Astoņdesmito gadu vidū Gunārs Birkerts bija pasaules arhitektūras elitē, un arhitektūras žurnāli stāvēja rindā, lai varētu uzlikt uz vāka viņa bildi – tā, raksturojot mūžībā aizgājušo latviešu arhitektu, Dienai saka viņa kolēģis Jānis Dripe. Ja mūsdienās mēs pelnīti jūsmojam par latviešu izcilo mūziķu sasniegumiem, tad tādā pašā līmenī arhitektūras jomā savulaik bija Birkerts. Viņš pirms trim gadiem sagaidīja sava veltījuma Latvijai – Nacionālās bibliotēkas ēkas (LNB) – nodošanu ekspluatācijā. Birkerts iekļauts arī Latvijas Kultūras kanonā.
Gunārs Birkerts dzimis 1925. gadā Rīgā daiļrades psihologa, rakstnieka, folklorista, filozofa Pētera Birkerta un valodnieces, folkloristes, skolotājas Mērijas Šopas Birkerts ģimenē. Latviju viņš atstāja 1943. gadā, būdams iesaukts Vācijas darba dienestā, vēlāk studēja Štutgartes Tehniskajā augstskolā, bet 1949. gadā pārcēlās uz ASV. Tur viņš stažējās pie pasaulslaveniem arhitektiem Ēro Sārinena un Minoru Jamasaki, bet 1962. gadā atvēra pats savu biroju. Raksturojot viņa pirmo slavenāko darbu – Federālo rezervju bankas ēku Mineaoplē (1968–1973) –, Kultūras kanonā publicētajā aprakstā arhitekte Ieva Zībārte raksta: "Ēkai bija gan spilgts tēls, gan tiem laikiem inovatīva konstrukcija, kas apliecināja arhitekta spēju savos projektos sintezēt idejiskos un tehnoloģiskos risinājumus." Stikla muzejs Korningā (1976–1980) un Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu izpētes ēka (1974–1981) 2007. gadā tika iekļauta Amerikas Arhitektu institūta sastādītajā 150 visu laiku labāko ASV uzcelto ēku sarakstā.
"Nesen iznāca liela grāmata par Mičiganas modernismu, un tajā ir brīnišķīga intervija ar Gunāru Birkertu. Grāmatā sava vieta ir arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Viņš skaisti un ar ironiju izturējās pret faktu, ka nodzīvojis līdz 93. mūža gadam," stāsta Dripe. Birkerta mūža devums ir gandrīz 300 ēku projekti, tostarp bibliotēkas, baznīcas, muzeji, skolas. "Viņš bija skaisto māju arhitekts, viņa darbu sarakstā nav neviena debesskrāpja," norāda Dripe.
LNB ēkas pirmā skice tapa 1989. gadā, kad līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai vēl bija jāgaida. Tās pirmā ideja bija Stikla kalns, bet jau vēlāk, kad ēku sāka dēvēt par Gaismas pili, tās veidols nedaudz mainījās. 2014. gadā, viesojoties Latvijā, Birkerts atzina, ka brīžiem bijis vienīgais, kurš ticējis, ka ēku tiešām uzbūvēs, kad mainījušies premjeri un kultūras ministri. Taču, ieraugot rezultātu, viņš bija gandarīts. "Lielā maiņa bija, kad pazaudējām aptuveni trešo daļu no garuma un dabūjām samazināt stāvu skaitu. Forma ir palikusi. Sākumā bija Stikla kalns, bet tad pamodās Gaismas pils," viņš stāstīja. Arhitekts uzdāvināja LNB savu privāto bibliotēku ar vērtīgām grāmatām par arhitektūru. Šā gada sākumā LNB tika atklāta Birkertam veltīta izstāde.
Kaislības savērpās ap Birkerta priekšlikumu Okupācijas muzeja piebūvei jeb tā dēvētajam Nākotnes namam, kam netrūka oponentu, un tas joprojām nav īstenots. Dripe saka, ka tas ir vienkāršs projekts, kam pievērsta pārāk liela uzmanība. Viņš uzsver – Nacionālās bibliotēkas projekts ir Birkerta arhitektūru vainagojošs objekts, savā ziņā atmodas laika un otrās neatkarības simbols.