Otrdien, 9. augustā, valdībā tiks skatīta atbalsta pasākumu pakete iedzīvotājiem šajā apkures sezonā, kas solās būt ļoti smaga. Kādi ir galvenie atbalsta virzieni, un kāds par tiem ir Finanšu ministrijas (FM) viedoklis?
Piedāvātā atbalsta pakotne attiecas uz energoresursiem un apkuri. Mēs valdībā par to konceptuāli lēmām 22. jūnijā. FM jau maija sākumā informēja koalīciju, ka ir jākoncentrējas un visi līdzekļi jāmobilizē apkures sezonai. Toreiz secinājām, ka šim atbalstam vajadzētu kopumā atvēlēt ap 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP) jeb ap 350 miljoniem eiro. Tika sagatavots valdības konceptuālais lēmums un arī nolemts, ka Labklājības ministrijai (LM) un Ekonomikas ministrijai (EM) ir jāsagatavo ziņojumi jau ar konkrētiem mehānismiem, kādā veidā un kam palīdzēt.
Šajos mehānismos iekļauts gan atbalsts gāzes apkurei privātmājām, gan daudzdzīvokļu māju apkurei, gan šķeldas, granulu un malkas apkurei. FM pozitīvi novērtēja to, ka jāatbalsta visu veidu apkure, protams, izejot no tās situācijas, kāda bija jūnijā. Pašreizējā saspringtā situācija lielā mērā izriet no tā, ka abu ministriju ziņojumos praktiski netika pieminēti tie klienti, kas maksā gāzes izlīdzināto maksājumu. Diemžēl viņiem nācās piedzīvot ļoti nepatīkamu situāciju un neizpratni, kā saņems atbalstu pieaugušajiem rēķiniem.
Tagad mēs valdībā saņemsim LM un EM piedāvājumu, ko iesākt šajā situācijā, un valdības sēdē 9. augustā pieņemsim lēmumu, kā šo nepieciešamo atbalstu sniegt. Jo viena lieta ir konceptuāls lēmums, bet cita lieta ir detalizācija – kā plūst nauda un kam tiek maksāts – pakalpojuma saņēmējam vai sniedzējam. Kāds ir atbalsts pensionāriem, mazturīgajiem, un kā šis atbalsts iet caur pašvaldībām. Šobrīd visi šie precīzie mehānismi tiek izstrādāti [intervija notika trešdien, 3. augustā].
Vai princips, kas parādījās LM sākotnējā projektā, ka tiek kompensēti 50% no apkures cenu pieauguma virs jau diezgan augsta sākotnējā sliekšņa, vairs ir uzskatāms par adekvātu? Jo, kā mēs redzam situācijā ar izlīdzināto maksājumu par gāzi, daudziem iedzīvotājiem nākas piedzīvot pat vairākas reizes lielu cenu pieaugumu.
Godīgi sakot, man arī rodas jautājumi par šiem pieauguma procentiem gāzei apkurē – kā var rasties 200% vai 300% pieaugums, jo esmu lasījis medijos, ka Igaunijā gāzes cenu kopējais pieaugums ir ap 77%.
Protams, vēl viena liela problēma, ka šie rēķini ir izrakstīti klientiem ar izlīdzināto maksājumu. Teorētiski mums ir jāatrod iespēja cilvēkiem ietekmēt rēķinu ar savu patēriņu, bet izlīdzinātais maksājums jau neļauj to darīt. Jums piesūta rēķinu, un neatkarīgi no tā, vai jūs esat vai neesat mājās, jums būs jāmaksā tā lielā summa. Es otrdien valdībā piedāvāšu rast risinājumu arī šai lietai. Cik es esmu lasījis sociālajos medijos, cilvēki ir rakstījuši atteikumus Latvijas gāzei ar vēlmi samazināt patēriņu vai arī iziet no izlīdzinātā maksājuma, taču viņiem šāda iespēja netiek sniegta. Latvijas gāze neatbild uz šīm vēstulēm. Tagad, kad gāzes cena ir pieaugusi dramatiski, ir jādod cilvēkiem iespēja ar siltuma daudzuma regulāciju samazināt patēriņu, bet izlīdzinātais maksājums to praktiski neļauj darīt.
Vai par šiem jautājumiem netiek lemts jau novēloti? Viena situācija ir ar šo izlīdzināto maksājumu gāzei, bet mēs redzam, ka cenas strauji aug arī citiem apkures veidiem. Vai šie iepriekš rēķinātie procenti un summas, virs kurām cenu kāpums daļēji jākompensē, vairs ir atbilstoši? Vai valdība spēj izsekot šiem procesiem un pieņemt lēmumus atbilstoši vismaz aktuālajai, bet vislabāk – prognozējamai situācijai?
FM uzdevums ir nodrošināt resursus lēmumiem, ko valdība ir pieņēmusi. Maijā es konsultējos ar citu valstu finanšu ministriem un centrālo banku vadītājiem, un, pamatojoties uz tā brīža situāciju, tika prognozēts nepieciešamais atbalsts energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai ap 1% no IKP. Ja būs piedāvājums no LM un EM par kādiem cita veida pabalstiem vai arī energoresursu cenas augs straujāk, nekā tika prognozēts, FM darīs visu, lai atbalstu iedzīvotājiem nodrošinātu. Protams, tas nav vienā dienā izdarāms darbs. Arī aizņemšanās finanšu tirgos ir sadārdzinājusies, un tas nozīmē miljonus klāt valsts parāda apkalpošanai turpmākajos gados. Bet, ja šāda nepieciešamība būs, FM nodrošinās visu nepieciešamo summu. Protams, mums ir nepieciešami ļoti stingri aprēķini un pamatojums, jo tas notiks uz valsts parāda audzēšanas rēķina.
Cik liels šobrīd ir Latvijas ārējais parāds?
Pagājušā gada beigās tie bija 14,7 miljardi eiro jeb ap 45% no IKP. Mēs bijām plānojuši lielāku parādu, bet, ņemot vērā ekonomikas izaugsmi un to, ka mēs no plānotajām investīcijām daļu nebijām apguvuši, tas saglabājās salīdzinoši zems. Protams, šogad tas pieaug, bet tas joprojām ir ilgtspējīgs. Kā zināms, pēc Māstrihtas kritērijiem šī ilgtspējas robeža ir 60%.
Tātad telpa aizņēmumiem ārkārtas situācijā vēl ir?
Jā, ir. Bet, protams, pirms lēmumu pieņemšanas vajag septiņreiz nomērīt un tad griezt. Šos aprēķinus mēs gaidām no LM un EM. Bet fonam gribētu uzsvērt, ka mēs saņēmām ieteikumus no Eiropas Komisijas, ka šis atbalsts ir sniedzams tikai maznodrošinātajiem. Tāpēc mums par to bija nopietna diskusija ar finanšu komisāri, un izdevās viņu pārliecināt, ka situācija Latvijā ir kritiska un mēs sniegsim ļoti plašu atbalstu. Jo Baltijas valstis ir ļoti atkarīgas no energoresursu cenām, no Krievijas energoresursiem, kamdēļ pie mums ir daudz straujāka inflācija. Iedzīvotāju tēriņu īpatsvars enerģijai un pārtikai ir lielāks nekā Rietumeiropas valstīs. Daudzās ES valstīs lielākajai iedzīvotāju daļai šobrīd aktuālas ir gaidāmās neērtības ziemā – lielāki, bet samaksājami rēķini, taču Latvijā 95% iedzīvotāju jautājums ir par izdzīvošanu. Tādēļ mēs izvēlējāmies modeli, kurā atbalstu saņems praktiski ikviens Latvijas iedzīvotājs.
Te ir runa par energoresursu cenu pieaugumu?
Jā, runa ir tieši par apkures atbalstu, kas skars ļoti plašu mājsaimniecību loku. Arī tās, kuras kā kurināmo izmanto malku, granulas, centralizētās siltumapgādes uzņēmumu klienti utt. Svarīgi arī, ka Eiropas Atjaunošanas fonds piedāvā plašas finanšu iespējas investīcijām pārejai uz jauniem apkures veidiem gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Ir pozitīva tendence, ka ir ļoti palielinājusies iedzīvotāju interese par atjaunojamās enerģijas iekārtu uzstādīšanu mājsaimniecībās un arī pašvaldības aktīvi piesakās ES fondu finansējumam pārejai no gāzes uz ilgtspējīgākiem risinājumiem.
Es saprotu, ka Eiropas Komisija ir uzstājusi uz tā saukto mērķēto atbalstu. Šķiet, valdība ir padevusies tajā virzienā, kas attiecas uz vispārējo inflācijas atbalstu, nevis atbalstu tieši apkures rēķiniem. Taču pat pēc labvēlīgākā LM izvirzītā atbalsta scenārija, kas skar maksimāli plašu mājsaimniecību loku, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju paliek bez šī atbalsta. Vai tas ir pareizi dramatiskās vispārējās inflācijas apstākļos?
Es domāju, ka tas ir sabalansēti. Jo, ja mēs ņemam tos pabalstus, ko mēs sniegsim maznodrošinātajiem un pensionāriem, pret to atbalstu lielumu, ko cilvēki saņems energoresursu cenu kompensēšanai, šī proporcija noteikti ir samērīga. Jo tie cilvēki, kuri neiekļausies maznodrošināto grupā, varbūt saņems 100 vai 150 eiro atbalstu gāzes apkurei vai siltumenerģijai.
Kāda kopumā varētu būt finanšu ietekme tiem pasākumiem, kas patlaban ir LM un EM piedāvātajos atbalsta "groziņos"?
Man vēl nav iesniegti jaunie dati, bet iepriekšējos jau minēju – tie bija 350 miljoni eiro, kuros iekļaujas arī 80 miljonu eiro atbalsts mazturīgajiem.
Vispār ne īpaši liela summa, ņemot vērā situācijas nopietnību...
Summa pagaidām nav liela, tā apmēram līdzinās iepriekšējā sezonā sniegtajam atbalstam. Krīzes situācija enerģētikā jau nav katru gadu, un mēs varam balstīties tikai uz to pieredzi, kas mums jau ir bijusi. Šajā gadījumā – uz iepriekšējo sezonu. Tās cenas pagājušajā ziemā nebija daudz mazākas kā šobrīd, bet cilvēki tās tobrīd nejuta, pateicoties tam, ka mēs sniedzām atbalstu gan OIK, gan pārvades izmaksu segšanai un attiecīgi šīs summas iedzīvotājiem nebija jāmaksā. Pagājušajā apkures sezonā bija arī tādas mājsaimniecības, kam elektrības rēķini, pateicoties OIK un pārvades izmaksu segšanai, samazinājās.
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, mēs tad arī šoziem nodrošināsim, ka cilvēki varēs nomaksāt rēķinus. Protams, cenu kāpumu kompensēt pilnā apmērā – tas nav iespējams. Bet, ja, piemēram, mums būs jāizvēlas, no kādas cenas iedzīvotājiem sākt rēķinu pieauguma kompensāciju, mēs noteikti izvēlēsimies iedzīvotājiem draudzīgāko variantu.
Daudzas ES valstis šajā situācijā izvēlas sniegt atbalstu iedzīvotājiem, samazinot nodokļus – PVN, akcīzi. Vai FM nedomā mainīt savu noliedzošo nostāju pret akcīzes nodokļa vai PVN samazināšanu enerģijai, degvielai, pārtikai?
Mūsu sagatavotais atbalsta apjoms ir daudzas reizes lielāks, nekā būtu samazinātā PVN gadījumā. Pieņemsim, ja gāzes rēķins ir 100 eiro, tad, samazinot PVN, iedzīvotāju ieguvums būtu 10 eiro. Ja mēs sniedzam atbalstu, kas mērķēts uz cenu pieauguma nesamērīgu kāpumu, šis atbalsts var sasniegt pat simtus eiro. Turklāt mums atbilstoši ES likumiem nav iespējas samazināt PVN pilnā apjomā. Ir preču grupas, kurās to var darīt, tomēr jāatceras, ka preces cenu lielākoties nosaka tirgus – pieprasījums un piedāvājums. Ar nodokļu samazināšanu līdzsvarot cenu būtu grūti.
Vēl ir tāda interesanta nianse – mēs esam samazinājuši iepriekš noteikto biopiedevas apjomu dīzeļdegvielai, kam teorētiski vajadzētu samazināt tās cenu par 7–10 centiem. Reālā situācija rāda, ka nekāds cenu samazinājums nav noticis. Cenu samazinājums benzīnam un dīzelim bija vērojams tikai biržas cenu krituma rezultātā. Visu nosaka pieprasījums, un, ja cilvēki ir gatavi pirkt par augstu cenu, tad nekāds cenu kritums nenotiek.
Runājot par akcīzi – arī tur mums nav lielas iespējas kaut ko regulēt, jo pastāv ES noteiktais minimums. Vācijā, kur, samazinot akcīzi dīzeļdegvielai, sabiedrība cerēja sagaidīt cenas kritumu līdz 35 centiem, tā sākotnēji bija augstāka. Mūsu likmes atšķirība no ES minimuma ir ļoti nenozīmīga. Un arī Vācijā dažas nedēļas pēc akcīzes samazinājuma izraisījās liels skandāls, ka šim samazinājumam vajadzēja būt no 29 līdz 35 centiem, bet, kad degviela nonāca līdz automašīnām, tās cena izrādījās tikai par pieciem centiem zemāka. Rezultātā šie līdzekļi pārceļoja no valsts budžeta uz degvielas tirdzniecības ķēžu īpašnieku kabatām.
Bet, ja mēs runājam par pārtiku, Zemkopības ministrija uzskata, ka iepriekšējais eksperiments ar PVN samazināšanu atsevišķiem Latvijā ražotiem svaigiem produktiem ir izdevies. Kādēļ gan šo produktu klāstu nevarētu paplašināt, teiksim, līdz visiem pārtikas pamatproduktiem, lai nabadzīgākie cilvēki vismaz varētu nopirkt sev nepieciešamākās lietas?
Es neatsaukšos uz FM pētījumu, bet arī neatkarīgie eksperti – banku ekonomisti – domā līdzīgi mums. Šajos gados pēc samazinātā PVN ieviešanas atsevišķām produktu grupām es neesmu no viņiem dzirdējis, ka viņi to vērtētu pozitīvi. Ir analizētas cenu izmaiņas Latvijā, kā arī salīdzinātas cenas Baltijas tirgū, un nozīmīgas ietekmes šai PVN samazināšanai nav bijis. Vienīgais "pozitīvais" bija tas, ka valsts budžets neieņēma ap četriem miljoniem eiro. Jāsaprot arī, ka, samazinot PVN, piemēram, tomātam vai gurķim, tas attiecas ne tikai uz Latvijas, bet arī Spānijas, Holandes, Polijas gurķi. Tas nerada nekādas priekšrocības mūsu ražotājiem. Vienīgais pozitīvais eksperimenta rezultāts – nozare daudzmaz izgāja no ēnu ekonomikas, darījumi kļuva caurskatāmāki.
Par to pašu mēs varam pārliecināties, redzot, kas notiek ar grāmatu un preses izdevumu cenām – šai kategorijā mums no šī gada 1. janvāra ir samazinātais PVN. Cenu tas nav ietekmējis. Šeit gan gribu pozitīvi atzīmēt, ka šīs nozares nevalstiskās organizācijas nemaldināja sabiedrību un jau no sākuma atzina, ka samazinātā PVN mērķis ir nevis cenu samazinājums, bet lielāki līdzekļi nozarei. Protams, nacionālai valstij ir vajadzīgi savi drukātie mediji un grāmatas.
Tā ka tas ir mīts, ka PVN samazināšana ir iedarbīgs un pozitīvs atbalsta mehānisms.
Kādēļ tad, piemēram, Polija to izmanto visnotaļ veiksmīgi? Nu jau ilgāku laiku PVN pārtikai Polijā vispār ir nulles likme.
PVN samazināšanu izmanto mazāks skaits ES valstu nekā to neizmanto. Mums, piemēram, bija diskusija par akcīzes samazināšanu, kad sešas valstis to ieviesa. Un šo valstu finanšu ministri atzina, ka tas ir bijis viskļūdainākais atbalsta solis, kāds jebkad ir veikts. Jā, Polija ir samazinājusi PVN līdz nullei, bet pret to Eiropas Komisija jau ir ierosinājusi pārkāpuma procedūru. Jo PVN pilnībā atcelt nav iespējams. Mēs nezinām, kā tas viss beigsies, bet līdz šim tādu valstu, kas būtu pilnībā izslēgušas PVN, nav. Tas nav iespējams.
Drīzāk tas nav iespējams saskaņā ar ES likumiem... Labi, nedaudz par citu tēmu – nedz LM, nedz EM plānotajos atbalsta pasākumos nekāds atbalsts uzņēmējiem pagaidām nav paredzēts. Vai par to ir bijusi kāda diskusija koalīcijā, un vai šajā jautājumā ir gaidāma kāda virzība?
No FM viedokļa, vērtējot iepriekšējās krīzes, tostarp Covid-19 krīzi, mūsu galvenās bažas ir bijušas par bezdarbu. Mēs atceramies, ko bezdarbs mūsu valstij nodarīja 2009. un 2010. gadā, kad notika masveida darbaspēka aizbraukšana, uzņēmumu slēgšana utt. Arī šajā krīzē mūsu stratēģija ir noturēt zemu bezdarba līmeni. Ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu darbs, tad būs arī nauda! Ja būs bezdarba pieauguma risks, mēs kopā ar uzņēmumu organizācijām meklēsim risinājumus, kā pārvarēt šo izaicinājumu. Energoresursu jomā jau šajā pavasarī mēs piemērojām elektroenerģijas cenas samazinājumu, kas deva ļoti labus rezultātus ražotājiem. Taču es domāju, ka pirmais uzdevums ir nodrošināt valsti ar uzņēmumiem pieejamiem energoresursiem un tad jau tālāk domāt par atbalsta veidiem. Uzreiz man nāk prātā iespējamais pārvades tarifa samazinājums elektroenerģijai, bet kaut kādus lēmumus šajā jomā mēs varētu pieņemt tad, kad mēs redzēsim to situāciju, kāda būs oktobrī, novembrī. Vēlreiz atkārtošu, ka šāda veida krīzi mēs piedzīvojam pirmo reizi, tādēļ visi lēmumi ir rūpīgi jāizsver un jābalsta uz aprēķiniem. Protams, pirms lēmuma pieņemšanas mēs piesaistīsim uzņēmēju organizācijas, lai tās mums palīdz ar savu informāciju un aprēķiniem.
Jūs pieminējāt kritiski svarīgo jautājumu par energoresursu pieejamību. Vai EM jūs ir pārliecinājusi, ka dabasgāze ziemā būs pieejama pietiekamā apjomā?
Es domāju, ka pie tā vēl ir daudz jāstrādā. Gan EM, gan visiem nozares uzņēmumiem. Man bija interesanta diskusija ar regulatora pārstāvjiem par to, kādus risinājumus varētu meklēt ārkārtas situācijā. Piemēram, valstij un pašvaldībām piederošie enerģētikas uzņēmumi varētu uz laiku izņemt ārā no tarifiem peļņas daļu. Uz laiku, protams. Un es biju nedaudz pārsteigts, ka tajā sarunā lielāks uztraukums bija par to, ko domās akcionāri, investori vai partneri. Es domāju, ka, piemēram, nav svarīgi, kas glabās gāzi Inčukalna krātuvē pēc trim gadiem vai ka mūsu politikas dēļ tur kādi uzņēmumi vairs negribēs piedalīties. Vai, piemēram, Latvenergo šajā brīdī būs pietiekami liela peļņa, lai veiktu investīcijas tīklos vai vēl kaut kur. Es uzskatu, ka mums ir svarīgi nodrošināt, lai mūsu iedzīvotāji šo ziemu varētu izdzīvot. Tas ir vissvarīgākais uzdevums.
Šobrīd sarunās ar iesaistītajām institūcijām, tajā skaitā EM, šo akcentu tik ļoti nevar just. Bet es domāju, ka situācija mainīsies. Taču, protams, runājot par gāzes krātuves lietām, cik tur kam ir rezervēts, man nav informācijas. Es varu spriest tikai pēc publiskajiem paziņojumiem, kur pašvaldību un uzņēmumu vadītāji saka, ka nav šīs gāzes. Bet es negribētu tam pilnībā piekrist, iekams neesmu redzējis precīzu informāciju.
Vai tad jautājums nav pietiekami nopietns, lai par to runātu katrā koalīcijas un valdības sēdē?
Mēs par to runājam, meklējam risinājumus. Arī gāzes piegādes ceļi ir ļoti svarīgi, un es zinu, ka šī jautājuma risināšanā ir iesaistīta gan ekonomikas ministre, gan premjers, gan ārlietu ministrs. Notiek diskusijas arī ar mūsu kaimiņvalstu amatpersonām. Par dažām darbībām mēs esam runājuši arī ar Eiropas Komisiju. Varbūt šīs aktivitātes publiski nav tik redzamas un dzirdamas, bet darbs notiek. Es gan domāju, ka var darīt vairāk, nopietnāk un arī stingrāk. Ieņemt stingrāku, valstiskāku pozīciju.
Ir jau parādījušās diezgan radikālas idejas. Piemēram, Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Krišjānis Feldmans pieļauj pat Latvijas gāzes un Gaso nacionalizāciju. Vai tas ir nopietni?
Parlaments ir devis uzdevumu šiem uzņēmumiem, un, ja tie netiek galā ar saviem darbiem, tad ir jāmeklē risinājumi. Uzdevums bija līdz 31. augustam nodrošināt saistīto patērētāju apgādi ar gāzi visai sezonai. Mēs redzēsim, kas notiks 31. augustā. Un, ja šajā krīzes laikā uzņēmums to nevar nodrošināt, valstij ir jāmeklē citi veidi, tajā skaitā izsludinot ārkārtas situāciju, kas ļauj pieņemt arī ārkārtas lēmumus.