Visi savos maksājumos redz elektrības, gāzes, apkures rēķinu pieaugumu. Kā enerģijas cenas ietekmē lauksaimniecības produkcijas pašizmaksu? Patlaban valdība ir izsludinājusi terminētus atbalsta mehānismus visiem līdz maijam, pēc tam jutīsim piena, maizes, gaļas cenas pieaugumu?
Arī es esmu saņēmis savu gāzes pārrēķinu, un pret pērno gadu tas ir pieaudzis trīs reizes. No vienas puses – slikti, bet, no otras puses, ir labi, jo ir vienkāršāk ikkatram saprast, kas notiek citās jomās. Piena iepirkuma cena šobrīd ir pati augstākā Latvijas vēsturē. Vidējā cena, par kādu iepērk pienu no saimniecībām, ir 41 cents par litru. Vēl pirms pusotra gada vidējā iepirkuma cena bija nokritusies līdz 26 centiem par litru. Mazajām saimniecībām cena ir vēl zemāka, lielajām varbūt par kādu centu vairāk. Tā bija pamatīga krīze. Ar valsts atbalstu saimniecībām izdevās savilkt galus. Ja saliekam kopā šā brīža augsto iepirkuma cenu un tēriņus par resursiem, kas nepieciešami, lai pienu saražotu, mēs iegūstam, ka reālais pieaugums pret laiku, kad bija 26 centi par litru, ir vidēji tikai kādi pāris centi. Piemēram, rapsis 2020. gada decembra nogalē maksāja teju 415 eiro par tonnu, bet 2022. gada 10. janvārī tā cena biržā bija jau pāri 820 eiro par tonnu! Rapša spraukumi ir tie, ko zemnieki pērk, lai barotu govis. Tad nu saskaitām kopā izmaksu pieaugumus – elektrība, gāze, darbaspēka izmaksas… Viss ir pieaudzis, un tas ietekmē piena cenu veikalos.
Ja vidējā cena ir 41 cents, kāda ir zemākā cena? Kā izdzīvo mazās saimniecības?
Lielajās saimniecībās maksā pat 45 centus par litru. Mazajās, kur ir zemākā cena, ir arī 30 centu par litru. Starpība patiešām ir liela, un pie šādas cenas patlaban izdzīvot ir ļoti grūti. Iemesli meklējami loģistikā. Ja no lielas saimniecības vienā piegājienā var aizvest uzreiz 25 tonnas piena, kas ir viena mašīna, tad, braukājot pa mazajām saimniecībām, lai pienu savāktu, tiek tērēti līdzekļi. Jo tālāk, jo mazāks apjoms, jo zemāka cena. Saimniecības šobrīd pie cenas 30 centu par litru noteikti ir uz izdzīvošanas robežas. Šobrīd lielākais bēdu stāsts ir par vidējām saimniecībām ar 200–300 govīm, kuru stāvoklis kļūst kritisks. Runājot par mazajiem, stāsts ir par to, ka cilvēki nerēķina savas algas, nerēķina daudzas citas lietas un turpina strādāt.
Vai lauksaimnieki, nedalot sīkāk, arī vasarā cer saņemt kādu valsts atbalstu, kas varētu mazināt enerģētikas cenu spiedienu?
Ļoti vienkāršoti runājot – lauksaimnieki vislabprātāk dzīvotu bez kādiem atbalstiem. Vēlme ir strādāt un strādāt tirgū, kurā spējam sevi uzturēt, nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku, tas būtu galvenais. Problēma jau parādās brīdī, kad ir kādi ārpuskārtas apstākļi. Kopumā runājot, es domāju, ka šajā grūtajā laikā mums ir paveicies, ka ir vēlēšanu gads ne tikai lauksaimniekiem, bet visai sabiedrībai kopumā. Manuprāt, politiķiem nāksies paskatīties uz visu sabiedrību kopumā. Situācija ir tāda, ka vēlēšanu gadā cilvēkiem būs jādomā par elementāru izdzīvošanu, un nav nozīmes, kurā posmā valsts palīdz. Vai palīdzība ir pie saražošanas, vai tā ir pie iegādes atvieglošanas ikkatram, tam nav nozīmes, jo runa ir par pamata pārtikas produktu cenu pieaugumu. Pēc maija ir jāskatās, kas notiks ar gāzes un elektrības cenām, un adekvāti jāreaģē uz situāciju.
Ja reiz saprotam, ka vasarā pārtika būs dārgāka, tad viens no LOSP ilgi piedāvātajiem mehānismiem ir bijis samazinātās PVN likmes piemērošana visiem pārtikas produktiem. Polijā nupat PVN pārtikai vispār atcēla. Turpināt uzskatīt, ka mums jārīkojas līdzīgi? Kādi ir apsvērumi?
Eksperiments ar samazināto PVN likmi augļiem un dārzeņiem ir parādījis, ka šajā produktu grupā cenas būtiski nav augušas. Jā, tās nesamazinājās, bet inflāciju un laika apstākļus neviens savā makā smalki neuzskaita. Būtiski, ka dārzeņu un vietējo augļu cenas neauga tik strauji kā citās grupās. Ir labs Lauksaimniecības universitātes pētījums tieši par cenu dinamiku. Tas arī parāda, ka objektīvi sagaidāmā pieauguma augļiem un dārzeņiem nav. No otras puses, tieši augļu un dārzeņu nozarē pieauga darbinieku skaits, pieauga darba algas, kas nodokļu izteiksmē bija pienesums valstij. Tas, ko, šķiet, politiķi nesaprot vai arī nevēlas saprast, ir, ka Latvijā 80% sabiedrības līdzekļus neuzkrāj. Proti, ja PVN veidā pārtikai nauda netiek iekasēta, tad, ja kādam tā paliks pāri, viņš līdzekļus iztērēs tik un tā un nodokļi būs. Izdevumu sadaļas, kas ir apliktas ar PVN, ir atliku likām, un cilvēki brīvos līdzekļus tērēs. Būtiski ir tas, ka sabiedrība ir paēdusi, ka cilvēki spēj nopirkt kvalitatīvu pārtiku. Tas ir pamatu pamats!
Polijā PVN pārtikai nav. Vai tas Polijas ražotājiem dod kādas priekšrocības, eksportējot produkciju uz Latviju?
PVN samazināšanas mērķis visur ir, lai valsts iedzīvotāji varētu nopirkt lētāku pārtiku. Runājot par Polijas precedentu, patlaban situācija ir kritiska. Mēs turamies pie lielās likmes un rūpējamies par savu valsts budžetu, bet iedzīvotāji brauc uz Poliju pirkt pārtiku. Viņiem pat nav jāved pie mums. Mēs zinām, ka lietuvieši brauc masveidā uz Poliju iepirkties. Arī no Latvijas brauc uz Poliju! Cilvēki organizē busiņus, vācās grupās un brauc. Mēs zaudējam dubultā! Mēs neiegūstam ieņēmumus ne no PVN, ne no ražošanas.
Vai tiešām Baltija un Dānija ir gudrāka par visu pārējo Eiropu? Kādēļ pārējās 23 valstis saka, ka iedzīvotājiem vajag lētāku pārtiku, bet pie mums tas nestrādā? Otra lieta ir fakts, ka Polijā šobrīd PVN pārtikai nav vispār! Proti, tad, kad vēl 2020. gadā tur bija PVN, tad eksportētājam bija pārbaudes pēc visiem standartiem. Šobrīd Polijas pārtikas eksportētājiem administratīvais slogs ir būtiski samazināts.
Esat arī skaitliski pētījuši, cik cilvēks vidēji tērē pārtikai, ko tas galarezultātā nozīmē, ja pārtikas izmaksas pieaug?
Gatavojoties Saeimas debatēm par samazināto PVN pārtikai, izdarījām dažādus aprēķinus. Vidēji Latvijas iedzīvotājs pārtikai tērē 23% no saviem ieņēmumiem. Kādēļ Saeimas deputātam ir grūti to saprast? Viņam alga ir aptuveni 2600 eiro uz rokas. Saprotams, ka viņš pārtikai tērē daudz mazāku daļu no ieņēmumiem. Savukārt Rēzeknes novadā vidējā iedzīvotāja alga ir nedaudz virs 500 eiro, un viņam šie pārtikas izdevumi absolūtajos skaitļos ir tādi paši kā deputātam, bet procentuāli no ieņēmumiem ir lieli.
Vietējā pārtika – kādēļ tas tik nozīmīgi? Tieši šobrīd? Kopumā saprotams, ka tā veicinām savu ekonomiku.
Zaļais kurss! Visa pārtika ir jāatved – un tas nozīmē transportēšanu un degvielas dedzināšanu.
Vai varēsim atļauties pirkt vietējo pārtiku jau tuvākajā nākotnē, ja ievērojam Zaļo kursu? Proti, tūdaļ ražojam ar bioloģiskām metodēm.
Tajā brīdī, kad sakām, ka mums šeit, Latvijā, vajag ražot visu zaļi un bioloģiski, es piekrītu, tikai 80% no sabiedrības šo bioloģisko pārtiku nevar atļauties ikdienā pirkt! Mēs saprotam, ka 20% sabiedrības bioloģisko pārtiku varēs nopirkt. Ko pirks pārējie? Visticamāk, ka ne tik zaļu ievesto pārtiku no trešajām valstīm. Kā šo pārtiku saražos ārpus Eiropas Savienības? Ar kādu uzskaiti, ar kādiem pesticīdiem – to mēs nekontrolējam. Proti, lai vēl aizvien varētu nopirkt vietējo, Latvijā saražoto pārtiku, mums vajadzētu pragmatiski raudzīties uz situāciju un nemēģināt būt pirmajiem Eiropas Savienībā, kas izpilda visas Zaļā kursa prasības. Mērķi ir sasniedzami pakāpeniski, ceļot visas sabiedrības pirktspēju.
Papildu Zaļajam kursam, kas nosaka iespējamus pesticīdu ierobežojumus, vēl ir minerālmēslu trūkums, kas nozīmē iespēju, ka rudenī zemnieki novāks mazāk un atbilstoši būs ietekme uz pārtikas cenām. Kāds ir jūsu redzējums?
Eiropas Zaļajā kursā ir mērķi, kas jāsasniedz 2030. gadā, 2050. gadā. Te runa ir gan par antibiotiku lietošanu dzīvniekiem, gan augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Pēdējos 20 gados daudz kas ir mainījies. Neviens lauksaimnieks nelieto augu aizsardzības līdzekļus vai antibiotikas tikai tāpēc, ka tā gribas. Preparāti ir ārkārtīgi dārgi, un šobrīd cenas ir dubultojušās. Minerālmēsli patiešām ir deficīts. Katrs kilograms minerālmēslu, katrs litrs augu aizsardzības līdzekļa maksā pamatīgu naudu. Ekonomiski nav pamatojuma kaut ko lietot bez jēgas un lieki. Ir precīzas mēslošanas metodes, mēslo to lauka daļu, ko vajag, atbilstoši trūkstošajam. Apkaro insektus, kuri ir jāapkaro. Konvencionālā lauksaimniecība jau ir diezgan zaļa no prasību viedokļa. Vienīgais, kur var iet tālāk, ir bioloģiskā lauksaimniecība, kur ražas ir krietni mazākas. Runājot par minerālmēsliem, ir ārkārtīgi daudz zemnieku, kuri šogad laukus nemēslos. To nedarot vienu gadu, ir risks nedaudz zaudēt ražas apjomu, bet vēl aizvien strādās iepriekšējo gadu mēsli. Šobrīd minerālmēslu cena ir tik liela, ka nav ekonomiska pamatojuma tos pirkt. Loģiski, ka, samazinoties nokulto graudu daudzumam, pieaugs graudu cena. Proti, maize rudenī būs dārgāka. Vēl papildu bažas rada nu jau esošais karastāvoklis Ukrainā, kas ir Eiropas maizes klēts.
Sacījāt, ka ir plāns mazināt antibiotiku lietošanu lopiem. Vai tās var nelietot, ja dzīvnieks ir slims?
Noteikumi ir skaidri administratīvā valodā samaziniet par 20%, par 50% antibiotiku lietošanu. Ja ārsts cilvēkam konstatē saslimšanu, kuru var ārstēt tikai ar antibiotikām, tad zāles izraksta un tās lieto. Tas pats ir ar govīm! Ja govij ir mastīts, tad tas ir jāārstē, citādi govs ir jālikvidē. Proti, no vienas puses, mēs runājam par labturību, bet no otras, tā kā paredzam, ka lopus neārstējam vai ārstējam daļēji.
Par augu aizsardzības līdzekļu samazināšanu tīri praktisks jautājums – tad, ja zirņu lauku neapstrādā, iegūst tārpainus zirņus, kas būtu kvalificējami kā lopbarība, vai tā? Burkās taču tādus likt nevarēs?
Tieši tā! Ir jautājums, vai tie zirņi pēc Zaļā kursa ieviešanas, kas Rimi veikalā būs nopērkami burkās, būs Eiropā audzēti vai no kādas trešās valsts ievesti un šeit fasēti zirnīši. Ēnā paliek stāsts par to, kā zirņus atvedām, kādi bija izmeši un kādi zaudējumi ir pašmāju zemniekiem.
Zaļā kursa normas vēl ir apstiprināšanas fāzē. Vai mēs vēl aizvien kaut ko vaam darīt, vai arī viss ir akmenī iecirsts un mainīt neko nav iespējams, atliek tikai realizēt? ES normu ieviešanā esam pirmrindnieki.
Jau sacīju, ka Latvijai nevajadzētu skriet pa priekšu vilcienam, kas nupat tikai sācis kustēties. Virziens, ka jādzīvo zaļāk, ir saprotams, bet mums visiem šeit, Latvijā, ir jāpaēd. Viss, ko mēs ražošanā samazināsim, ietekmēs galaprodukta daudzumu. Saražosim mazāk, cena būs lielāka. Par Zaļā kursa normām diskutē ierēdņi un tiešie ražotāji, bet sabiedrība kopumā klausās virsrakstu frāzesmēs gribam zaļu pārtiku! Tas, ko es patiešām vēlētos, lai šī diskusija par Zaļo kursu ir ar visu sabiedrību, jo sekas skars visus.
Proti, no tā, kā ieviesīsim Zaļo kursu, cik centīgi un cik ātri ir tieši saistīts ar maizes cenu rudenī, vai tā?
Protams! Mēs varam ļoti vienkārši visu pārbaudīt. Atliek uz ielas uzdot jautājumu desmit pretimnācējiem, un visi teiks, ka grib bioloģisko pārtiku. Kad jautājums būs par cenu, tad atbilde ir, ka par to pašu, kāda ir konvencionāli ražotajai pārtikai, bet tas nav iespējams. Neviens jau to nepasaka sabiedrībai, ir tikai jautājums - vai jūs gribat bioloģisko pārtiku –, noklusējot to, ka tā būs krietni dārgāka!
Kā tad ar vides politiku, dabas parkiem, aizsargājamām teritorijām, augiem, dzīvniekiem, retiem insektiem? To visu vajag sargāt!
Esam par to. Ir jābūt zaļām teritorijām, kurās dabai klāt neskaramies. Bet ar vienu noteikumu – sabiedrībai par to ir jāmaksā, jo vēlas visi kopā. Tajā brīdī, kad nosakām kādu liegumu un paziņojam, ka teritorijā nebūs saimnieciskās darbības, tad īpašumu atsavina valsts vajadzībām un uztur par valsts līdzekļiem. Mēs kaut kā ļoti gribam dzīvot uz kāda viena rēķina.
Ir jāsaprot, no kurienes nauda ceļas. Proti, ir jābūt skaidram tam, ko mēs varam atļauties un ko ne! Izdalot pienākumu par dabu rūpēties atsevišķiem lauksaimniekiem, mēs liedzam viņiem pelnīt, un budžetā nauda neparādās, līdztekus nav arī skaidrības, cik un kam mēs tērējam, rūpējoties par dabu.
Green deal mēs tulkojam kā "Zaļais kurss", bet angliski šajā vārdkopā ir runa par vienošanos. Latviski mēs runājam par administratīvu konceptu, kas ir kaut kas negrozāms un ko realizē valsts. Vai kļūda nav pašā tulkojumā un līdz ar to sapratnē?
Tieši šajā kontekstā mūsu kolēģi rīkoja protesta akciju Briselē, norādot uz to, ka nozīme ir vienošanās, nevis administratīva norāde saimniekošanai. Viens no plakātiem bija ar uzrakstu – No farmers, no deal!. Proti, nav zemnieku, nav vienošanās. Ķeza, neatkarīgi no vienošanās, visā Eiropā ir tā, ka pastāv risks lauksaimniekus vienkārši "nobeigt", piespiest bankrotēt. Tieši tādēļ ir svarīgi visai Eiropas Kopienas sabiedrībai saprast, ko šie Zaļā kursa mērķi mums dos iznākumā.
Pārtikas nodrošinājums valstīvai ir patlaban pamats satraukties par to, ka rudenī varam būt tādā stāvoklī, ka Latvijā trūkst pārtikas?
2020. gadā, sākoties pandēmijai, valdības krīzes darba grupā bija šāds jautājums – vai mēs sevi spējam nodrošināt ar pārtiku? Tas bija krīzes jautājums! Līdz tam pat šādi jautājumi Latvijā nebija parādījušies. Tad arī redzējām praktisko izpildījumu. Cilvēki skrēja uz veikaliem un pirka griķus, miltus un citus produktus. Vienīgā problēma sākumā bija vien tā, ka veikalnieki nespēja tempā pielikt plauktus atkal pilnus. Secinājums – mēs sevi pabarot varam. Valstiski būtu jādomā, lai šis apstāklis nemainās. Šobrīd tikai cūkgaļas un putnu gaļas grupās ir tā, ka nespējam sevi pilnībā nodrošināt. Pēc būtības saražot visu vajadzīgo varam. Vēlāk parādījās iepakojuma problēma. Proti, saražot varam, bet ierobežojumu dēļ iepakojumu nevarēja piegādāt no citām valstīm. Secinājums: no valsts drošības pozīcijām ir, ka pārtikas ķēde jāskata kopumā un mums jāspēj saražot šeit visu nepieciešamo, ne tikai izejvielas. Ilgtermiņā ir jādomā par to, kā aizvietot importēto sadaļu pārtikas ķēdē, kas mums šeit pašiem nav.