Raksta pirmajā daļā, kas lasāma Dienas 2. marta numurā, tika apskatītas neskaidrības saistībā ar izmeklēšanas sākumu un tās gaitu un tiesas procesa nianses, kā arī tika uzklausīts dzelzceļa nozares ekspertu vērtējums par lietā figurējošā lokomotīvju iepirkuma ekonomiskajiem aspektiem, lai saprastu, vai vispār bija pamats kaut pieļaut, ka lokomotīvju iepirkums varētu būt ''stimulēts'' ar kukuļa palīdzību. Šajā daļā – par lietas politiskajām aizkulisēm un tieslietu sistēmas reakciju uz bezprecedenta politisko uzbrukumu tiesnesim.
Patiesība pret mītiem
Viens no mītiem, ko pat apsūdzības liecībās minēja vairāki liecinieki, ir par to, ka Magoņa sieva Anastasija Magone ir Krievijas dzelzceļa prezidenta Vladimira Jakuņina tuva radiniece un tieši viņa ir avots Latvijas un Krievijas dzelzceļa uzņēmumu veiksmīgajai sadarbībai, kas ļāva Magonim tieši runāt ar Krievijas dzelzceļa vadību. Taču reālā situācija izskatās citāda. Pirmkārt, nav atrodami pilnīgi nekādi tieši vai pastarpināti pierādījumi vai kaut norādes, kas apstiprinātu šo versiju. Otrkārt, lietas materiāli kā drošticamu atklāj citu stāstu. Magonim vēl pirms kļūšanas par LDz vadītāju bija lietišķas un draudzīgas attiecības ar Jakuņina vietnieku Vladimiru Morozovu, bet kontakti ar pašu Jakuņinu izveidojās laika gaitā – lielā mērā pateicoties Magoņa kompetencei, spējai veidot uz sadarbību orientētus kontaktus un vienkārši personiskajām īpašībām.
Sākotnēji lietišķās attiecības ar laiku pārauga jau personīgās, kas rezultējās ar ''ģimeņu draudzību'' jeb neformālām attiecībām.
Šī nianse ir ļoti būtiska, jo tā apgāž vienu no prokuratūras apsūdzībām. Proti, ka Magonis lobējis jeb pārstāvējis Osinovskim piederošo uzņēmumu intereses un tas bijis iespējams, tikai pateicoties Magoņa valsts amatpersonas, tas ir, LDz vadītāja, statusam.
Viens no aizstāvības puses lieciniekiem bija Igaunijas dzelzceļa bijušais vadītājs Kaido Cimmermans, kurš liecības sniegšanas laikā uzdeva jautājumu: ''Kāpēc Oļegs Osinovskis nelūdza mani kaut ko sarunāt ar Krievijas dzelzceļu? Man nav tādu attiecību ar Krievijas dzelzceļa vadību un nekad nav bijis. Visi tā sauktā ''1520 dzelzceļa telpas'' vadītāji zināja par Magoņa pietuvinātajām attiecībām ar Krievijas, Kazahstānas un citu dzelzceļu vadību. Zināja, jo redzēja, kurš kuram sēž blakus oficiālajās tikšanās reizēs, ar ko tiekas un sarunājas ārpus formālajām sanāksmēm lielo sanāksmju un konferenču laikā.'' Tieši Magoņa personiskā rakstura kontakti Krievijas un arī citu valstu dzelzceļa uzņēmumos bija tie, kāpēc Osinovskis vērsās pie Magoņa, bet valsts amatpersonas statuss nebija tā platforma vai tas iegansts, kas ļāva Magonim pārstāvēt Osinovska intereses, sarunā ar Dienu pauda šīs nianses pārzinošas personas.
Vēl viena juridiska nianse ir apstāklī, ka kukuļņēmējs ir persona, kas var tieši ietekmēt lēmumu pieņemšanu kukuļdevēja interesēs. Tas nozīmē, ka prokuratūra faktiski uzturēja aplamu apsūdzību, jo Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas (DLRR) interešu pārstāvēšana citu valstu dzelzceļa nozares uzņēmumos nevar būt kukulis – Magonis nestrādāja citu valstu dzelzceļa nozares uzņēmumos un nevarēja pieņemt lēmumus par to, lai šie uzņēmumi nodod sava ritošā sastāva remontdarbus veikt DLRR. Nedaudz kurioza epizode tiesas sēdes laikā bijusi, kad aizstāvības puse, atsaucoties uz krimināltiesību ekspertu, norādīja: ja pat Latvijas amatpersona saņem atlīdzību par to, ka ar kādu citu personu veic lietišķas sarunas, šī atlīdzība nav uzskatāma par kukuli. Uz jautājumu, vai par šāda rakstura darbībām ir paredzēta kriminālatbildība, atbilde bija: ''Tādu pantu nav.''
Ieguvumi un zaudējumi
Apgalvot, ka valsts šajā lietā ir zaudētāja, īsti nav pamata. Ja paliks spēkā esošais tiesas spriedums, tas nozīmē, ka teorētiski Magonim būtu jāatmaksā Osinovskim 500 tūkstošu eiro, jo viņam tā arī neizdevās rezultatīvi pārstāvēt Osinovska intereses. Bet gadījumā, ja Magonim šī nauda nebūs jāatdod, viņam būs jāsamaksā valsts budžetā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par ienākumiem, kas gūti no saimnieciskās darbības, tas, ja piemēro 2021. gadā spēkā esošās nodokļu likmes, būs vairāk nekā 100 tūkstošu eiro. Protams, tas ir ar nosacījumu, ja Valsts ieņēmumu dienests (VID) neuzskatīs, ka šie ienākumi praktiski gūti 2016. gadā, kas attiecīgi nozīmē, ka Magonim var nākties samaksāt gan IIN, gan arī nokavējuma naudu un soda procentus.
Šajā kontekstā atvērts paliek jautājums – vai Magonis, ja nebūtu KNAB īstenotās aizturēšanas, mantas iesaldēšanas un tiesvedības, būtu deklarējis VID šos ienākumus no saimnieciskās darbības savā valsts amatpersonas deklarācijā?
Līdz ar to teorētiski var pieļaut, ka KNAB ar savām aktivitātēm novērsa iespējamu noziedzīgu nodarījumu – izvairīšanos no nodokļu nomaksas un ziņu neuzrādīšanu amatpersonas deklarācijā. Taču fakts ir tāds, ka ''pa kluso'' iztērēt šādas skaidras naudas summas Latvijā vai jebkurā Rietumu valstī šobrīd ir neiespējami, jo jebkuri pirkumi skaidrā naudā virs noteiktas summas prasa ziņu sniegšanu konkrētas valsts nodokļu administrācijā vai citās kompetentās iestādēs.
Bezprecedenta notikums
Lai arī pasaules praksē ir labi zināms, ka tiesas spriedumus vairāk vai mazāk var ietekmēt publiski radītais fons, sabiedrības un citu amatpersonu noskaņojums – šādus pakalpojumus ārvalstīs piedāvā pat daudzas sabiedrisko attiecību firmas –, Osinovska un Magoņa lieta ir mazliet cits stāsts. Nevis pati apsūdzības puse, tas ir, prokuratūra, bet tieši bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu daļas vadītājs Juris Jurašs (JKP), viņa līdzgaitnieki un pat tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) bija tie, kuri šo un vēl arī tā saukto ''oligarhu lietu'' faktiski pārvērta par savas personiskās un vēlāk jau partijas atpazīstamības un kampaņas pīlāriem. Zināmā mērā var pat uzskatīt, ka Magoņa un Osinovska un ''oligarhu lieta'' bija ne tikai viens no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kampaņas kodoliem, bet pat sekmēja šīs partijas izveidi vispār. Tāpēc nevar izslēgt, ka Limbažu tiesas tiesneša pasludinātais spriedums Osinovska un Magoņa lietā ir personisks trieciens Bordāna un Juraša tandēmam, un tas izskaidro to, kāpēc sekoja tik asa reakcija no šo amatpersonu puses pēc vēl tikai saīsinātā sprieduma pasludināšanas, pat nesagaidot pilno spriedumu, kurā būs izlasāmi visi tiesneša argumenti.
Taču šķiet, Bordāns un Jurašs ir mazliet pārvērtējuši savu ietekmi gan politiskajā, gan tieslietu jomā. Sevišķi pēdējā, par to liecina tieslietu sistēmas (te domātas gan tiesas, gan advokatūra, gan citas jomas) negaidīti asā un stingri ieturētā reakcija uz Bordāna publiskajiem paziņojumiem pēc Limbažu tiesneša sprieduma.
Būtībā Bordāna izteikumi tika nodēvēti ne tikai kā politisks spiediens uz tiesu, bet pat kā draudi konkrētam tiesnesim un tiesu varai kopumā.
Tieši Bordāna izteikumu dēļ uz speciālu sēdi 29. janvārī sapulcējās Tieslietu padome (TP), kas apvieno visas ar tiesu jautājumiem saistītās amatpersonas – sākot ar Satversmes tiesas un Augstākās tiesas priekšsēdētāju un beidzot ar ģenerālprokuroru un tieslietu ministru. TP tajā pašā dienā pieņēma īpašu rezolūciju sakarā ar to, ka ''2021. gada 22. janvārī tieslietu ministrs nāca klajā ar paziņojumu plašsaziņas līdzekļos par t. s. ''Magoņa lietas'' iztiesāšanas gaitu un rezultātu''. Tas ir vēsturisks bezprecedenta notikums visā TP pastāvēšanas laikā, jo līdz šim TP šādu praksi nebija īstenojusi. Pirmkārt, TP nebija publiski nākusi klajā ar rezolūcijām, un līdz šim tās darbs vairāk bija, vienkārši sakot, tehnisks. Taču šoreiz TP pirmo reizi aktīvi iesaistījās visai sabiedrībai svarīgos jautājumos, lai vairotu sabiedrības uzticību tiesām. Otrkārt, šī rezolūcija faktiski ir pašas padomes loceklim – tieslietu ministram – adresēta kritika. Citiem vārdiem sakot, TP pauda nosodījumu tieslietu ministram, diezgan tieši pasakot, ka arī bezprecedenta tiesiskumam ir savas veselā saprāta un likumības robežas.
Goda jautājums
Diena vērsās pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja un TP vadītāja Aigara Strupiša, lūdzot komentēt, vai iepriekšminētā jautājuma izskatīšana TP notika pēc viņa iniciatīvas, uz to Strupišs pauda: ''Jā. Jo tas bija pirmais gadījums, kad izpildvaras tiesu resora vadošā amatpersona, kurai ir ietekme uz tiesu sistēmu, neargumentēti izteicās par tiesas spriedumu situācijā, kad sprieduma motīvu daļa vēl nav pieejama.'' Viņš piebilst, ka šis tiešām ir pirmais gadījums, kad TP viedoklis ticis formulēts tieši rezolūcijas formā.
Strupišs arī piekrīt domai, ka TP pieņemto rezolūciju var uzskatīt par jaunām vēsmām TP padomes darbībā, raksturojumu padomes vietai un lomai tieslietu sistēmā. ''Jaunajā TP sastāvā ir spēcīga tiesnešu komanda, kas vēlas un kas var dot pienesumu tiesu sistēmas attīstībā. Diemžēl izpildvaras veiktā tiesu organizatoriskā pārraudzība un vadīšana nav efektīva, un to tiesneši apzinās aizvien vairāk. Mans kā TP priekšsēdētāja uzstādījums ir – padarīt TP par adekvātu, vienotu, aktīvu, autoritatīvu tiesu sistēmas pārstāvi dialogā ar izpildvaru un likumdevēju, lai izbeigtu šo ''trešā tēvadēla'' sindromu attiecībā uz tiesu varu. Un šo pozīciju atbalsta visi pašreizējā TP sastāvā esošie tiesneši,'' viņš norāda.
Jautāts, kāpēc TP rezolūcijā aicina sabiedrību un amatpersonas respektēt tikai tiesnešu neatkarību, bet nerosina tieši tāpat respektēt nevainīguma prezumpcijas principu, Strupišs atbild: ''Galvenokārt tāpēc, ka nevainīguma prezumpcija – sensu stricto – ir tīri procesuāls juridisks princips, kurš darbojas tikai tiesvedības procesa ietvarā. Tas nozīmē, ka, lai tiesa notiesātu kādu, prokuroram ir pienākums pierādīt apsūdzētā vainu, nevis apsūdzētajam pierādīt savu nevainīgumu.
Ministram nav tiešas ietekmes uz šā principa ievērošanu tiesvedības gaitā. Sarunvalodā nevainīguma prezumpcija ir ieņēmusi daudz plašāku nozīmi.
Rezolūcija pieņemta par ministra tiešajiem izteikumiem, kas vērsti primāri tieši pret konkrēto tiesnesi un sprieduma kvalitāti, sasaistot to ar iespējamo disciplināratbildību, nevis par netieši izteikto nevainīguma apšaubīšanu. Tāpēc rezolūcijā ir sniegta attieksme pret šo aspektu. Tiesas respektē nevainīguma prezumpciju, un, ja tiek respektēta tiesas neatkarība, nebūs problēmu arī ar nevainīguma prezumpciju.''
Gan pēc lietas materiāliem, gan prokuratūras stratēģijas un taktikas šajā lietā secināms, ka arī prokuratūrai šī lieta bija goda jautājums – tā nevarēja atļauties nevirzīt to uz tiesu, pat aizbildinoties ar vājo pierādījumu bāzi un pretrunīgi vērtētām šo pierādījumu iegūšanas un izmeklēšanas iestāžu darbībām. Šķiet, prokuratūrai bija izdevīgi virzīt šo lietu uz tiesu tādu, kāda tā ir, respektīvi, noņemt atbildību no sevis un pārcelt to uz tiesas kompetenci, lai tā ar šo lietu tiek galā. Tādējādi Limbažu rajona tiesa, precīzāk – konkrētais lietu izskatošais tiesnesis, kļuva par situācijas ķīlnieku. Vispirms tāpēc, ka tiesām vispār ir salīdzinoši grūti no morālā viedokļa pieņemt attaisnojošus spriedumus krimināllietās, otrkārt, tāpēc, ka, no vienas puses, bija daļas sabiedrības un politisko lēmēju spiediens, bet no otras – prokuratūras vēlme tik vaļā no šīs lietas, kas būtībā bija balstīta uz principu «uzskatām, ka viņš ir noziedznieks, tāpēc salasījām pierādījumus, kādi bija''.