"Ir jāmīl savs darbs! Ja dari to, kas patīk, un dari no sirds, tad viss notiek, jo piespiedu kārtā neviens nevar būt labs. Vajag tikai patiesi gribēt, tad darbs izdosies. Mūsu darbā ir svarīga ne tikai laba komunikācija ar klientu, bet arī spēja iemantot uzticēšanos," uzskata Latvijas pasta organizētā konkursa Mans pastnieks 2016. gada uzvarētāja – Alūksnes novada Liepnas pasta nodaļas vadītāja Anita Eglīte. "Mūsu darbinieki ir savas profesijas patrioti, uzticīgi tai – īsti darbarūķi," gandarījumu pauž Latvijas pasta Vidzemes reģiona vadītāja Gunita Tomsone.
Arī šogad Latvijas pasts rīko konkursu Mans pastnieks, kurā, aizpildot anketas, iedzīvotāji vēl dažas dienas – līdz 31. janvārim – aicināti pieteikt savu pasta nodaļas operatoru vai pastnieku, tā paužot arī pateicību viņiem par ikdienas veikumu un profesionalitāti.
Ar sapni par darbu
Alojas pasta nodaļā Diena ierodas, kad pasta mašīna nupat piegādājusi sūtījumus un darbiniecēm sākusies spraiga laikrakstu, žurnālu, vēstuļu, sīkpaku šķirošana. Līdz ar Latvijas centrālajiem laikrakstiem un iecienītākajiem žurnāliem plauktos iegulst arī reģionālā prese. Vidzemes pusē tas ir laikraksts Auseklis, taču alojieši interesējas arī par citviet Latvijā notiekošo – kāds pasūta Rēzeknes Vēstis, kāds – Saldus Zemi, cits – Madonas Staru. Cilvēkus interesē sludinājumi, konkursi, krustvārdu mīklas – pastniece Inese Pogule smej, ka pensijas vecuma ļaudis pat aicina palīdzēt atšķetināt krustvārdu mīklā kādu āķīgu uzdevumu. "Dažkārt arī diskutējam par to!" gaiši pasmaida Inese.
Izgājusi sākotnējo apmācību, jau otro dienu patstāvīgas darba gaitas pastnieces amatā šeit uzsākusi Guna Meldere. Jaunā sieviete stāsta, ka izvēli par labu šim darba piedāvājumam izdarījusi, jo darbs esot tuvāk mājām. "Pēc skolas uzreiz aizgāju strādāt. Esmu bijusi kasiere lielveikalā, strādājusi autoservisā par noliktavas pārzini. Pastnieka darbs man likās interesantāks, jo vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem," atzīst Guna un turpina par pirmās dienas iespaidiem jaunajā darbā: "Aizbraucu pie kundzītes, kurai ir 88 gadi. Bija tik interesanti parunāties! Kundze izstāstīja, ka viņai joprojām ir mājlopi, ka viņa kustas un dara, un tas ir tik pozitīvs stimuls! Nodomāju – kaut es tā varētu vecumdienās."
Cilvēks tāpēc radīts, lai cīnītos ar grūtībām
Alojas pasta nodaļā darbinieki ir atsaucīgi, palīdz arī Gunai iepazīt darba specifiku un ierāda iemaņas. "Vienam pietiek ar divām trim dienām, citam nepieciešams ilgāks laiks. Galvenais kritērijs darbiniekam ir vēlme un griba strādāt. Un, ja patīk strādāt ar cilvēkiem, ir labas komunikācijas prasmes, pārējo var iemācīties," norāda Latvijas pasta Vidzemes reģiona vadītāja G. Tomsone.
Alojas pasta nodaļas ilggadējās pastnieces Ineses Drevinskas ģimene savulaik, 90. gadu beigās un šī gadsimta sākumā, nodarbojusies ar lauksaimniecību, un, kā atzīst Inese, jau tolaik viņa sapņojusi par pastāvīgu algotu darbu savu māju tuvumā. Latvijas pastā viņa strādā kopš 2007. gada, sākumā aizvietojusi pastniekus atvaļinājumos un tā pamazām apjautusi, ka lieli attālumi, jebkuros laikapstākļos veicami darba pienākumi, tāpat apkārtnes iedzīvotāju iepazīšana nav gluži viegls, toties interesants darbs. "Esmu iepazinusi pilnīgi visus savus pagastus, cilvēkus un dzimtās zemes stūrīšus. Man patīk parunāties ar klientiem, ikdienā braukt ar mašīnu, pavērot skaistos dabasskatus," paskaidro I. Drevinska. Viņa nesūkstās par grūti izbraucamiem vai aizputinātiem ceļiem: "Cilvēks tāpēc radīts, lai cīnītos ar grūtībām."
Visu paveic punktīgi
Kopā ar I. Drevinsku viņas automašīnā dodamies pastnieces gaitās, lai nogādātu klientiem sūtījumus. Pastnieku darbā izmantotie auto ir aprīkoti ar GPS sistēmām un, kā stāsta Latvijas pasta Vidzemes reģiona vadītāja G. Tomsone, tas atvieglo darbu, jo pastniekam vairs nav jāzīmē apmeklēto punktu kartes. Ar GPS sistēmas palīdzību ir nosakāms veikto kilometru skaits, laiks, pieturpunkti. Gadījumos, ja klientam rodas jautājumi par to, vai pasta sūtījums piegādāts laikus, GPS precīzi konstatē sūtījuma piegādes brīdi un faktu.
Mēs iegriežamies Puikules bibliotēkā, kur pastniece piegādā laikrakstus un žurnālus. Bibliotēkas vadītāja Inga Zarecka atzīst – lauku teritorijās bibliotēka ir tā vieta, kur ļaudīm ir iespēja izlasīt kvalitatīvu drukāto presi arī tad, ja nav līdzekļu tās iegādei. Viņa velta atzinīgus vārdus pastnieces padarītajam: "Ja kādreiz kaut kas ir jāatved no Alojas, Inese atvedīs, nekad neatteiks. Ja kādam attālā vietā jānogādā grāmata vai žurnāls, pastniece nogādās. Laba darbiniece savā īstajā vietā."
Es pastniecei uzticos, vienmēr visu izdara punktīgi, un laukos pastniekam tādam ir jābūt
Dodamies tālāk pa lauku ceļiem pie pensijas vecuma kundzes. I. Drevinska rāda Ziemeļvidzemes dziļās kupenas, kurās kādreiz ir iekritusi, mēģinot aizsniegties līdz pastkastei. Pie Regīnas Vikmanes gan ir jāienāk mājās, jo seniore ar pastnieces palīdzību veic tālruņa un elektrības rēķinu apmaksu. Pastniece atvedusi arī sadzīvei nepieciešamo – šoreiz sērkociņus, šampūnu, tualetes papīru. "Es pastniecei uzticos, vienmēr visu izdara punktīgi, un laukos pastniekam tādam ir jābūt," vaļsirdīgi teic Regīnas kundze.
Tālāk, Katvaru pusē, kādā zemnieku saimniecībā tās saimnieks – bijušais Katvaru pagasta priekšnieks Mārtiņš Treimanis – ir smaidīgs un pastnieci aicina apsēsties. "Mūsu pastniece strādā brīnišķīgi! Presi vēl pasūtu, jo izlasīt avīzi – tas ir vakara rituāls. Un vēl kas svarīgi – pie mums, laukos, ir, ar ko krāsni iekurināt," smej Treimaņa kungs.
Sunītis labs
Jebkurā profesijā profesionālo pašapziņu ceļ pateicības vārdi un laipnas sarunas ar klientiem. Tomēr pastnieka arodā pienākumu nevainojamai izpildei nepieciešami vismaz divi priekšnoteikumi, kas atkarīgi tikai no klientiem – proti, XXI gadsimta cilvēka cienīga pastkastīte, turklāt (saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem) novietota nevis kaut kur dziļi sētā pažobelē, bet trīs līdz piecu metru attālumā no pašvaldības ceļiem.
Kā atzīst Zemgalē, Kurzemē un nupat arī Vidzemē Dienas sastaptie pastnieki, pastkastīšu nožēlojamais stāvoklis daudzviet apgrūtina darbu, ja laikrakstu vai žurnālu tajā fiziski nav iespējams ievietot nesaburzītu, nesaplēstu un no samirkšanas pasargātu. Pastniecēm tad sāp sirds – kā gan tādā atstāt skaistu žurnālu glancētos vākos? Turklāt gadās arī klienti, kas šādās situācijās nevis atzīst savu atbildību un nevērību pret atbilstošas pastkastītes ierīkošanu, bet vaino pasta darbiniekus.
Cita problēma saistās ar pastkastīšu novietošanu. Bieži vien lauku viensētās dzīvojošie nav gatavi pildīt noteikumu prasības un panākt solīti pretī pastniekam burtiskā nozīmē, lai iekārtotu pastkastīti tuvu pie pašvaldības ceļa, uzskatot, ka pasta darbinieku pienākums ir mērot ievērojamus papildu ceļa posmus. Taču tas pastniekam nav jādara, un pakalpojuma saņēmēju zināšanai jāpiebilst, ka Latvijas pastam šādos gadījumos ir tiesības atteikt pasūtījumu piegādi klientam.
Citi savukārt pastkastītes iekārto otrpus sētas, tā teikt, savā īpašumā. Tomēr tieši šādos gadījumos pastniekiem nākas saskarties ar vēl kādu problēmu – tie ir saimnieku neaudzināti, nepieskatīti suņi. Kāda pastnieka praksē bijusi situācija ap Ziemassvētkiem, kad privātmājas saimniekam attālā lauku teritorijā ierakstīta vēstule tikusi nogādāta līdz durvīm, taču uz klauvēšanu neviens nav atsaucies. Neaizslēgtās mājas durvis un citi apstākļi liecinājuši, ka saimnieks ir mājās un viņam būtu jāiznāk parakstīties par ierakstītu vēstuli. Taču tieši tad, kad pastniece devusies prom no mājas sliekšņa un centusies pastkastītē ievietot aicinājumu par sūtījuma saņemšanu pasta nodaļā, no mājas ticis izlaists liela auguma, barga paskata rejošs suns... Te nu bija silta svētku tēja!
Pastniekam nav jāpiegādā korespondence vietās, kur nav nodrošināta brīva un neapdraudoša piekļuve pastkastītei
Arī I. Drevinska atzīst – ar siltu tēju ziemas salā pacienā daudzi klienti, bet arī suņu kodumus kājās viņa ir izjutusi. Inesei no suņiem nav bail, pašai suns esot mājās, un pēdējos gados viņa ir iemācījusies prognozēt dzīvnieku izpausmes. "Suņi vispār ir mani labākie draugi. Reiz kādā sētā suns bija slims, un tad viņš uz mani savu sāpi arī izgāza – tā iekoda, vai! Pēc tam iekoda saimniecei, un mēs abas stāvējām aiz mašīnas un raudājām. Arī tagad ir mājas, kur nikni suņi staigā savā vaļā, bet es tur nekāpju laukā – uztaurēju no mašīnas, lai saimniece iznāk pretī. Taču vairākās mājās man ir labi draugi – piemēram, Ronis un Brenda, kuri skrien pretī, asti luncinādami. Man kabatā vienmēr ir kāds kārumiņš suņiem," pastāsta I. Drevinska.
Pārējās Alojas pasta nodaļas darbinieces gan neslēpj, ka no suņiem baidās. "Jā, man ir bail. It īpaši, ja pastkaste atrodas otrpus žoga, pret kuru uz priekšķepām rejot atspiežas liela auguma suns. Kā pastiept roku un pastkastē ielikt avīzi? Un suns vēl lec augšup! Kad jānes pensijas, klientus ikreiz brīdinu, lai izolē suni, bet viņi jau pārsvarā teic, ka "sunītis labs, viņš neko nedara". Tomēr es nekad nevaru zināt, kas sunim ir padomā," nosaka Inese Pogule.
Jāuzsver – lai saņemtu korespondenci, mājas īpašnieka pienākums ir rūpēties par to, lai pastnieks ērti piekļūst pastkastītei un viņu neapdraud nikns suns. Suņi mēdz būt piesieti pārāk garās ķēdēs, kas ļauj aizsniegties līdz pastniekam, kurš pārvietojas ar divriteni. Tāpat dzīvnieks var atrasties iežogotā pagalmā, kura žogs ir pārāk zems un ļauj sunim brīvi tikt tam pāri. Vēl mēdz būt, ka pastkastīte ir novietota tādā vietā, kur suns gluži vienkārši nepieļauj korespondences ievietošanu. Situācijas ir dažādas, un šādā kontekstā pastnieki arī gūst attiecīgas traumas. Suņu saimnieki tiek informēti par pastnieka darbam bīstamajām situācijām saistībā ar suņiem, jo pastniekam nav jāpiegādā korespondence vietās, kur nav nodrošināta brīva un neapdraudoša piekļuve pastkastītei. Gadījumos, kad pastnieks risku dēļ atsakās to darīt, klientam, nemainot sava suņa pieskatīšanu atbilstoši labturības normām, var nākties pašam mērot ceļu uz pasta nodaļu pēc korespondences.
Dziedošā pastniece
Mūsu ceļš tālāk ved uz Staiceli, kur satiekam Staiceles pasta nodaļas pastnieci Ingūnu Staģi. Pērn 18. novembrī viņa no domes saņēmusi atzinību Gada cilvēks par godprātīgi un profesionāli paveiktu darbu, optimismu, atbalstu Staiceles sabiedrībai un aktīvu dalību pilsētas sabiedriskās dzīves veidošanā. Šajā pusē Ingūnu iesaukuši par dziedošo pastnieci. "Es tiešām darba gaitās eju dziedādama. Esmu mūsu sieviešu vokālā ansambļa dalībniece, pirms skatēm trenēju atmiņu un dziedot atkārtoju tekstus un melodiju," plati pasmaida Ingūna, kura pastā strādā no 2006. gada. Pēc profesijas viņa ir pārtikas produktu ražotāja, savā profesijā gan nav strādājusi. Sākumā pastniekus aizvietojusi atvaļinājumos, bet nu jau divus gadus pastnieces pienākumus pilda regulāri.
Kāds esi pret cilvēkiem, tāpat arī izturas pret tevi
"Sākumā pastu izvadāju ar riteni. Reiz viens suns sakoda, bet tagad jau aug labu suņu jaunā paaudze, kuri mani draudzīgi sveicina. Man ļoti patīk šis darbs. Te ir svarīga komunikācija, spēja uzklausīt, un cilvēkiem patīk parunāties. Esmu novērojusi – kāds esi pret cilvēkiem, tāpat arī izturas pret tevi. Pat ja kāds uzburkšķ, ir jāatbild ar laipnību un smaidu. Tad burkšķētājam paliek kauns par sevi," saka Ingūna Staģe un piebilst: "Viens no veiksmīga darba faktoriem ir arī jauki darba kolēģi. Tad ir prieks strādāt."
Vislatvijas akcijas Mans pastnieks ietvaros ikviens Latvijas iedzīvotājs ik gadu aicināts iesniegt anketu par uzticamāko, zinošāko un izpalīdzīgāko pastnieku, kā arī pasta nodaļu operatoru.