Saistībā ar globālo pandēmiju aktīvāka kļuvusi tā sabiedrības daļa, kura iestājas pret jebkādu vakcinēšanu. Šis ir viens no populārākajiem ar veselību saistītajiem jautājumiem, kurā katra puse uzskata, ka tas, kurš dara pretēji, kaitē veselībai. Tomēr ir arī virkne citu mītu, kas netiek regulāri atspēkoti, un, kā atzīmē ārsti, ja tiem paklausa, var iedzīvoties nopietnās veselības problēmās.
Piena-govs kaku kokteilis
Saistībā ar Covid-19 izplatību ar bīstamiem ierosinājumiem tā ārstēšanai nācis klajā arī ASV prezidents Donalds Tramps. Viena no viņa paustajām domām bija, ka Covid-19 no cilvēka organisma varētu "izēst" ar iekšēji ievadītu dezinfekcijas līdzekli. Pēc šī Trampa paziņojuma ASV palielinājās saindēšanās ar tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļiem.
Latvijā šādi gadījumi, kad Valsts prezidents vai kāda cita augsta amatpersona publiski būtu paudusi tik bīstamus ar iedzīvotāju veselību saistītus apgalvojumus, nav bijuši. Mūsu valstī šādu nepierādītu apgalvojumu paušanai ir dažādi jauno māmiņu forumi dažādās interneta platformās. Viens no populāriem apgalvojumiem ir tautas medicīnā minētais par elpceļu un plaušu slimību ārstēšanu ar govs fekālijām. Ieteikumi ir gan par šāda veida kompresēm, gan "kokteili", kura sastāvā ir piens, medus un nedaudz govs kakas.
Pediatru privātprakses Rabarbers ārstes Linda Libeka un Katrīna Selecka Dienai tomēr uzsver, ka govs izkārnījumi pēc savas būtības ir pārstrādātas, organismam nevajadzīgas vielas, kas tiek izvadītas no organisma un satur savu mikrofloru – baktērijas, iespējams, arī parazītus, vecas šūnas un pārtikas atliekas. "Tad kāpēc mums atkārtoti ievadīt organismā to, ko kāds cits organisms no sevis jau izvadījis kā nevajadzīgu?" tiek uzdots retorisks jautājums.
Mediķes arī atzīmē – ja iedzīvotāji pārsvarā mēģina izvairīties no baktērijām, lai nesaslimtu ar to izraisītām slimībām, piemēram, mazgājot rokas, pārtiku, ko ēd, tad šajā gadījumā organismā tieši tiek ievadītas svešas baktērijas samērā lielā koncentrācijā. Lai arī var uzskatīt, ka tā ir normāla mikroflora, jāatceras, ka tā tomēr ir dzīvnieka. Katra organisma vieta – āda, mute, kuņģa zarnu trakts – ir pilnīgi atšķirīga mikrobu vide un tas, kas ir normāls un pat vajadzīgs vienā vietā, var radīt slimību, nonākot citā, skaidro Rabarbera pediatres.
Viņas atzīst, ka ir grūti iedomāties, kas tāds varētu būt govs kakā, kas varētu ārstēt elpceļu un plaušu slimības. Arī domājot par mehānismu, kā tas varētu palīdzēt, to esot grūti iztēloties. Proti, kaut ko iedzerot, tam būtu jāuzsūcas un tad caur asinsriti aktīvajām, labajām vielām jānonāk vietā, kur tām jādarbojas. Tomēr šajā gadījumā nav īsti skaidrs, kas tās varētu būt par vielām.
Atsevišķās vietās šāds ārstēšanās veids tiek pamatots ar mītu, ka tas bijis vienīgais, kas palīdzējis atveseļoties no plaušu karsoņa vai kādas elpceļu saslimšanas kādam no vecvecākiem. Rabarbera pediatres tomēr atzīmē, ka šajā gadījumā jāsaprot, kas tas bija par laiku, kādas tad bija zināšanas, iespējas un pieejamie līdzekļi. Tajā laikā nebija pieejami ļoti daudzi no medikamentiem, kas zināmi tagad, un nebija skaidrs daudzu slimību cēlonis. Tādējādi katrs darīja, ko varēja. Turklāt, kā atzīmē speciālistes, neviens nav veicis pētījumus, kādos gadījumos govs kaka šķietami ir palīdzējusi. Savukārt par reizēm, kad kas tāds pavisam noteikti nav palīdzējis, neviens nerunā.
Tomēr arī mūsdienās ir skaidri zināms, ka ne jau vienmēr klepus jāārstē ar antibiotikām. Visbiežāk tas ir vīrusu izraisīts un pāriet bez specifiskas ārstēšanas. Līdz ar to, iespējams, vecvecāki būtu izveseļojušies, arī nedzerot pienu ar govs kakām. Tādējādi jāpriecājas, ka viņiem bijusi tik laba veselība un imūnsistēma, kas tika ar visu galā, atzīmē Rabarbera pediatres un atgādina – katram organismam ir savas aizsargspējas, lai cīnītos ar baktērijām un vīrusiem, kuri izraisa saslimšanas.
Pediatres norāda – ja šādā veidā ārstējas pieaugušie, tad tā ir katra paša izvēle, bet vecāki nedrīkst izmantot bērna nespēju paust savu viedokli un likt dzert viņam govs izkārnījumus, kas var nopietni apdraudēt veselību. Rabarbera ārstu ieskatā šāda rīcība pielīdzināma kaitējumam bērnam. Pediatres arī uzsver, ka tas nav salīdzināms ar dabas līdzekļu izmantošanu, fitoterapiju, jo tur tomēr kaut nelielā koncentrācijā var atrast aktīvas vielas, kas varētu līdzēt.
"Diabēts jau sveicina"
Nereti ar veselību saistīti jautājumi tiek pārvērsti jokos, tādējādi daļēji veicina arī mītu izplatību. Jokus ar daļējām patiesībām vai nepatiesībām veicina arī atsevišķās interneta vietnēs, kurās svarīgs ir katrs lapas skatījums.
Viens no šādiem jautājumiem ir saslimšana ar diabētu. Ar to tiek biedēti saldumus mīloši bērni, un par to tiek jokots arī starp pieaugušajiem, kuriem garšo cukuroti ēdieni. Tomēr šīs slimības gadījumā svarīgi saprast, ka diabēta tipi ir dažādi un šīs slimības riska grupas arī ir dažādas. Tādēļ stāsti par brīnumainu izārstēšanos no šīs slimības būtu jāuztver ar piesardzību.
Visizplatītākais pasaulē un arī Latvijā ir 2. tipa cukura diabēts. Veselības centra 4 filiāļu Diagnostikas centrs, Valdlauči un grupas uzņēmuma Capital Clinic Riga endokrinoloģe Gita Erta Dienai skaidro, ka aptaukošanās ir 2. tipa cukura diabēta riska faktors un saldumi patiešām veicina liekā svara rašanos. Tāpat iespēju saslimst šī diabēta tipa gadījumā palielina vai samazina arī fiziskā aktivitāte, uzturs, alkohola lietošana un miegs. Tomēr liela nozīme ir arī ģenētiskajai predispozīcijai jeb iedzimtai informācijai mūsu gēnos.
2. tipa cukura diabēta skrīnings jāveic visiem cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma un visiem ar ķermeņa masas indeksu lielāku par 25, kā arī, ja ir papildu riska faktori – maza fiziskā aktivitāte, cukura diabēts pirmās pakāpes radiniekiem u. c. Tomēr, kā skaidro Erta, kopš deviņdesmito gadu sākuma visā pasaule dramatiski pieaudzis 2. tipa cukura diabēts bērniem, un tas lielā mērā saistīts ar aptaukošanos jau bērnībā.
Tikmēr 1. tipa cukura diabēts bērnu un jauniešu vidū Latvijā joprojām ir ievērojami izplatītāks nekā 2. tipa diabēts. Atbilstoši Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2017. gadā Latvijā bija astoņi jaunieši līdz 19 gadu vecumam, kuram diagnosticēts 2. tipa diabēts. Savukārt ar 1. tipa cukura diabētu 2017. gadā uzskaitē bija 664 bērni un jaunieši līdz 19 gadu vecumam.
1. tipa diabēta risku ietekmē vairāki gēni. "Aizkuņģa dziedzera beta šūnās ir vairāki autoantigēni, kuriem var būt svarīga loma autoimūna saliņu ievainojuma sākšanā vai progresēšanā. Vides faktori, kas var ietekmēt 1. tipa diabēta risku, ir ar grūtniecību saistīta un perinatāla ietekme, vīrusu saslimšanas," skaidro Erta.
Meklējot informāciju par diabēta ārstēšanas iespējām, Diena uzdūrās rakstam, kurā tika apgalvots, ka, dzerot kādu dabīgu dzērienu, vīrietim piecās dienās izdevās izdziedēt diabētu, kura ārstēšanā bija nepieciešama insulīna terapija.
Erta atzīmē, ka pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu ārstēšanās patiešām balstās uz dzīvesveida maiņu, uztura apmācību, fiziskās aktivitātes kāpināšanu, arī liekā svara mazināšanu. Dažiem pacientiem ar ogļhidrātu daudzuma samazināšanu ēdienreizēs var pietikt, lai uzlabotu glikēmiju. Tas gan parasti iespējams pacientiem, kuriem nav liekā svara, un lielākajai daļai tomēr nepieciešama arī medikamentoza ārstēšana. "Tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēku pasargātu no nopietniem sirds, asinsvadu un citu organisma sistēmu bojājumiem," stāsta speciāliste.
Tomēr Erta arī uzsver, ka nekad nebūs vienas "zelta receptes" visiem pacientiem. "Jābūt uzmanīgam un kritiski domājošam, ja parādās šādas brīnumreceptes," uzsver endokrinoloģe. Piemēram, 2. tipa cukura diabētam raksturīga insulīna rezistence, insulīna sekrēcijas traucējumi aizkuņģa dziedzerī, kuri izpaužas ar glikozes līmeņa paaugstināšanos asinīs jeb hiperglikēmiju. Lielai daļai 2. tipa cukura diabēta pacientu slimības sākums ir asimptomātisks un hiperglikēmiju var konstatēt tikai laboratoriski. Tas rada dažādas spekulācijas par izārstēšanos un diabēta neesamību.
Savukārt 1. tipa cukura diabēts rodas autoimūna iekaisuma rezultātā. Tas sākas nemanāmi un progresē dažu mēnešu vai gadu laikā. Šajā posmā pacients ir asimptomātisks, ar normālu glikēmijas līmeni. Kad šis latentais periods beidzas, liels skaits funkcionējošo beta šūnu ir aizgājušas bojā, organismā pietrūkst insulīna, un citas alternatīvas nav – ir nepieciešama insulīna aizvietošana.
Ar smaidu pret depresiju?
Sabiedrībā joprojām pietiekami izplatīts mīts ir par depresiju kā vienkārši sliktu garastāvokli, kas var pāriet, ja persona vairāk smaidīs un būs pozitīvāka. Lai arī par to, ka speciālistu noteikta depresija pati no sevis pāriet nevar, tiek runāts arvien biežāk, atsevišķos medijos joprojām tiek kultivēts pretējs uzskats.
Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras vadītāja, farmakoloģijas profesore, psihiatre Santa Purviņa Dienai piekrīt, ka par to, ka depresija nav gluži vienkārši slikts garastāvoklis, jārunā vēl vairāk. It īpaši Covid-19 izplatības laikā, kas daudzos iedzīvotājos raisījis ar psihisko veselību saistītas problēmas.
Purviņa uzsver, ka apgalvojumu par depresijas ārstēšanu, vairāk smaidot, izplatīšanu patiesībā var uzskatīt par dezinformāciju. Viņa gan piekrīt, ka tad, ja persona ir optimistiskāka un biežāk smaida, tā arī jūtas labāk. Tajā pašā laikā mākslīgs smaids pozitīvisma sajūtu dot nevar. "Tad jau visi amerikāņi būtu ļoti laimīgi un nevienam nevajadzētu lietot antidepresantus. Viņiem satiekoties ir How are you? un smaids, bet realitātē viņi ir ar dziļām depresijām," stāsta speciāliste.
Purviņa atzīmē, ka cilvēku smadzenes ilgstoši nav paredzētas mūsdienu steidzīgajam dzīves ritmam. Šādos apstākļos, pieaugot kortizola līmenim, palielinās stress – hormons ir pazīstams kā "stresa hormons". Vienlaikus krītas serotonīns, kas zināms kā viela, kura cilvēka organismā atbild par laimes izjūtas un labsajūtas ierosināšanu. Purviņa atzīmē, ka šādas izmaiņas organismā var izpausties dažādi – miega traucējumos, trauksmes izjūtā, nomāktībā vai citā veidā. "Tas vienmēr uzreiz nenozīmē, ka cilvēks nepārtraukti raud," viņa saka.
Viņa skaidro, ka šādos gadījumos var palīdzēt antidepresanti. Purviņa gan atzīst, ka arī par tiem ir daudz nepareizu uzskatu. Tos nevajadzētu uztvert vienkāršoti un domāt, ka viena tablete uzreiz atrisinās visu. Purviņa norāda, ka antidepresanti "atver vārtus" un palīdz pacelt neiromediatoru līmeni, tomēr, lai pacients atrastu atbilstošākos medikamentus, var paiet ilgāks laiks. Speciāliste arī uzsver, ka maldīgs ir uzskats par to, ka antidepresanti neizraisa atkarību – šāds uzskats nereti biedē, domājot par iespējamo terapijas uzsākšanu.
Arī Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds piekrīt, ka depresijas ārstēšanu noteikti nevajadzētu uztvert kā kaut ko vienkāršu. Viņš Dienai uzsver, ka arī kopumā depresija ir ļoti plašs jautājums. Viņaprāt, nereti zem šīs tēmas nokļūst arī jautājumi, kas ar to īsti nav saistīti, tādā veidā depresiju standartizējot. Kā piemēru viņš min viedokli par to, ka depresiju ietekmē mēness fāzes, vai tādu triviālu uzskatu, ka depresija sākās, jo netika nopirkta kārotā automašīna.
Mītu par to, ka depresija tiks izārstēta, vairāk smaidot, viņš saista ar pseidopētījumiem. Dažādus pētījumus veic ne tikai profesionāļi, bet arī studenti. "Skatoties ārpus konteksta, varbūt kāds students tiešām apsekojis savus studiju biedrus. Pirmais jautājums – vai bieži smaidāt? Otrais jautājums – vai smaidot jūtaties labāk? No tā tiek secināts, ka smaids mazina depresiju. (..) Pašos pamatos jau šis apgalvojums varbūt nav tik slikts, bet tā, ka patiešām izārstēs – nu diez vai," saka Tērauds. Viņš norāda, ka ikvienam ir jāspēj kritiski izvērtēt informāciju un nepieciešamības gadījumā noteikti jāmeklē speciālista palīdzība. "Tāpēc būtu svarīgi attīstīt mūsdienīgus psihiatriskos pakalpojumus, kuros varētu saņemt psihoterapeitisko palīdzību, medikamentozo palīdzību, rehabilitāciju un fizioterapiju. Šobrīd šādas valsts apmaksātas iespējas ir divos ambulatorajos centros Rīgā," stāsta Tērauds.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.
Dina
par govju izkārnijumiem
?