Par pieņemto nolēmumu ST informēs preses konferencē plkst.15.
Lieta ierosināta pēc Danas Džibuti un Dominika Džibuti pieteikuma, kurus tiesā pārstāvēja viņu vecāki. Pieteikuma iesniedzēji ir skolēni, "kuri identificē sevi ar Latvijā dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm, viņu dzimtā valoda nav Latvijas valsts valoda, bet gan mazākumtautību valoda, un viņi mācās privātajā izglītības iestādē mazākumtautību izglītības programmās".
Viņi lūdza ST pārbaudīt Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļas, pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkta un 2022.gada 29.septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5. un 6.panta atbilstību Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam.
Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļa nosaka, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā.
Ar 2022.gada 29.septembra grozījumiem Izglītības likumā no Izglītības likuma izslēgts 9.panta otrās daļas 2.punkts, 38.panta otrās daļas 1.punkts un 41.pants. Ar šiem grozījumiem izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.
Savukārt Izglītības likuma pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkts nosaka, ka grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma 41.pantu, stājās spēkā 2023.gada 1.septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7.klasē.
Tikmēr Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, bet 122.panta pirmais teikums norāda, ka "ikvienam ir tiesības uz izglītību".
Vienlaikus Satversmes 114.pants nosaka, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Tiesa uzsvēra, ka valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums ikvienā izglītības pakāpē, lai tā varētu efektīvi pildīt valsts valodas funkcijas. Valsts valodas prasmēm ir būtiska nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības veidošanā. Savukārt privātajām izglītības iestādēm ir plaša rīcības brīvība nodrošināt ar mazākumtautību identitāti saistītu saturu citstarp interešu izglītību.
Visupirms ST uzsvēra, ka valstij ir jāveido tāda izglītības sistēma, kas spēj nodrošināt valsts noteikto izglītības standartu neatkarīgi no tā, vai izglītības process notiek valsts vai privātās izglītības iestādēs. Tādēļ valstij ir pienākums attiecināt pirmsskolas izglītības vadlīnijas un valsts vispārējās izglītības standartus gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm un atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šīm prasībām.
Tiesa vērsa uzmanību uz to, ka valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī valstiski svarīgus uzdevumus, nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti. Personai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas arī tādēļ, lai tā vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē.
Saliedētas sabiedrības veidošanos veicina citstarp tas, ka visiem sabiedrības locekļiem ir nodrošināts saziņas pamats, proti, pienācīgas valsts valodas zināšanas, uzsver ST.
Savukārt apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums sekmē valsts valodas apguvi un lietošanu, kā arī ir vērsts uz to, lai izglītojamie gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē valsts valodu lietotu ikdienā mācību procesā un gūtu tās lietošanas pieredzi. Tas veicina valsts valodas prasmes attīstību un ļauj veiksmīgi turpināt izglītības ieguvi katrā no nākamajām izglītības pakāpēm.
Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, tiesa ņēma vērā arī Latvijas īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistību ar aktuālo situāciju valsts valodas lietojuma jomā. ST secināja, ka vienotas izglītības nodrošināšana valsts valodā lielākajā daļā izglītības iestāžu, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības programmas, novērš ne tikai izglītības iestāžu segregāciju, bet arī veicina vienlīdzīgu tiesību uz kvalitatīvu izglītību nodrošināšanu. Tiesa atzina, ka nav konstatējami citi līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā vismaz tādā pašā kvalitātē nodrošināt demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību.
ST norādīja, ka likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas ir vērsta uz izglītības kvalitātes kontroli un nodrošināšanu. Regulārā izglītības iestādes darbības kvalitātes vērtēšanā iesaistās pedagogi, vecāki, izglītojamie, dibinātājs, iestādes vadība, kā arī valsts institūcijas.
Savukārt izglītojamiem ir tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei. Tas nozīmē, ka ikvienam bērnam atkarībā no viņa vajadzībām ir jānodrošina jēgpilns un reāls atbalsts valsts valodas prasmes apguvei.
Vienlaikus ST secināja, ka privāto izglītības iestāžu darbība atšķiras no valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu darbības, un tām ir lielāka autonomija attiecībā uz mācību programmām un mācību metodēm. Privātajām izglītības iestādēm ir pienācīgas iespējas nodrošināt ar mazākumtautību valodas, kultūras un etnisko savdabību saistītu saturu izglītības procesā, tostarp interešu izglītības nodarbībās, tādējādi īstenojot šādu nodarbību un obligātā vispārējās izglītības satura mijiedarbību, norāda ST. Turklāt valsts ir paredzējusi privātajām izglītības iestādēm iespēju saņemt finansiālu un metodoloģisku atbalstu mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai.
Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka valsts ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs gan pirmsskolas, gan pamatizglītības pakāpē.
Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114.pantam kopsakarā ar 112.panta pirmo teikumu.
ST norādīja, ka apstrīdētās normas stājās spēkā pēc aptuveni desmit mēnešiem no to izsludināšanas dienas, un šajā laika posmā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Savukārt izglītojamiem, kuriem konkrētajā mācību gadā norisinājās pāreja uz vispārējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā, bija nodrošināts atbalsts, kam likumdevējs bija piešķīris arī papildu finansējumu.
Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētās normas atbilst arī Satversmes 1.pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
2023.gada izskaņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) paziņoja, ka nav konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā īstenotajā pārejā uz mācībām valsts valodā. ECT palāta priedumo slietā "Džibuti un citi pret Latviju" un lietā "Valiullina un citi pret Latviju" vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.
Lietā "Valiullina un citi pret Latviju" sūdzības iesniedzēji pauda bažas par 2018.gada likuma grozījumiem, kas palielināja to priekšmetu skaitu, kuri valsts skolās bija jāmāca latviešu valodā - valsts valodā -, kā rezultātā samazinājās mācību laiks krievu valodā. Konstitucionālā tiesa 2019.gadā lēma par attiecīgo grozījumu konstitucionalitāti, atzīstot tos par atbilstošiem konstitūcijai.
Džibuti un citi pauda bažas par tādām pašām izmaiņām privātās skolās. Arī šajā lietā Konstitucionālā tiesa atzina, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu vispārējā izglītībā privātajās skolās, ir nodrošinājis līdzsvaru gan starp valsts valodas lietojuma veicināšanu, gan mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu identitāti un kultūru.
ECT konstatēja, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi, lai palielinātu valsts valodas lietojumu skolās, bija samērīgi un nepieciešami, jo īpaši, lai nodrošinātu vienotību izglītības sistēmā un pietiekamu latviešu valodas zināšanu līmeni, kas ļautu iedzīvotājiem efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
ST izskata vēl vienu līdzīgu lietu par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā jeb normām, kas izslēdz iespēju Latvijā iegūt vispārējo izglītību mazākumtautību programmās.
pievienota 10.-22.rindkopa