristu. Tas dod vairāk iespēju – iegūt informāciju no vairākiem neatkarīgiem avotiem, pārbaudīt. Es par nedaudz augstākām interesēm šobrīd domāju. Mēs varam teikt atspērušies, ka visiem dienestiem jāsadarbojas, bet nekad neviens nedalīsies ar savu aģentūru un tā tālāk.
Bet tad jūs no savas pieredzes apstiprināt, ka mūsu dienesti dažreiz zina vairāk nekā policija, bet policija šo informāciju neuzzina?
Dažreiz policija zina vairāk. Policija ir vairāk tendēta dalīties ar informāciju – tā es domāju, lai gan drošības dienestu darbinieki noteikti tūlīt teiks: "Ū, ko tas Rekšņa tur muld!" Šī problēma ir veca kā pasaule, kopš Senās Romas laikiem ir darbojušies paralēli vairāki dienesti. Var būt situācijas, kur svarīgāk ir pieturēt kādu informāciju, un tur apakšā nav apsvērums "man nepatīk viņu priekšnieks Juris, un es tāpēc nedalīšos", tur ir citas spēles.
Tam ir jēga, ko jūs sakāt par avotu diversifikāciju, bet vai mums tā situācija nav tāda, ka katrs dienests sēž uz šīm mapītēm, kamēr valstī notiek briesmīgi noziegumi?
Būšu cinisks: ne jau vienmēr slepkavības atklāšana ir valstiska interese. Varbūt ir slepkavība, bet tajā pašā laikā ir terorisma draudi, un, atklājot šo slepkavību, kāda teroristu grupa paliek ēnā. Vienmēr strādā uz to noziegumu, kurš ir smagāks un no kura draud lielākas ziepes. Es gan esmu skeptisks pret aģentūras nozīmi, mēs esam aizgājuši Eiropas virzienā, kur tehniskie līdzekļi izmeklēšanā ir svarīgāki.
Cik liels palīgs Valsts policijai, jūsuprāt, ir ministrs Sandis Ģirģens?
Aiz iekšlietu ministra šobrīd neviens nestāv, viņam nav partijas, ir tikai kaut kāds nesaprotams veidojums. Šobrīd ministram derētu uzsist kulaku pa galdu, bet Ģirģens to nevar izdarīt, jo aiz viņa nav ietekmīgas partijas. Tas neatvieglo situāciju iekšlietu sistēmā.