Prezidents viesojas Vatikānā un uzaicina pāvestu apmeklēt Latviju

Tieši ticība Dievam bija tā, kas Atmodas laikā cilvēkiem deva spēku un cerību. Jo nekādas materiālas pazīmes tolaik neliecināja par padomju režīma krišanu. Cilvēki noticēja dzīvei arī pēc nāves un Dieva taisnīgumam. Un ieguva garīgu spēku un drosmi - jo viņus varēja iznīcināt fiziski, bet vairs ne garīgi. Viņi atklāja patiesību (t. sk. par padomju savienību) un patiesība darīja viņus brīvus (nevis otrādi - kā mūsdienās domā) Arī Latvijā Atmoda sākās ar garīgiem motīviem, piem., atjaunotnes procesi luterismā - Rubenis, Plāte, Vanags u.c. Cilvēki atgriezās pie Dieva un tas palīdzēja izcīnīt brīvību. Taču vēlāk viņi sāka iedomāties, ka bez Dieva var iztikt - ceļot labklājību. Un mēs redzam, kur esam tagad - pēdējā vietā Eiropā, nabadzīgo un bagāto atšķirības palielinās, demogrāfiskā krīze, korupcija utt. Quo vadis Latvija? Varbūt jānāk vēl vienai - garīgai - atmodai?