Pieaugšanas un pasaules izpētes laiks

Pieaugšana

Ar Madaru Medni tiekamies Liepājā, Karostā, omulīgā divstāvu mājas dzīvoklītī, kur uz baltā rakstāmgalda laiski snauž brīnumskaists un pašapzinīgs runču seniors Kokoss, savulaik mazotnē paglābts no Rīgas bezpajumtes kaķa likteņa. Dzīvokli Madara kopā ar savu draugu īrē, viņa teic: "Karostai nāk līdzi savs vēsturiskais stāsts, ne visi te grib dzīvot. Daudziem ir aizspriedumi par šo vietu, bet tas ir no 90. gadiem saglabājies stereotips. Te ir forši! Kluss, jūra tuvu."

Madara ir pašnodarbinātā un tas viņai ļauj strādāt mājās. Būdama intraverts cilvēks, tā viņa jūtas harmoniskāk. Ir nesalīdzināmi vairāk enerģijas, jo īpaši pēc stresa pilnajām diennaktīm, kas vēl ne tik sen pavadītas Rīgā, algotā darbā kādā reklāmas aģentūrā, pēc tam Liepājā kādā kultūras iestādē. Lai gan viņas tuvinieki izteikuši arī bažas par pašnodarbinātā statusu, salīdzinot ar regulāru ienākumu priekšrocību algotā darbā, tomēr jaunā sieviete ir pieņēmusi izaicinājumu attīstīt savu zīmolu. Arī draugs priecājas: beidzot viņa meitene iet savu ceļu!

Madara ir kuldīdzniece, bet Liepājas Universitātē studējusi grafikas dizainu. "Studiju apmaiņas programmā aizbraucu mācīties uz Dāniju, gadu biju Ālborgā. Mājās atgriezos, lai pabeigtu universitāti – savā ziņā tas bija mans pienākums pret vecākiem. Jāteic, studiju gados Liepāja kļuva par manu pilsētu, to jūtu kā savējo. Universitāti pabeidzu 2011. gadā, taču nevarēju saprast, ko darīt tālāk. Jāiet strādāt, bet pieredzes nav! Iestājos maģistratūrā, mākslas kursā, bet pēc gada sapratu, ka uz laiku mācībām jāliek miers. Devos uz Holandi, kur par auklīti strādāju divus gadus," pasaules iepazīšanas laiku atceras Madara. Viņa neslēpj – bakalaura aizstāvēšana bijusi lūzuma punkts viņas dzīvē. Bet Dānijā pavadītais dzīves posms bijis viņas kā jauna cilvēka pieaugšanas laiks, kad ar visu jātiek galā pašai. Turklāt tolaik jau saziņas iespējas vēl nebija tik attīstītas. Madaras mamma, atceroties tos laikus un saziņas iespējas, pēc tam esot atzinusi: "Paldies Dievam – skaipam!" Bet Madara saka: "Nevienu brīdi nedomāju, ka kādā no šīm valstīm varētu palikt. Man tas bija pasaules izpētes laiks, gribējās iepazīt citas kultūras. Zināju, ka ārzemēs cilvēki ir daudz atvērtāki, nekā Latvijā."

Ar ģimeni Nīderlandē, Hāgā, kur Madara strādāja, bija paveicies. Pieskatāmo bērnu vecāki gribēja, lai latviešu auklīte ar mazajiem sazinās angliski, tā attīstot svešvalodas zināšanas. Taču Madara atgriezās, jo studijas maģistratūrā palika pusceļā. Tad viņa devās uz Angliju – ar mērķi augstākā līmenī celt savu angļu valodu. Taču dzīvē viss sanāca citādi – viņa devās pie draudzenes, dzīvoja brīnišķīgā Lielbritānijas pilsētā Braitonā un strādāja saldējumu kafejnīcā kopā ar itāļiem un spāņiem, kuri slikti pārvalda angļu valodu: "Tā pat bija tāda kā viņu izdomātā angļu valoda. Vienu dienu sevi pieķēru pie domas, ka ar kolēģiem komunicējot, savu angļu valodu degradēju. Gads bija pagājis un atbraucu mājās. Mani tur nekas neturēja. Viss, beidzot esmu izblandījusies pa pasauli!" Tas bija 2015. gads.

Strādā un domā kā nopelnīt

Latvijā Madara meklēja darbu savā grafikas dizaina jomā. Strādāja par reklāmas speciālisti. "Bija tāda sajūta, ka sēdi darbā, strādā un domā, kā vēl nopelnīt. Kā liela daļa latviešu," smej Madara.

Neilgi pēc atgriešanās Madara iepazinās ar savu draugu – viņš ir filmētājs, kurš tagad te veido savu biznesu, bet savulaik dzīvojis un strādājis Norvēģijā.

Par savām sākotnējām reemigrācijas gaitām un darba meklējumiem Madara teic – bijušas darba vietas, kur pastrādājusi tikai īsu laiku. Neizpildāmi darba uzdevumu apjomi, augstas prasības, laika atskaites, aizrādījumi par neefektivitāti, komandas vadītāja neizpratne par uzdevuma veikšanai nepieciešamo laiku, novecojusi datortehnika – tas viss radīja pamatu tik milzīgam stresam, ka domas par darbu Madaru pārņēma arī nakts stundās. Un tad kolēģi reiz atzina, ka trīs gadu laikā spējas viņas amatā izmēģinājuši 11 cilvēki! Madara saprata, ka, visticamāk, vaina nav gluži viņas prasmēs un darba tempā. Lai gan atalgojums bija apmierinošs, Madara no Rīgas "reemigrēja" atpakaļ uz Liepāju. Nācis piedāvājums strādāt par projektu koordinatori Ventspils Jauniešu mājā. "Fantastiski cilvēki, fantastiska komanda! Papildus sāku pieņemt arī grafiskā dizaina pasūtījumus, ko pildīju no rītiem un vakarā. Pamazām sāku interesēties par kaligrāfiju," stāsta Madara.

Nu, protams, glīto rokrakstu cilvēkiem jau vienmēr bijis jārēķinās ar draugu un radinieku lūgumiem uzrakstīt apsveikuma kartiņas jubilejās. "Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā bija glītrakstīšanas konkursi, kuros piedalījos. Skatījos, kurš uzvar, kāds tam jaunietim rokraksts – stāvais vai slīpais. Man tas padevās un esmu arī strādājusi pie sava rokraksta izkopšanas. Manī burtiski uzplauka interese par kaligrāfiju. Dzīvojot interneta pasaulē, ievēroju, ka Amerikā ir attīstīta modernā kaligrāfija, kas patlaban sāk ienākt arī Latvijā. Nolēmu: jāmācās! Jo tas ir treniņš, ir jāapgūst pamata noteikumi, bāzes vilcieni katram burtam darbā ar spalvaskātu un tinti. Modernā kaligrāfija ir brīvā gara lidojums, bet pamati jāzina."

Vasarā Madaru jau iepriekšējos gados uzrunāja kāzu industrijas pārstāvji, lūdza, lai viņa izveido galda kartes, ielūgumus, bet Madara atteikusi. Tad sapratusi – tā ir iespēja paplašināt darbības sfēru papildus prasmēm darbā ar datoru! "Atceros, tas bija 2017. gada janvāris, kad sāku trenēties kaligrāfijā un jau aprīlī bija pirmie pasūtījumi. Bet katru rītu cēlos un divas stundas mācījos, trenēju roku. Tagad muskuļu atmiņa jau ir izstrādāta, taču joprojām pildu dažādus vingrinājumus," stāsta Madara.

Viņas vadītajās nodarbībās Kurzemes pusē vismaz puse no interesentiem vēlas uzlabot savu rokrakstu: "Taču tas nozīmē nevis uzlabot, bet mācīties kaut ko jaunu. Te, rakstot, ir jāiegulda arī prāts. Jo vairāk prāta ieguldīsi, jo vairāk vari attālināties no sava, tā teikt, iekšējā rokraksta. Paskatoties ātrās piezīmes, atklājas visīstākais rokraksts. Skolas laikā es iemācījos rakstīt uz kreiso pusi, stāvus, ar drukātiem burtiem. Kā vajag, tā rakstīšu. Mans īstais rokraksts laikam vairs nav atrodams, bet ātrajās piezīmēs tas palicis nemainīgs. Nav glīts, tāds mazs haosiņš," savu darba kladi izšķirsta Madara un rāda klientiem veiktos pasūtījuma darbus, arī akvarelī veidotus un uz pašlaik modernā pauspapīra. Tādi mazi, skaisti mākslas darbi. Pat aploksnes misteram Džekam Londonā, uz kurām tekstā ielaistas sīkas kļūdiņas, izskatās tik intriģējoši, ka gribas pasteidzināt laiku, kad ar roku rakstīts vārds un vēstule reālā, taustāmā pastkastē atkal būs vērtē; un daudzkārt lielākā, nekā standarta īsziņas teksts.

Gribēt savu vietu Latvijā

Ir pagājis gads, kopš Madara Medne organizē un vada kaligrāfijas nodarbības Kurzemes pusē. Viņā ir strādājusi arī vienā no Liepājas kultūras iestādēm: "Nebija apmierināta ne ar algu, ne darba apstākļiem kopumā. Visu laiku tirdīju sevi – es taču beidzot varētu veidot savu biznesu. Jo skriet, paspēt visu izdarīt laikus, strādāt brīvdienās un nesaņemt pat mazo paldies... Pašai sev laika vairs neatlika, nerunājot pat par tādu mazumiņu, kā vakarā aiziet uz treniņu vai paskriet, lai atslēgtos no darba. Biju nolikusi sev mērķi: ja pusgada laikā savā biznesā nopelnīšu to pašu algu, ko strādājot algotā darbā, tad saņemšos un trīcošām rokām un kājām, bet iešu no algotā darba prom."

Izrādās, iegrimstot kaligrāfijā, tai piemīt arī tāds kā ārstniecisks efekts ar pilnīgu atslēgšanos no ikdienišķām raizēm. Madara savu izvēli ir izdarījusi: "Ja man nebūtu tik atbalstoša ģimene, draugs, iespējams, šādu izvēli nebūtu izdarījusi, jo stabils darbiņš ir stabils darbiņš. Bet manī vairs nebija prieka. Pat par kaligrāfiju vairs nebija gandarījuma. Draugs atbalstīja: "Uz priekšu!""

Arī Madaras māsa studiju apmaiņas programmas ietvaros dzīvojusi, mācījusies ārzemēs, taču citu tuvu radinieku, kuri devušies emigrācijā, peļņā uz ilgu laiku, viņai nav. Bet ir draudzenes, kuras aizbraukušas uz ārzemēm, tur apprecējušās un atgriezties nedomā. "Anglijā ieguvušas labu izglītību un labi apmaksātu darbu, nokārtojušas pilsonību, iedzīvojušās. Bet viņas tur dzīvo ne tāpēc, ka Latvijā neko nevar sasniegt. Man šķiet, ka tiem cilvēkiem, kuri sajūt, ka viņiem nav vietas Latvijā, viņiem arī nav vietas. Viņi negrib te savu vietu. Jo Latvijā ir visas iespējas," uzskata Madara, viņa piebilst: "Holandē satiku latviešu strādniekus. Bija 18. novembris, latviešu biedrība organizēja pasākumu un bija latviešu puiši, kuri gribēja ar mums, vairākām meitenēm, draudzēties. Bet tā runāšana par Latviju, par to, cik viss te ir briesmīgi un ka viņi atpakaļ nebrauks, bija tik... Viņi bija pazeminājuši savu līmeni. Izturēšanās tāda, ka mēs izvairīgi aizgājām no pasākuma. Taču lielākoties ar emigrācijā esošiem tautiešiem man ir laba pieredze. Bet tiem, kuriem viss te ir slikti, kuri negrib būt Latvijā, varbūt arī nevajag te būt. Priekš kam mums tās negācijas! Pozitīvo vairo tikai pozitīvais."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Pieaugšanas un pasaules izpētes laiks saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.