Nelaimes brīdī šķēdēnietis Modris Staņislavskis (59) turpat netālu no upes savā dārziņā pie mājas zāģēja dēļus siltumnīcai. «Dzirdu, ka briesmīgi bremzes kauc. Es vēl nodomāju - kas tādā ātrumā pa šo līkumu brauc! Būkšķis, un redzēju, ka upē ūdens uzsprāgst augšā,» stāsta Modris. Skrējis uz Šķēdes upīti, tajā redzēja apgāzušos mašīnu, no ūdens ārā rēgojās tikai riteņi. No auto viņš izvilka Sandu un Leno. Taču kā varonis gan nejūtas - tas no mazrunīgā vīra jaušams arī bez vaicāšanas. Esot darījis to, ko vienkārši tajā brīdī vajadzēja. Viņš gan uzreiz noraizējies pajautā: kā meitene jūtas? Priecājas, uzzinot, ka Sandai ir labāk. Puiku no slimnīcas izrakstīja jau tajā pašā dienā.
Kā tieši notika negadījums, Sanda neatceras. Vien to, ka viņai pēkšņi kļuvis slikti, visdrīzāk jau ar sirdi, un viņa zaudējusi samaņu. Iepriekšējā naktī maz gulējusi, jaunākais dēls nevarējis iemigt. Pēcāk gan aculiecinieki esot stāstījuši - mašīna vispirms ietriekusies kilometru stabiņā, tad apmetusi divus kūleņus un iegāzusies upē.
Kad Modris piesteidzies pie mašīnas, viņš meties ūdenī, tas bijis līdz pleciem. Neesot pat uzreiz sapratis, kurš ir mašīnas priekšgals, kurš pakaļgals. Priekšējo durvju rokturis viegli padevies, tumšajā ūdenī viņš uzreiz sataustījis Sandu, diezgan veikli izvilcis laukā. «Labi, ka viņa uzreiz atjēdzās, kad izvilku krastā. Viņa pagrieza galvu un pateica, ka puika vēl ir iekšā,» atceras Modris. Viņš devies pēc zēna; sākumā glābšana nenākusies viegli, viens mašīnas sāns bijis sadauzīts. Puikam esot paveicies, jo pie mašīnas griestiem bijusi vietiņa, kur elpot.
Pilnu žurnālistes Lauras Dzērves un Ilonas Skorobogatovas rakstu "Nebūtu Modra, iespējams, neizglābtos" meklējiet šeit