Ir skaidrs, ka rindas joprojām ir pietiekami lielas un šis jautājums jārisina, taču, piemēram, ja būtu skaidras prognozes par to, kā aina izskatīsies pēc pieciem un vairāk gadiem, varētu labāk izvērtēt, vai pamatotāk patlaban nav ieguldīt aukļu vai privāto bērnudārzu pakalpojumos, nevis jaunu dārziņu izveidē un pat būvniecībā. Taču pašvaldības norāda, ka ir bezspēcīgas - vēlme sekot līdzi prognozēm atduras pret faktu, ka šādas iespējas gluži vienkārši nav.
"Visā pasaulē ir zinātniskie institūti, kas nodarbojas ar šādu prognožu veidošanu, taču Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur nekā tāda nav. Mēs nevaram objektīvi runāt par nākotnes rādītājiem," stāstīja demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš arī zināja teikt, ka ap 2020. gadu, iespējams, uz pusi samazināsies potenciālo māmiņu skaits, kas var rezultēties arī lielu jaundzimušo skaita kritumā.
Valsts neveido vienotu plānu tam, cik bērnudārzu, kad un kur vajadzētu atvērt, visi šie jautājumi gulstas uz pašvaldību pleciem. Lai gan nekādas vērā ņemamas nākotnes prognozes nav pieejamas, atbildīgās iestādes cenšas plānot tālejoši. Atliek vien risināt aktuālos jautājumus un cerēt, ka šībrīža ieguvums būs aktuāls arī pēc desmit gadiem. Lai gan saldo Latvijā joprojām ir negatīvs - mirstība ir lielāka nekā dzimstība.
Viss raksts lasāms otrdienas, 22.marta, avīzē Diena!