No 1995. gada līdz šodienai – 2022. gada septembrim, Latvijas eksporta importa bilance nemainīgi bijusi negatīva un summāri veido 64,2 miljardus eiro. Līdz 2021. gada beigām šis skaitlis bija 60,5 miljardi, bet šā gada astoņos mēnešos Latvija ir pārspējusi visas iespējamās negatīvās gaidas, gandrīz četri miljardi mīnusos, kas ir vismaz divas reizes vairāk nekā jebkad iepriekš.
Tirdzniecības bilance kā valstisks mīnuss
Lai arī kā nesamudžinātu stāstus par makroekonomiku, par iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi un valsts budžeta veidošanos, nav iespējams noslēpt vienkāršu patiesību, Latvija visu laiku ieved preces un pakalpojumus par lielāku summu nekā izved. Proti, valstī ik gadu veidojas labumu deficīts naudas izteiksmē, kas ir jāaizpilda ar citām metodēm nekā preču un pakalpojumu ražošana.
Jo lielāka summa gadā aizplūst no valsts, jo vairāk naudas līdzekļu jāieved, izmantojot šīs citas metodes, citādi mēs nonāktu situācijā, kad rindai preču cenas pieaugtu tik lielas, ka vairums tās nespētu iegādāties. Visticamāk, pienāktu kritisks brīdis, kad vajadzētu runāt arī par valsts maksātnespēju. Faktiski šādā situācijā Latvija ir katru reizi, kad jāpārkreditē kāds no lielajiem aizņēmumiem, jo naudas, ko atdot, nav. Šā gada oktobrī Valsts kase bija spiesta pārkreditēt 850 miljonus eiro, kuru procenta likme vairs nebija kā labajos laikos, proti, turpmāk maksāsim 4% gadā par šo summu. Visticamāk, ka gada nogalē būs nepieciešami papildu aizņēmumi, jo, par spīti Latvijas Bankas prognozēm, recesija ir sākusies ātrāk.
Tomēr ne tikai valsts budžets ir tas, kas aizpilda robus aizņemoties un vēlāk maksā augstu cenu. Arī uzņēmumi un privātpersonas aizņemas.
Robu aizpildīšana
Ja 2021. gada nogalē eksporta importa bilance sastāda aptuveni 60 miljardus eiro, to varam rakstīt mūsu kopējā izdevumu sadaļā un vajadzētu atrast summu, kas vismaz ir līdzvērtīga un aizpilda šo robu mūsu sadzīvē.
Jau pieminētais valsts aizņēmumu apjoms vai valsts vispārējais parāds 2021. gada nogalē sastāda 14,7 miljardus eiro. Iedzīvotāju un uzņēmumu parādsaistības kredītiestādēs ir 14,8 miljardi eiro. Pie kredītiestāžu aizdevumiem varētu būt iebilde, ka liela daļa no noguldījumiem taču ir mūsu pašu! Mēs apzināti izmantojām šo fiksējamo lielumu. Proti, redzot eksporta importa bilanci, uzkrājumiem būt nevajadzētu. Nauda rodas citviet. To ik gadu sūta ārvalstīs dzīvojošie un strādājošie saviem radiem, un tā tiek nodrošināta iztika daudziem. Pēc pilna ekonomiskā cikla sausais atlikums no šiem sūtījumiem ir redzams kā noguldījumi bankās, bet tas, kas nepieciešams vietējās ekonomikas pastāvēšanai, ir kredītiestāžu aizdevumi. Tādēļ par pamatu ņemam šo aizņēmumu summu, kas patiešām ir aizdota tiem, kuriem vajadzīgs, nešķirojot, kā šī nauda nokļuvusi Latvijā, jo skaidrs, ka cēlonis ir ārpus mūsu valsts.
Esam ieguvuši aptuveni 30 miljardus, bet nepietiek, lai nosegtu 60 miljardu iztrūkumu valsts naudas asinsritē. Latvijas Bankas statistika liecina, ka ārvalstu investīciju apjoms 2022. gada sākumā bija aptuveni 21,8 miljardi eiro. Vienkāršoti runājot, tā ir no ārzemēm ievesta nauda vai pamatlīdzekļi, kas nosedz to, ko paši esam apēduši. Visbeidzot, Latvijas saņemtā nauda no Eiropas Savienības fondiem kopš 2009. gada veido aptuveni 10,25 miljardus eiro.
Saskaitot visus aizņēmumus, subsīdijas un ārvalstu investīcijas, iegūsim, ka tās precīzi atbilst eksporta importa bilances robam uz 2021. gada beigām. Proti, viss, ko esam pirkuši no ārzemēm, apēduši un izlietojuši bez mēra un sajēgas, ir tepat valstī kaut kādas citas naudas izteiksmē. Kopumā Latvija turpina pastāvēt, tikai daudz kas no tajā esošā vairs mums nepieder. Tāds ir negatīvas tirdzniecības bilances iznākums.
Četri miljardi astoņos mēnešos
Jau minējām, ka tik, cik saražojam mazāk par to, ko ievedam, ir mūsu lielais mīnuss, kas atspoguļojas visās tautsaimniecības sfērās un budžeta ieņēmumos.
Šā gada astoņos mēnešos Latvijas eksporta importa bilances negatīvais saldo ir gandrīz par četriem miljardiem eiro. Vēl vasarā Latvijas Banka prognozēja IKP izaugsmi, un tikai šobrīd, oktobra nogalē, parādījās paziņojums par to, ka recesija sākas šogad.
Eksporta importa bilances pasliktinājums bija redzams pa mēnešiem, un bija redzams, kas notiek. Pat tad, ja valsts vadītāju acīs nenonāk atsevišķu uzņēmumu žēlabas par to, ka elektroenerģijas cenu dēļ uzņēmums uz laiku jāslēdz. Rūpniecība buksēja ar katru mēnesi vairāk, un tas, kas bija nepieciešams jau maijā, tika izdarīts tikai septembrī. Proti, adekvāts atbalsts energoresursiem. Novēlota reakcija, neadekvāti optimistiskas prognozes, nespēja redzēt to, ka rūpniecība un preču eksports, kas ir mūsu valsts maize, ir novedusi Latviju situācijā, kad esam paspēlējuši astoņos mēnešos krietni vairāk nekā jebkurā gadā līdz šim, pēdējo desmit gadu laikā.
Nespēja reaģēt uz tirdzniecības bilances svārstībām, kas primāri parāda kopējo situāciju, nav gluži muļķības vai nevērības jautājums. Tā ir kopēja Latvijas birokrātijas filozofija dzīvot pēc budžeta līdzekļu kodiem, nevis pēc peļņas un zaudējumu aprēķiniem. Tieši šīs ekonomiskās domāšanas aplamības dēļ ir iespējams apgalvot, ka Latvijas budžetu uzņēmumu maksātie nodokļi veido tikai daļēji. Nespēja paskatīties tālāk par savu sociālā nodokļa maksājumu no klerka algas arī noved pie ilūzijas, ka tie, kas, piemēram, veģetē uz Eiropas fondu maksājumiem, ir Latvijas labklājības veidotāji. Tā nav! Labklājību veido eksports, kura pamatā ir preču un pakalpojumu ražošana, kas savu dzīvi balsta tikai un vienīgi peļņas un zaudējumu aprēķinā. Visi uzņēmumi dzīvo pēc naudas plūsmas, nevis pēc MK noteiktiem kodiem valsts grāmatvedībā, kur par zaudējumiem un peļņu ir sava sapratne. Tomēr, kad valsts prognozē uzņēmumu rītdienu, viss iznāk post factum, proti, īstenība ir tikai pēc tam, kad gadījās.
Vietējās detaļas
Tādās nozarēs, kur spējam nodrošināt savas vajadzības, nav saprotama eksporta importa bilances augošā ietekme. Piemēram, pārtikas nozarē piena produktus Latvija spēj saražot sev un vēl trim tādām pašām valstīm, tomēr eksporta importa bilance ir pa nullēm. Vēl 2018. gadā, kad nebija nekādu ierobežojumu un krīzes priekšnojautu, mēs esam eksportējuši piena produktus par 136,8 miljoniem eiro, bet piena produkti ārvalstu tirgos tika realizēti par 147,3 miljoniem eiro, turklāt neskaitot svaigpienu. Pirms pandēmijas ik dienas no Latvijas izveda 891 tonnu svaigpiena. Piena produktu importam ir tendence augt, un noslēgumā ir tā, ka lielu daļu pat no Latvijā pārdodamā svaigpiena pērkam ar Lietuvas vai Igaunijas zīmolu. Savulaik Latvijas Piensaimnieku savienības vadītājs Jānis Šolks intervijā Dienas Biznesam sacīja, ka nevienā Ziemeļvalstī vai tepat kaimiņos Lietuvā vai Igaunijā viņš nav redzējis citu valstu svaigpienu veikalu plauktos. Kā tas tiek panākts? Protams, nav oficiālu sviru, nevar premjers pieiet pie veikalu ķēdes reģionālā vadītāja un pateikt oficiāli, lai izbeidz šādu rīcību. Tomēr citās valstīs acīmredzot izdomā, kā šādu ziņu aiznest tirgotājiem. Piens ir tikai viens no daudziem piemēriem. Starp citu, pārtikas nozarē, kur varētu būt eksporta importa pozitīvais rezultāts, Latvija iegūst nedaudz negatīvu nulli. Ja nozarē, kurā mums summāri būtu jāpelna nauda, neko neiegūstam, tā ir ekonomiska pašnāvība.
Mērķis – eksports
Oktobra beigās prezidenta pilī notika konference Latvijas valsts stratēģija un sociāli politiskais konsensus, kurā rinda ekonomistu, politiķu un valstsvīru sprieda par to, kā būtu jāizskatās Latvijas prioritārajam mērķim turpmākajiem astoņiem gadiem. Bija pieminēta gan demogrāfija, gan enerģētika, bez kuras ražošana nepastāvēs, vēl piecas jomas. Tomēr vārda "eksports" tur nebija! Mēs – izdevniecības Diena iniciatīvas grupa, aicinām par Latvijas virsmērķi izvirzīt eksporta apjoma palielināšanu vismaz līdz līmenim, kad eksporta importa saldo ir neitrāls. Tad varam cerēt vairs neaizņemties, varam cerēt sabalansēt budžetu un varam cerēt uz attīstību!