Valsts brīvība ir milzīga vērtība

Šogad aprit 33 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm – Latvijai diezgan izšķiroša laika, kad faktiski ar plikām rokām stājāmies pretī PSRS bruņotajiem spēkiem, lai nosargātu mūsu brīvību. Jūs esat viens no tiem, kuri vēl pirms valsts neatkarības proklamēšanas aktīvi darbojās brīvības atgūšanas procesos. Barikādes bija viens no posmiem ceļā uz pilnīgu brīvību. Ar kādām emocijām šodien atskatāties uz šo laiku?

Protams, tas bija brīdis, kad aizstāvējām ļoti trauslo neatkarību, kas jau bija kaut kādā veidā sasniegta. Ivars Godmanis tajā brīdī jau bija Latvijas valdības vadītājs, Augstākajā Padomē bija Tautas frontes deputāti. Tas bija ļoti saviļņojošs, bet vienlaikus arī cilvēkus ļoti vienojošs notikums, kas reāli parādīja, ka cilvēki šeit ir gatavi ar "ieročiem", kādi nu toreiz bija, – ugunskuriem, barikādēm un traktoriem – aizstāvēt Latvijas neatkarību, neskatoties uz bruņotas izrēķināšanās draudiem.

Pēdējo gadu aptauju dati par cilvēku gatavību aizstāvēt mūsu valsti nemaz tik iepriecinoši nav – nemaz nav tā, ka nospiedošais sabiedrības vairums būtu gatavi X stundā iet aizstāvēt valsti pret agresoru. Kas, jūsuprāt, noticis šo 33 gadu laikā? Kāpēc drosme un patriotisms mazinājušies?

Tas nav mazinājies. Manuprāt, tīri psiholoģiska atbilde uz šo jautājumu ir – visu savu nepatiku vai kritiku par to, ko mūsu valdība neizdara, pārliekam uz to, ka tagad uz barikādēm neiesim. Iesim mēs uz barikādēm! Nedod Dievs, ka mums vajadzētu iet, bet principā ietu – tas ir pilnīgi skaidrs. Jo barikādes jau neaizstāvēja ne Augstāko Padomi, ne Godmani, barikādes aizstāvēja neatkarību. Tas, ka tajā brīdī valdības vadībā bija Godmanis – nu, mēs nosacīti aizstāvējām Godmani, bet principā cilvēki aizstāvēja neatkarību, brīvību. Ja ir drauds brīvībai, tad ir pilnīgi vienalga, vai premjers ir Siliņa, Kariņš vai kāds cits, tik un tā tauta – esmu pārliecināts – aizstāvēs brīvību.