Atminoties barikāžu laika notikumus, Mūrniece uzsvēra, ka barikādes ir simbols robežai, cik tālu naidīgam spēkam ir atļauts ieiet tēvzemē un cilvēku apziņā, un tam, vai ir spēja nosargāt vissvarīgākās aizsardzības līnijas, aiz kurām nevienam nav ļauts iet. "Tas bija mūsu garīgais kodols, kuru centāmies nosargāt un nevienam neļāvām izpostīt. Barikādes bija mūsu sirdsapziņa, domas par Latviju un latviešu valodu, tā bija milzīga cilvēku solidaritāte," paudusi Mūrniece.
Viņa arī atgādināja, ka jebkura vieta, kuru atmodas laikā iekļāva barikādes, kļuva par mazu salu, kurā atdzima neatkarīgā Latvija un brīvība, taču lielākās barikādes bija un joprojām ir pašos cilvēkos.
Barikāžu dalībniekiem Saeimas priekšsēdētāja pasniedza pateicības rakstus par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991.gada janvārī un augustā. Apbalvojums par parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, kā arī ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā piešķirts 30 barikāžu aizstāvjiem no Cēsīm, Jelgavas novada Platones un Vircavas pagastiem, Jūrmalas, Tukuma un Tukuma novada Tumes pagasta.
Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Tas bija satraukumu pilns laiks, kad kopā pulcējās visi, kuri savā sirdī loloja ideju par brīvu Latviju.
Barikādes Rīgā sāka celt 1991.gada 13.janvāra vakarā. To mērķis bija aizsargāt Augstākās padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus un citus stratēģiski svarīgus objektus. 16.janvārī sāka aktivizēties OMON vienība. Apšaudē pie Vecmīlgrāvja tilta gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.
Tieši 20.janvārī risinājās asiņainākie barikāžu notikumi - OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Bojā gāja pieci cilvēki, kuru vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki - Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko - un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.