Balstoties uz pētījumā sniegtajiem datiem, var secināt, ka no 109 apskatītajiem medikamentiem vairāk nekā 40% Latvijā bija apstiprināti, bet nebija iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā. Salīdzinājumā ar citām ES valstīm, šis rādītājs ir otrajā vietā no beigām, arī Igaunija un Lietuva šajā ziņā mūs ir pārliecinoši apsteigušas. Savukārt kompensējamo pretvēža medikamentu apjoms ir uz pusi mazāks nekā, teiksim, Vācijā vai Dānijā.
Mūsu valstī lēmumi par zāļu kompensēšanu tiek pieņemti, pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā izmaksu lietderība un ietekme uz budžetu. Runājot par nekompensējamiem medikamentiem, pacienti, ja viņi ir saņēmuši to lietošanas atļauju, var medikamentiem piekļūt, maksājot no savas kabatas. Taču šāds risinājums nenodrošina visiem pacientiem vienlīdzīgu pieejamību inovatīvām zālēm, kā tam vajadzētu būt.
Par problēmām ar mūsdienīgu pretvēža medikamentu lietošanu ārstēšanā liecina arī fakts, ka šādas zāles Latvijā 2018. gadā veidoja 23 % no vēža pacientu aprūpes tiešajām izmaksām. ES vidēji šis skaitlis sasniedz 30 %, un šāda starpība vismaz daļēji norāda uz ierobežotu inovatīvu pretvēža medikamentu izmantošanu, kā arī centienus samazināt zāļu cenas. 2019. gadā tika palielināts atsauces valstu skaits, lai iespējami vairāk samazinātu dažu pretvēža medikamentu cenas. 2020.–2021. gadā jaunu zāļu iekļaušana un kompensācijas paplašināšana pārsvarā tika panākta, samazinot sarakstā iekļauto medikamentu izmaksas. Taču, tā kā jaunākajām pretvēža zālēm atvēlētais finansējums aizvien ir daudz zemāks par pieprasījumu, pretvēža zāļu finansēšana joprojām ir problemātiska.
Dažādos Latvijas reģionos vērojamas lielas atšķirības
Papildus problēmas rada arī izteikta nevienlīdzība vēža skrīninga, profilakses un ārstēšanas iespēju jomā dažādos Latvijas reģionos. Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības „Onkoalianse” vadītāja Olga Valciņa aicina pievērst uzmanību arī šim aspektam: „Gan diagnostikas, gan ārstu – speciālistu nepietiekamas pieejamības dēļ cilvēkam ar vēzi Latgalē ir daudz lielāks risks nomirt nekā Rīgā dzīvojošam. Turklāt šie cilvēki mirst šodien, un viņi nevar gaidīt, kad kāds lēnā garā sāks rosīties pie šī jautājuma risināšanas.”
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, ķīmijterapeite, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja dr. Aija Geriņa – Bērziņa akcentē vairākas problēmas. Pirmā no tām saistās ar pārāk mazu valsts apmaksātu vēža pārbaužu veikšanu, precīzāk, nepietiekamu informētību iedzīvotāju vidū par skrīninga iespējām un ieguvumiem, ko tas var dot katram cilvēkam. Otrā arī attiecas uz savstarpējās saziņas un informācijas sistēmas trūkumiem, kuru dēļ „dzelteno koridoru” sistēma, kas pacientiem ar vēža recidīvu nodrošina ātru pieeju pie speciālista, nedarbojas tik labi, kā bija iecerēts. Aija Geriņa – Bērziņa vairākkārt uzsvērusi, ka ļoti svarīgs ir svarīgs darbs ar ģimenes ārstu. Speciāliste pauž cerību, ka Slimību profilakses un kontroles centrs varēs vairāk strādāt, atgādinot un informējot sabiedrību, ka šāda iespēja pastāv.
Trūkst zāļu vēža ārstēšanai
Aija Geriņa – Bērziņa norāda uz trešo problēmu, kas bieži var spēlēt izšķirošo lomu pacienta ārstēšanā un viņa dzīvības glābšanā – proti, puse no vēža ārstēšanai nepieciešamajām zālēm Latvijā nav pieejamas.
Medikamentu trūkuma radītos sarežģījumus vēža terapiju izmantošanā ekspertu seminārā „Latvijas onkoloģijas plāns Eiropas vēža uzveikšanas plāna gaismā” spilgti izcēla arī Olga Valciņa: „Mēs „Onkoaliansē” izlēmām izpētīt vēža ārstēšanu Latvijā, salīdzinot esošo situāciju ar Eiropas OECD vadlīnijām, kuras izstrādājuši Eiropas labākie ārsti. Mēs salīdzinājām mūsu kompensējamo zāļu sarakstu ar to, kas ir šajās vadlīnijās. Situācija ir daudz sliktāka, nekā mēs visi bijām domājuši. Piemēram, plaušu vēzim lielā daļā gadījumu otrā līmeņa ārstēšana vispār nav pieejama. Tas nozīmē – ja vēzis atgriežas, nav medikamentu, kurus izmantot tā ārstēšanā. Tāpat eksistē ļoti daudz plaušu vēža mutāciju, pret kurām zāļu nav nemaz – arī pirmajā līmenī. Arī multiplas mielomas gadījumā no tā medikamentu klāsta, ko rekomendē Eiropa, nav pilnīgi nekā.”
Mirstība no vēža Latvijā ir viena no visaugstākajām visā Eiropā, taču vēža incidence pie mums nav augstāka kā citās Eiropas valstīs. „Tātad problēma ir sistēmā – diagnostikā, skrīningā, piekļuvē pie speciālista un līdz ar to savlaicīgā ārstēšanā. Bez šaubām, arī jaunāko medikamentu pieejamība ir tieši saistīta ar slimnieka iespēju izdzīvot. Protams, viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir uzlabot ārstēšanas iznākumu. Taču – kā to panākt? Mums joprojām nav vēža reģistra, nav naudas zālēm. Tāpat jāgaida divus mēnešus, lai tiktu uz vizīti pie ārsta vai uz ķīmijterapiju. Joprojām ir daudz nesakārtotu lietu, līdz ar to aizvien ir aktuāls jautājums – kad tas būs?,” vaicā Olga Valciņa.
Problēmas slēpjas finanšu nepietiekamībā
Ministru kabinets pirms gada pieņēma “Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu onkoloģijas jomā 2022.–2024. gadam”. Nelaimē tāda, ka pati valdība piešķir tikai nelielu daļu no plāna īstenošanai nepieciešamā finansējuma. 2023. gadā no onkoloģisko slimību ārstēšanai nepieciešamajiem 98 miljoniem tikai piešķirti tikai 30 miljoni eiro.
Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka skaidro, ka viens no lielākajiem uzdevumiem, kurā ministriju atbalsta arī onkologi, ir medikamenti un to prioritāšu noteikšana – respektīvi, kādā secībā iekļaut šos medikamentus kompensējamo zāļu sarakstā. “Tāpat mūsu pienākumos ietilpst esošā saraksta pārskatīšana – gan paplašinot indikācijas, gan izņemot ārā par neaktuāliem kļuvušos medikamentus. Es domāju, ka šajā ziņā mūsu darbs turpināsies, jo tiem pacientiem, kuriem nav nodrošināti pirmā līmeņa medikamenti, ir ļoti svarīgi atrast kaut ko piemērotu no jaunajām zālēm, kuras varētu iekļaut sarakstā,” norāda ministrijas pārstāve.
Departamenta direktore arī apstiprināja, ka Veselības ministrija turpinās strādāt pie medikamentu pieejamības pacientiem uzlabošanas.
Kā finansēt Latvijas onkoloģijas plāna izpildi?
Pirms diviem gadiem Eiropas Komisija nāca klajā ar Eiropas vēža uzveikšanas plānu. Viena no galvenajām šī plāna iniciatīvām paredz visiem iedzīvotājiem nodrošināt pieeju inovatīvai vēža diagnostikai un ārstēšanas metodēm, tāpat onkoloģiskajā aprūpē samazināt nevienlīdzīgu piekļuvi personalizētajai medicīnai. Eiropas vēža uzveikšanas plāna īstenošanai ir finansiālais segums četru miljardu eiro apjomā.
Loģisks ir jautājums, kā onkoloģisko slimību ārstēšanas uzlabošanas plānu finansēt Latvijā? Vairākkārt publiski ir izskanējusi ideja par akcīzes nodokļa ieņēmumu novirzīšanu onkoloģijai, lai kaut daļēji nodrošinātu šai jomai nepieciešamos līdzekļus. Šāda priekšlikuma viens no pamatojumiem ir tāds, ka akcīze tiek maksāta par tā saucamajiem kaitīgajiem produktiem – alkoholu, tabaku, kas ir vieni no onkoloģisko slimību veicinātājiem, līdz ar to par šīm precēm samaksātai naudai būtu pamats daļēji nodrošināt vēža ārstēšanu.
Eksperti atzīst, ka diskusija par akcīzes nodokļa ieņēmumu daļas novirzīšanu būtu apsveicama, tomēr jāpatur prātā, ka šo ieņēmumu apjomu nevar precīzi prognozēt. Tādēļ tas var būt tikai papildu ienākumu avots, bet onkoloģijas finansējumam ir jānāk no valsts pamatbudžeta. Bet, lai varētu domāt par situācijas uzlabošanu, nepieciešams paredzēt onkoloģijas plāna izpildei pietiekamu finansējumu nākamā gada budžeta ietvaros.