Jūs esat iesaistījies Veselības ministrijas (VM) informatīvajā kampaņā Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi!, kas vērsts uz pusaudžu ņirgāšanās izskaušanu skolās. Cik šī problēma Latvijā ir aktuāla – ko rāda dati un ko rāda jūsu profesionālā pieredze?
Pēc datiem Latvija OECD valstu vidū izskatās ļoti bēdīgi. Ņirgāšanās Latvijas skolās ir gandrīz visplašāk izplatīta attīstīto valstu vidū, bet Eiropas Savienībā mēs pat esam pirmajā vietā. No otras puses – mērījumi vienmēr atšķiras un vardarbība skolās vispār ir tāda lieta, ko grūti nomērīt. Jebkurā gadījumā – situācija ir slikta kaut vai no tā viedokļa, ka tai Latvijā nav tikusi pievērsta pienācīga uzmanība. Nepastāv nekādas valsts programmas, kas būtu veltītas specifiski bērnu un pusaudžu mentālajai veselībai skolās. Savukārt fons ir tāds, ka Latvijā kopumā ir vieni no sliktākajiem mentālās veselības rādītājiem attīstīto valstu vidū, arī starp pieaugušajiem. Mums ir viens no lielākajiem vīriešu pašnāvību īpatsvariem pat pasaules mērogā. Un mēs ļoti labi zinām, ka ņirgāšanās skolā ir ļoti cieši saistīta ar dzīves kvalitāti pieaugušā vecumā – tā nes sev līdzi mentālās veselības problēmas, alkoholismu. Kā zināms, pie mums ļoti augsti ir arī alkohola patēriņa rādītāji. To visu patiesībā var sasaistīt un teikt, ka kopumā sliktā mentālās veselības situācija Latvijā, visticamāk, liecina par lielām problēmām ar ņirgāšanos skolās.
Protams, ņirgāšanās pastāv visur pasaulē. Tā ir universāla parādība visur, kur jaunieši ilgāku laiku ir kopā, pat vislabākajās skolās un visattīstītākajās valstīs. Atšķiras izplatība un reakcija, kāda skolām un sabiedrībām ir pret šo parādību. Taču, runājot par datu salīdzināšanu ar citām valstīm, iespējams, ka problēma ir arī ar terminoloģiju. Galvenais iemesls ir tas, ka mēs Latvijā gadiem esam mērījuši tieši "ņirgāšanos". Bet, protams, ja mēs bērnam vaicāsim – vai tu esi piedzīvojis ņirgāšanos?, tad drīzāk būs pozitīva atbilde nekā tad, ja mēs vaicātu – vai tu esi piedzīvojis mobingu?
Skaidrs, ka ņirgāšanās problēma ir ļoti kompleksa, un jautājums – ja valsts šajā jomā grib kādu politiku īstenot, no kura gala to būtu jāsāk risināt? Caur pedagogiem, vecākiem, varbūt strādājot ar pašiem pusaudžiem?
Es domāju, ka valsts līmenī mēs ejam pareizā virzienā. Tas, ko šobrīd dara VM, ir ļoti pragmatiski un saprātīgi, jo mums pirmām kārtām sabiedrībā ir jārada pārliecība, ka ņirgāšanās ir kaut kas ļoti slikts, tas nav vienkārši konflikts starp bērniem. Skaidrs, ka bērni mēdz konfliktēt, pat kauties, bet ir svarīgi sabiedrībā radīt izpratni, ka ņirgāšanās ir pavisam cita lieta, ka tas ir ļoti specifisks vardarbīgu attiecību veids. Tā ir ļoti slikta lieta, ko mēs nevaram tolerēt un uzskatīt par dabisku parādību zināmā vecumposmā. Un svarīgākais iemesls, kādēļ tā ir ļoti slikta lieta – ņirgāšanās izraisa ārkārtīgi negatīvas sekas bērna nākotnē. Viņam būs sliktākas sekmes skolā, viņam būs mentālās un fiziskās veselības problēmas un, visticamāk, samazināsies viņa karjeras un stabilu attiecību iespējas. Un tas attiecas uz visu kolektīvu, klasi, kurā notiek ņirgāšanās, ne tikai uz to bērnu, kuram dara pāri. Ir ļoti svarīgi, lai to saprastu gan skolotāji, gan vecāki, gan paši bērni. Tā ir daļa no šīs VM īstenotas un Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētās kampaņas, un es domāju, ka šis virziens ir pareizs. Turklāt, kas īpaši svarīgi, kampaņas ietvaros līdzās dažādiem reklāmas un informatīvajiem materiāliem sadarbībā ar nozares ekspertiem tiek radīti praktiski izglītojoši materiāli – mācību filma jauniešiem par ņirgāšanos radītajām problēmām, īpaši digitālie kursi skolotājiem, kā arī videosimulācija vecākiem par to, kā atpazīt un rīkoties, ja bērns saskāries ar ņirgāšanos.
Otra daļa attiecas uz rīcības vadlīnijām, pēc kurām vadoties katrā skolā ir jābūt izveidotam konkrētam mehānismam, kā strādāt ar ņirgāšanās profilaksi un izskaušanu. Šobrīd tiek izstrādātas šādas vadlīnijas, kas paredz, ka skolām ir jāievieš vismaz viena veida programma problēmas risināšanai. Kā tas bieži vien Latvijā raksturīgs, plānošanas un vadlīniju līmenī viss it kā ir pareizi. Taču realitātē uz vietas viss atduras pret konkrēto skolu. Ņirgāšanās ir sistēmiska parādība, ko nosaka ne tik daudz bērni un skolotājs konkrētajā klasē, cik mikroklimats visā skolā. Un to ar vadlīnijām no malas ir ļoti grūti ietekmēt.
Liela problēma ir arī tā, ka skolās nav bērnu psihoemocionālā atbalsta sistēmas. Mēs no pandēmijas, šķiet, neko neesam mācījušies, jo izskatās, ka šajā jomā pēc pandēmijas skolēni atgriezās tieši tādās pašās skolās kā iepriekš. Mums uz papīra it kā pastāv skolu psihologu tīkls, bet praktiski lielā daļā skolu šo psihologu nav vai arī viņi strādā uz ļoti mazām slodzēm. Taču arī tur, kur viņi ir, viņi vairāk pilda tādu kā novērtēšanas, monitoringa funkciju. Nodarbojas ar bērnu testēšanu, vērtēšanu, bet vairumā gadījumu nesniedz profesionālu psiholoģisko atbalstu. Līdz ar to, no vienas puses, mums ir pareizas vadlīnijas, bet, no otras puses, skarba realitāte skolās, kur bieži vien nav izpratnes vai vēlmes no vadības puses ieviest šīs pārmaiņas. Un arī fiziski bieži nav resursu, lai to izdarītu.
Kādi ir ņirgāšanās dziļākie cēloņi? Kāds iemesls liek vienam pusaudzim vai pusaudžu grupai ņirgāties par otru? Un kāds lielos vilcienos ir varmākas/upura portrets?
Dziļākais cēlonis ir cilvēka daba. No seniem tekstiem mēs redzam, ka šāda jauniešu uzvedība bija vērojama jau antīkajā pasaulē. Notiek hierarhijas cīņas, un ņirgāšanās ir veids, kā celt savu statusu attiecībās kolektīvā, kas skolā un skolas vecumā ir ļoti būtiski. Un kā jebkuras ciešas attiecības, arī attiecības skolā var kļūt vardarbīgas. It īpaši, ja šīs hierarhijas jauniešiem netiek konstruētas kaut kādā pozitīvā veidā, nav radīta vide, kurā jauniešiem ļoti nopietni māca veidot attiecības kolektīvā, savstarpēju izturēšanos, kurā ņirgāšanos, vardarbīgas attiecības pieaugušie spēj uzreiz atpazīt un novērst pašā saknē. Ja nav vides, kur jaunieši var redzēt, kā veidot veselīgas attiecības, tad viņos sāk izpausties sliktākais un viņi sāk veidot attiecības, kā nu prot, vadoties pēc savas pieredzes, zināšanām un prasmēm. Tāpēc mēs bērnus audzinām, tāpēc pastāv skolu sistēma. Cilvēku civilizēt patiesībā ir ļoti nopietns uzdevums.
Protams, paralēli šai universālajai problēmai pastāv arī citi ņirgāšanās cēloņi – piemēram, kļūt par ņirgāšanās upuri lielāka iespēja ir tam, kurš kaut kādā ziņā ir atšķirīgs. Un atšķirīgs var būt pēc jebkādiem parametriem: fiziski atšķirīgs – pārāk resns vai pārāk tievs, akadēmiski atšķirīgs – pārāk gudrs vai pārāk nesekmīgs, mantiski atšķirīgs – pārāk nabadzīgs vai pārāk bagāts. Etniskā piederība spēlē lielu nozīmi – latvietis, krievs, ukrainis vai vēl kaut kas, seksuālā piederība. Bērniem, kuri ir atšķirīgi no pārējiem, risks piedzīvot ņirgāšanos ir vislielākais, jo atkal – mūsu primitīvie instinkti nosaka uzvedības modeli, kurā grupa vienojas pret citādo.
Runājot par pāridarītājiem – tur arī ir vairākas iespējas. Pirmkārt, tie bieži vien ir ļoti veiksmīgi skolēni, gudri bērni. Un tas notiek tāpēc, ka viņi saprot, ka šī shēma darbojas – ņirgājoties par kādu citu, viņi saņem uzmanību, ceļ savu statusu.
Tātad ņirgāšanās dažkārt tiek izspēlēta apzināti, tā ne vienmēr ir impulsīva parādība?
Jā, diezgan bieži viņi labi apzinās, ko dara. Viņi arī saprot, kā upurim likt justies ļoti slikti.
Bet, protams, ir arī citi varianti, ne tikai šī apzinātā manipulatīvā ņirgāšanās. Ir bērni un pusaudži, kuri nāk no nelabvēlīgas vides, kuriem ņirgāšanās un vardarbība ir attiecību modelis, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tur fiziska ietekmēšana vai emocionāla pazemošana ir vienīgais veids, kā es varu uzturēt savu pašapziņu. Un, ja apkārt nav tādas vides, kas viņus mudinātu to mainīt, viņi turpina šo uzvedību.
Diezgan bieži tie, kuri ir upuri, citās situācijās ir pāridarītāji, un šīs lomas mēdz mainīties. Interesanti, ka vislielākie mentālās un fiziskās veselības riski ir tieši tiem, kuri ir pabijuši abās lomās – gan kā varmākas, gan upuri. Ir arī tāds scenārijs, kur bērns, kuru apsmej klasē, iziet mājās, ieiet internetā un kļūst par pāridarītāju tiem, kuri par viņu ņirgājas klātienē. Vai arī, piemēram, vasaras brīvlaikā lomas var strauji mainīties.
Kurā posmā šī ņirgāšanās ķēde ir salaužama? Vai tas ir skolotājs, kuram jāievieš klasē kārtība? Bet, kā zināms, skolotājs nav psihologs, un Latvijā jau tā liela problēma ir skolotāju pārslodze. Kādā veidā tad radīt skolā pozitīvu vidi, kurā apsmiešanai un vardarbībai nav vietas?
Es noteikti izvairītos likt lielāko uzsvaru uz skolotājiem. Bieži vien arī skolotājs ir ierauts tajā sistēmā līdz ar bērniem un viņam nav zināšanu un resursu, lai profesionāli cīnītos pret ņirgāšanos. Protams, tas ir daļēji atkarīgs no tā, cik šī ņirgāšanās problēma skolā ir ielaista, plaša, ilga. Vienkāršākajos gadījumos, īpaši ar jaunākajiem bērniem, to varbūt var atrisināt skolotājs ar vienkāršām metodēm. Reizēm palīdz pat bērnu pārsēdināšana vai klases iekārtojuma maiņa. Viens no visefektīvākajiem veidiem, kā mazināt ņirgāšanos, ir nolikt kādu pieaugušo vietās, kur tā notiek. Visbiežāk tie ir tumšie gaiteņu stūri, garderobe vai klases telpa brīdī, kad tur nav neviena pieaugušā. Labās skolās tādēļ bieži vien ievieš rotācijas principu, kad kāds pieaugušais brīvajos brīžos vienmēr ir klāt bērniem no skatiena paslēptākajās vietās. Tas ievērojami samazina ņirgāšanās risku.
Tomēr lielā atbilde, protams, ir meklējama ne skolotāja, bet skolas kopējās vidē. Un šī vide sākas no līdera, vadītāja. Svarīgi ir, kā direktors redz skolas klimatu, kā viņš organizē pārmaiņas, kādas ir skolas vērtības, cik lielu uzmanību viņš vispār pievērš tam, lai skolā radītu drošu vidi. Protams, skolotāji un skolu direktori nav psihologi, bet šajā gadījumā tas nav izšķirošais. Tās lietas, kas palīdz pret ņirgāšanos, nav kaut kas ārkārtīgi specifisks. Mēs zinām, ka palīdz, piemēram, tas, ja bērni skolā jūtas iesaistīti. Palīdz tas, ja bērniem ir labs kontakts ar skolotāju, kaut kādas attiecības savā starpā. Bet primāri tā ir skolas vadības atbildība – cik vispār tiek likts uzsvars uz labvēlīga klimata veidošanu, kā bērniem tiek mācīta pareiza uzvedība un kāda ir sistēma, kā skola reaģē uz situācijām, kad parādās ņirgāšanās.
Cik liels procents no pacientiem, kuri nonāk pie jums kā praktizējoša bērnu un pusaudžu psihoterapeita, ir ņirgāšanās upuri?
Mēs neesam to precīzi mērījuši, bet es teiktu, ka aptuveni 30% mūsu pacientu šī ņirgāšanās ir fonā. Vai arī pat tad, ja viņiem pašiem tas nav aktuāli, viņi vienmēr vairāk vai mazāk zina kādu situāciju klasē vai skolā, kur šī ņirgāšanās notiek un skar arī citus. Ko var novērot – šīs ņirgāšanās situācijas bieži vien ir ļoti smagas, tās bērniem nodara lielas ciešanas. Tāpat var novērot, ka šie bērni parasti nāk no skolām, kurās atbildes reakcijas uz ņirgāšanos ir neefektīvas, un tās var būt gan prestižas Rīgas centra, gan ne tik populāras reģionu skolas.
Bieži redzams, ka šīs problēmas nopietnību nenovērtē nedz paši bērni, nedz viņu vecāki. Ir gadījumi, kad atnāk 10.–11. klases pusaudze ar ļoti nopietnām psihoemocionālām problēmām, ar graizīšanos, depresiju, pašnāvības domām. Un tas viss šķietami ir sācies ne no kā, tiek norakstīts uz pusaudžu depresiju. Taču mēs redzam, ka 4., 5., 6. klasē šī meitene ir pārdzīvojusi ārkārtīgi smagas ņirgāšanās, taču viņa to vairs neidentificē kā problēmu. Savukārt vecāki ir laimīgi, ka tas ir beidzies, un par to jau aizmirsuši. Es domāju, ka šādas situācijas ir diezgan biežas.
Mēdz būt arī tā, ka bērns mācās 7., 8., 9. klasē un piedzīvo pirms tam neredzētas problēmas – trauksmi, piemēram, nevēlēšanos iet uz skolu, sliktas atzīmes. Mēs sākam sarunu un uzreiz redzam, ka pret viņu klasē tiek vērsta ņirgāšanās, bet vecāki to neredz kā pamatproblēmu un arī pats bērns tā neuzskata.
Vecāki dažkārt meklē risinājumu bērna pārcelšanā uz citu skolu. Vai tas pēc būtības kaut ko maina, ņemot vērā to smago "bagāžu", ko bērns, iespējams, nes sev līdzi no "vecās" skolas?
Tas ir sarežģīts jautājums. Vadoties pēc mūsu pieredzes, skolas maiņa nav tas līdzeklis, par kuru vecāki bieži izšķirtos, jo tā ir diezgan sarežģīta lieta. Vairums grib, lai bērns paliktu tajā pašā skolā pēc iespējas ilgāk vai arī vismaz līdz mācību gada beigām.
Protams, ka pirmais solis ir risināt problēmu tās pašas skolas ietvaros, jo tā nav normāla parādība, ka klasē notiek ņirgāšanās. Tā nav normāla prakse, ka bērni jāpārceļ uz citu skolu, jo viņu skolā notiek nepieņemamas lietas. No otras puses – gādīgu vecāku uzdevums ir atrast skolu, kas viņu bērnam ir piemērota un droša. Un, ja skolā, kurā mācās viņu bērns, nav iespējams nodrošināt bērnam adekvātus apstākļus, skola nav gatava to darīt, tad, protams, primārais ir bērnu nogādāt drošā vidē – citā skolā, kurā ir labāki apstākļi.
No pētījumiem mēs zinām, ka ir ļoti svarīgi, cik ilgu laiku bērns ir piedzīvojis vardarbību. Jo ilgāku laiku viņš pavada nedrošā vidē, jo vairāk pieaug riski. Protams, tam stāstam ir arī otra puse – ja tas bērns aiziet uz citu skolu, ir jāpavēro, vai viņš neiekrīt tajā pašā lomā, kur iepriekš.
Kādi signāli bērna uzvedībā var liecināt, ka viņš skolā piedzīvo ņirgāšanos?
Praktiski jebkuras izmaiņas, kas vecākiem var šķist kā netipiska bērna uzvedība, rīcība vai viņa sajūtas. Teiksim, parasti pusaudzis ir bijis pozitīvi noskaņots, optimistisks un tad pēkšņi viņš ilgāku laiku šķiet depresīvs. Vai, piemēram, bērnam patika iet uz skolu, bet tad pēkšņi sākas ilgāks periods, kad ar lielām mokām, strīdiem var pierunāt viņu to darīt. Reizēm par ņirgāšanās problēmu liecina atzīmju kritums.
Respektīvi, jāpievērš uzmanība jebkam, kas bērnam parasti nav bijis raksturīgs – viņš kļūst neraksturīgi noslēgts vai dažkārt tieši otrādi – neraksturīgi aktīvs. Protams, šīs izmaiņas uzvedībā var liecināt arī par citām problēmām. Turklāt pusaudžiem ir raksturīgi būt neraksturīgiem. Taču, ja kaut kas tāds notiek, būtu pareizi viņam pavaicāt tiešā tekstā – vai tev skolā viss kārtībā? Un šo jautājumu var uzdot vienmēr, nav jāgaida, kad kaut kas notiek. To var uzdot arī netiešākā formā, piemēram: "Kas notiek tavā skolā? Mēs zinām, ka daudzās Latvijas skolās bērni piedzīvo ņirgāšanos. Kā ir tavā klasē? Vai kaut kas tāds notiek starp jums?"
Kāda situācija ir ar psiholoģiskās un psihoterapeitiskās palīdzības pieejamību bērniem un pusaudžiem Latvijā? Cik lielā mērā valsts to apmaksā, un, ja ne, cik lielā mērā vecāki var to atļauties?
Psihologi ir diezgan pieejami, pat pieejamāki nekā lielā daļā citu Eiropas valstu. Īstermiņa psiholoģisko atbalstu, aiziešanu uz psihologa kabinetu – to bērnam var samērā vienkārši noorganizēt. Arī valsts šim pasākumam nekad līdz šim nav devusi tik daudz naudas kā tagad. Tie jau nu ir miljoni no valsts budžeta, ko mēs tērējam bērnu un pusaudžu psiholoģiskajam atbalstam. Cits jautājums – vai šis atbalsts ir tieši tas, kas viņiem ir vajadzīgs, un vai mēs tērējam naudu tieši tādā veidā, kas vislabāk palīdz? Un tā nav tikai Latvijas problēma – līdzīgi ir arī, piemēram, ASV vai Lielbritānijā. Augošā bērnu un pusaudžu problēmu līkne rāda, ka kaut kas netiek darīts pareizi.
Es domāju, lielākā problēma ir tā, ka mēs visiem bērniem piedāvājam šo psihologa konsultāciju, taču tā ir īstermiņa palīdzība, kas turklāt nonāk arī pie tiem bērniem, kuru problēmas varētu atrisināt arī citā veidā. Mēs nepiedāvājam bērniem, kuriem tiešām ir nopietnas problēmas, viņiem nepieciešamo psihoterapiju, kas ir pierādījumos balstīts efektīvākais palīdzības veids nopietnu mentālās veselības traucējumu gadījumā. Psihoterapeitisko palīdzību valsts neatmaksā. Un tas ir ārkārtīgi dārgs pakalpojums, par kuru vecākiem tad sanāk maksāt pašiem.
Otra lieta – fokusējoties uz psihologiem, mēs it kā pieejam problēmai no nedaudz patoloģiska skatu punkta jauniešu problēmām, lai gan zinām, ka šīs problēmas nerodas no zila gaisa. Tas nav nekāds vīruss, ko jaunieši ieelpo un saslimst, tas ir jautājums par vidi, kurā viņi dzīvo un mācās. No pasaules labākajiem piemēriem redzam, ka pareizākais veids, kā risināt pusaudžu problēmas, ir nevis investēt viņu psiholoģiskajā terapijā, bet viņiem piemērotā vidē, sportā, aktivitātēs, labākās skolās, labākās apkaimēs. Šobrīd redzam, ka psiholoģiskās problēmas pusaudžu vidū ir ļoti izplatītas, tās skar katru trešo vai ceturto bērnu klasē, un mēs tās nekad nevarēsim atrisināt, tikai nodrošinot atsevišķus psihologus vai psihoterapeitus.
Taču ir maza daļa bērnu, kuriem ir lielas problēmas un kuriem vajag nopietnāku psihologa vai psihoterapeita palīdzību, bet viņi līdz tiem parasti netiek, jo rindas ir nenormāli garas – reizēm uz šiem pakalpojumiem jāgaida pusgads vai pat gads. Un tad, kad viņi līdz tiem nonāk, tas neko nedod, jo šie pakalpojumi ir pārāk īsa termiņa. Un pat vecākiem, kuri varētu paši atļauties par šo pakalpojumu maksāt, nākas gaidīt mēnešiem ilgi, jo šie speciālisti vienkārši nav pieejami.
Latvijā ir ļoti maz speciālistu, kuri specializējas tieši bērnu un pusaudžu terapijā. Mūsu centra pieredzē ir bērni, kuri ir gaidījuši pat gadu. Ir programma, kuras mērķis it kā ir pašnāvības risku mazināšana, bet pat uz to vairāki mēneši ir jāgaida rindā.
Nils Konstantinovs
- SIA Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs valdes priekšsēdētājs, psihoterapeits no 2020. gada;
- Komunikāciju aģentūras Mooz stratēģiskais direktors no 2013. līdz 2017. gadam;
- Ieguvis maģistra grādu psiholoģijā Mančestras Metropolitēna universitātē 2018. gadā;
- Turpina studijas doktorantūrā Kārļa Lielā universitātē Čehijā psihopatoloģijas un medicīnas psiholoģijas programmā.