Spilgta, pretrunīga personība, kas atstājusi pēdas īpaši Valmieras teātra vēsturē, – režisors Valentīns Maculēvičs šā gada 3. septembrī pievienojās mūžības teātra trupai. Pēdējos gados par viņu publiskajā telpā praktiski nebija informācijas, taču paliekošs ir viņa veikums nosacītajos ziedulaikos – XX gadsimta 70. un 80. gados.
"Valentīns Maculēvičs piedzima Rīgā, bet 1977. gadā pēc Maskavas Valsts teātra institūta absolvēšanas viņš kļuva par režisoru Valmieras teātrī, ko tolaik vadīja Pēteris Lūcis un kur jau strādāja Māra Ķimele. Te viņš atrada domubiedrus aktieros un komponista Mārtiņa Brauna personā, ar kuriem radīja leģendāras izrādes ar leģendārām dziesmām, un nu varbūt ar Valentīna Maculēviča aiziešanu mūžībā, klausoties šīs dziesmas, prātā būs tieši viņš – režisors ar caururbjošo skatienu, apņēmīgajiem, nopietnajiem, gandrīz drūmajiem vaibstiem, nevienkāršo raksturu… Valmieras teātris bija viņa mūža teātris," teikts Valmieras teātra atvadvārdos režisoram.
Jā, tieši V. Maculēviča iestudētajā Sirano de Beržerakā (1985) ieskanējās Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera Mīla ir kā uguns, bet 1988. gadā V. Maculēviča režijā Raiņa Daugavā pirmoreiz nodimdēja Saule, Pērkons, Daugava, kas vēlāk kļūst par vienu no nozīmīgākajiem Dziesmu svētku skaņdarbiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 5. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00