Šogad aprit 20 gadu kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES). Šajā laikā Latvijai izdevies spert būtiskus soļus rietumvalstu vidējā dzīves līmeņa virzienā, taču joprojām esam tālu no attīstītākajām ES valstīm. Turpinot pašreizējo ekonomisko politiku, Latvijai var neizdoties panākt attīstītās valstis.
"Esmu pārliecināta, ka Latvijai ir nepieciešama drosmīgāka un labā nozīmē – radikālāka pieeja ekonomikai, kas nodrošinātu strauju labklājības izaugsmi. Šim nolūkam varam izmantot "receptes" no citu pasaules valstu pieredzes, kas liecina, ka tā ir reāli sasniedzama," uzsver Rietumu bankas valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja.
Analizējot vidējo reālā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu gadā, pirmajā brīdī situācija Latvijā izskatās labi. Saskaņā ar Eurostat datiem no 2014. līdz 2022. gadam IKP pieaugums Latvijā bija 2,52%, kamēr ES vidējais rādītājs ir 1,82%, bet Eirozonā – tikai 1,61%. Tomēr jāņem vērā, ka Latvija sāka no ļoti zemas bāzes un ar katru nākamo gadu būs arvien grūtāk augt straujāk par Eiropas vidējo rādītāju, lai gan tas ir vienīgais veids, kā panākt vai pat apsteigt pašreizējos līderus.
Labklājības ilūzija
Tā kā joprojām Latvijā cerētā ekonomiskā izrāviena nav, valsts var nonākt tā dēvētajos "vidējo ienākumu slazdos", par kuriem pirms gada brīdināja Latvijas Bankas eksperti. Tā ir situācija, kad ir sasniegts salīdzinoši augsts labklājības līmenis, bet tālākas attīstības praktiski nav.
Šobrīd Latvijā ir vērojamas šādai situācijai raksturīgas pazīmes, norāda Jeļena Buraja. Valstis, kas iekrīt "vidējo ienākumu slazdā", zaudē konkurētspēju pasaules tirgū. Proti, to dzīves līmenis it kā pakāpeniski paaugstinās, bet līdz ar to pieaug algas un produktu un pakalpojumu ražošanas izmaksas, tajā pašā laikā produktivitāte nepalielinās. Šāda tendence patlaban vērojama Latvijā – cenas ir strauji augušas, viss kļuvis gandrīz tikpat dārgs kā Eirozonā, bet produktivitātes un tehnoloģiju attīstības ziņā acīmredzami atpaliekam.
"Par iemesliem tiek uzskatīts investīciju trūkums izglītībā, jaunu zināšanu un inovāciju jomā. Tāpat arī problēmas ar korupciju, tiesu sistēmu un brīvu konkurenci. Vēl viens svarīgs faktors ir valsts nespēja vai nevēlēšanās piesaistīt ārvalstu investīcijas. Diemžēl tieši tas pašlaik notiek Latvijā. Tā vietā, lai stimulētu konkurenci un piesaistītu lielos investorus, mēs diskutējam, vai mums šie investori vispār ir vajadzīgi. Un tas viss notiek uz augstas inflācijas un kara fona, kad mums ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai finansiāli atbalstīt Ukrainu, bet arī piešķirt papildu līdzekļus aizsardzībai," akcentē Rietumu bankas vadītāja.
Drosmīgi un tālredzīgi lēmumi
Tomēr mums nav jābūt nolemtības sajūtai un domām, ka "vidējo ienākumu slazds" drīz vien aizvērsies. Pasaulē ir pietiekami daudz piemēru, kad valstis no šādas situācijas ir izkļuvušas un šodien ir piemērs daudziem, tostarp arī Latvijai.
To vidū ir Dienvidkoreja un Izraēla, kas uzsvaru likušas uz tehnoloģijām. Īrija, kas arī piesaistījusi ievērojamas ārvalstu investīcijas, pateicoties efektīviem nodokļu risinājumiem. Singapūra, kas ilgstoši un mērķtiecīgi ieguldījusi līdzekļus efektīvā pārvaldē un izglītībā.
"Tās nav lielākās pasaules valstis, un, lai gan to ekonomikas ir lielākas, principā tās ir salīdzināmas ar mūsējo. Tāpēc to, ko tās ir sasniegušas, varam sasniegt arī mēs. Galvenais ir mainīt ekonomisko domāšanu un sākt atbilstoši rīkoties," pauž Jeļena Buraja.
Ja analizējam, kas vieno valstis, kuras vienas vai divu paaudžu laikā spējušas sasniegt pasaules vadošās ekonomikas līmeni, secinājums – mērķtiecīga politika, kuras pamatā ir drosme, iniciatīva un apņēmība.
"Varbūt pienācis laiks pievērst uzmanību perspektīvākajām nozarēm un izveidot tām īpaši labvēlīgu nodokļu regulējumu. Proti, izveidot īpašas ekonomiskās zonas (SEZ) nevis pēc ģeogrāfiskā principa, bet gan pēc nozares. To vidū jābūt nozarēm, kuras Latvijā jau ir pietiekami attīstītas un kurām ir labs eksporta potenciāls, jo mūsu iekšējais tirgus ir mazs. Piemēram, IT nozare, ekoloģiskā ražošana, medicīna, lauksaimniecība," skaidro eksperte.
Taču būtiski – plānojot attīstību valsts līmenī, vienmēr jāatceras, ka tieši privātais bizness ir ekonomikas dzinējspēks. Tieši privātajā sektorā lielākoties rodas jaunas idejas, iniciatīva, atbildība un tiekšanās pēc rezultāta. "Tāpēc valsts sektoram nevajadzētu dominēt pār privāto sektoru, kā tas ir šobrīd, kad Latvijā algas valsts sektorā ir augstākas nekā privātajā – to varam redzēt jaunākajos publicētajos datos par 2023. gada trešo ceturksni. Jārada priekšnoteikumi, lai cilvēki tiektos kļūt par uzņēmējiem, nevis ierēdņiem un lai tie, kas meklē algotu darbu, būtu motivēti strādāt arī uzņēmējdarbības struktūrās," uzskata Jeļena Buraja.
Ekonomikas jomā jāpievērš uzmanība tehnoloģijām, digitalizācijai, ieguldījumiem infrastruktūrā un valsts savienojamībā – ceļos, ostās, aviosabiedrībās, lidostās, dzelzceļos; kā arī interneta kvalitātei. Un, protams, ir vajadzīga mērķtiecīga politika, lai piesaistītu lielas ārvalstu investīcijas.
"Lai to panāktu, valdībai un politiskajiem līderiem jāatsakās no ierastās "stabilizācijas politikas" un jāsāk drosmīgu, iniciatīvu veicinošu un netradicionālu risinājumu virziens. Tādu politiku, ar kādu izceļas visas valstis, kurām izdevies iet uz priekšu, un kas Latvijas ekonomiku padarīs strauji augošu un konkurētspējīgu," pauž Rietumu bankas vadītāja.
Ja nekas nemainās
Vienlaikus skaidrs – ja valdības politika ekonomikas attīstībā nemainīsies, tad scenāriji nav iepriecinoši. Rēķinot Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju un pieņemot, ka vidējais gada pieauguma temps saglabāsies tāds pats kā 2014.–2022. gadā, var prognozēt, ka Latvija sasniegs ES un Eirozonas vidējos rādītājus ap 2040.–2041. gadu. Šādā tempā veiksmīgākās ES valstis, piemēram, Dānijas labklājības līmeni, sasniegsim līdz 2083. gadam, Luksemburgas – pēc 2072. gada, bet Īrijas līmeni nesasniegsim nekad, jo tās ekonomika aplūkojamajā periodā auga straujāk nekā mūsu.
"Atgādināšu – lai sasniegtu šo mērķi, mūsu ekonomikai jāaug straujāk nekā vidēji ES, un tas ar "stabilizācijas politiku" var nebūt iespējams. Protams, tie ir hipotētiski aprēķini, kas balstīti uz vidējiem rādītājiem konkrētā periodā. Skaidrs, ka pagātnē sasniegtie rezultāti negarantē līdzīgus rezultātus nākotnē, jo katrā valstī var mainīties demogrāfiskā un darba tirgus situācija, kā arī citi faktori. Tomēr secinājums ir skaidrs – ja neko nemainīsim ekonomikas politikā, mūsu jaunieši līdz sirmam vecumam nesasniegs vidējo Eiropas labklājības līmeni," rezumē Jeļena Buraja.