Lai noskaidrotu, kā mazākumtautību skolēni izjūt savu nacionālo identitāti, cik piederīgi viņi jūtas Latvijai un kāda loma tajā visā ir izglītībai, pētniece Māra Laizāne 2014./2015. mācību gadā piecu mēnešu garumā izstrādāja pētījumu Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai, ko Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis jau novērtējis kā nozīmīgu materiālu, kurā apkopotā informācija var tikt izmantota kā noderīga bāze jaunu integrācijas politikas vadlīniju izstrādei.
"Secināju, ka maz zinu par krievvalodīgajiem un pirmais, kas nāk prātā, ir dažādi stereotipi. Motivācija veikt šo pētījumu man bija vēlme saprast cilvēkus, kas dzīvo tepat blakus. Izstāstīt stāstu, ko viņi domā par savu vietu Latvijas sabiedrībā, un lai to sadzird latvieši," stāsta Laizāne. Viņa atklāj, ka izmantojusi unikālu pētījumu metodi - biedru etnogrāfiju. Tā noliek pētnieku vietā pašus pētāmās grupas līdzbiedrus - šajā gadījumā pašus mazākumtautību skolēnus. Tiek uzskatīts, ka šī metode ir labākā pieeja antropoloģiskos pētījumos, kas tiecas noskaidrot komplicētus jautājumus, par kuriem pētāmā grupa nevar vai nevēlas runāt ar pētniekiem un citiem svešiniekiem.
Pētījumam tika atlasīti 89 skolēni no deviņām mazākumtautību skolām visā Latvijā vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Pētījums rāda - vairākums šo skolēnu izglītojas skolās ar krievu vai divplūsmu mācībvalodu (ir arī lietuviešu, igauņu, baltkrievu, poļu, ebreju un ukraiņu mācību programmas), tomēr skolēni neuzskata sevi par krieviem, jo šādi apzīmē Krievijai piederīgas, tur dzīvojošas personas. Tajā pašā laikā bērni nesauc sevi arī par latviešiem, bet piekrīt apzīmējumam "Latvijas krievvalodīgais".
Lielākā daļa bērnu, kas patlaban mācās Latvijas skolās, šeit ir piedzimuši un uzauguši, arī viņu vecāku paaudze. Latvija ir viņu mājas. Arī pētījums apstiprina - mazākumtautību skolēni uzsver savu piederību Latvijai, jūt emocionālu piesaisti Latvijas dabai, zemei, dzimtajai pilsētai, arī valstij kā teritoriālam veidojumam, taču nošķir sevi no politiskās varas. Mazākumtautību skolēni uztver Latviju kā mājas - vietu, kur tie jūt māju sajūtu, vēlas dzīvot. Iespējamo aizbraukšanu no Latvijas pieļauj, bet drīzāk karjeras un labas izglītības kontekstā. Daudzi uzsver vēlmi jebkurā gadījumā pēc sapņu piepildīšanas atgriezties un palikt Latvijā. Laizānes pētījums arī apstiprina - gan latviešu, gan krievu skolēni ir vienoti kopīgos pasākumos, svētku svinēšanā vai attieksmē pret aktuāliem sabiedriskiem notikumiem. Izprotošāki un bez izteiktiem aizspriedumiem ir tie bērni, kas kopā pavada laiku dažādos pulciņos, nelielās kopienās, piemēram, mazās pilsētās un skolās, kur dzīve rit ciešāk, citam citu labāk pazīstot. Politikas vidē valdošās tēmas nav tās, kas nosaka skolēnu izvēles un sajūtas ikdienā, kaut arī informācijas avoti ir gan tie, kas latviešiem, gan krievu mediji. Tomēr attiecībā uz Latvijas vēstures mācīšanos krievvalodīgie skolēni uzskata to par propagandas īstenošanu, nevis objektīvu faktu apguvi.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 2.jūnija, avīzē Diena!