Tabletes pret okupantiem, Te nebūs kā Ķelnē, te būs kā Spartā, Ja neesi no tiem, kas imigrantiem saka: "Welcome!", gribam redzēt tevi mūsu treniņos, boksa cimdus velkam" - tie ir tikai daži no uzsaukumiem, ar kuriem sociālajos medijos sev uzmanību pievērš sabiedriskā kustība Tēvijas sargi. Tikpat provokatīvi kā teksti ir arī izmantotie attēli. Kādā no plakātiem izvēlēta galvas nociršanas aina. Jādomā, ka Tēvijas sargu skatījumā patvēruma meklētāji kaut ko tādu varētu darīt Latvijā. Citā bildē redzams vīrietis ar āmuru. Pēdējā gan atrodama britu raidorganizācijas mājas lapā, kurā ziņots par Dienvidāfrikā notikušu ksenofobu uzbrukumu ārzemniekiem piederošiem veikaliem. Zīmīgi, ka savā ziņā rases apmainījušās lomām un šis attēls šobrīd jau tiek izmantots, lai vērstos pret patvēruma meklētājiem no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm.
"Reklāmai ir jāuzrunā. Tai ir jāpiesaista uzmanība, bet tajā pašā laikā neviens no mūsu ievietotajiem attēliem, protams, nekādā veidā nav pretrunā ar mūsu pārliecību" pārliecināts ir biedrības Tēvijas sargi pārstāvis Jānis Sils. Viņš turpina, ka "redzot pēdējā laika notikumus dažādās pilsētās Rietumeiropā, kas ir saistītas gan ar teroraktiem, gan ar masu nekārtībām, nostiprinās pārliecība, ka tā izvēle mums ir bijusi pareiza".
Saasinoties bēgļu krīzei Eiropā, aizvien aktīvāki kļūst nacionāli radikāli grupējumi. Skandināvijā pretrunīgu slavu ieguvusi organizācija Odina kareivji. Viņi apņēmušies pasargāt sabiedrību no imigrācijas radītajiem draudiem, proti, patvēruma meklētājiem. Līdzīgi arī Tēvijas sargi katru nedēļu dodoties, tā dēvētajās, vakara pastaigās. Noprotams, ka šīs sabiedriskās kustības iebraucējus uztver kā potenciālos uzbrucējus nevis tādus, kuri bēg no briesmām pašu valstīs. "Tas ir vairāk saistīts ar aizspriedumiem, ne tik daudz, ka tie ir kaut kādi agresīvi varmākas un izvarotāji atbraukuši, kā tas tiek pasniegts pasaules medijos. Tas ir nepietiekams darbs ar sabiedrību," uzskata tiesībsargs Juris Jansons.
Šādu grupējumu ietekme palielinās brīžos, kad tos sāk atbalstīt konkrēti politiķi. Piemēram, Tēvijas sargu ievietotajās bildēs internetā var redzēt, ka viņu nodarbībās piedalījies viens no Nacionālās apvienības valdes locekļiem, Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis. "Viņi vienkārši ir pie manis trenējušies," kodolīgs ir Helmanis. Lai arī manīts Tēvijas sargu rindās, viņš tomēr cenšas norobežoties no biedrības darbības kopumā: "Mani piesaista ar to, ka Latvju zēni trenējas, stiprinās garā, bet saistībā par bēgļiem mūsu domas nedaudz atšķiras. Atšķirībā no citiem es esmu redzējis karu. Esmu redzējis gan Somāliju, gan Afganistānu. Esmu redzējis to, kā cilvēki tur cieš."
Arī Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) jaunatnes nodaļa publicējusi aicinājumu pievienoties Tēvijas sargiem. Tomēr brīdī, kad vienam no šī politiskā spēka līderiem jautā par atbalstu biedrībai, viņš kļūst izvairīgs. Proti, atbalsta kustības mērķi, bet ne līdzekļus tā sasniegšanai. Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs, Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars: "Cik es zinu Tēvijas sargu publiski paustos mērķus, tad šie mērķi lielā mērā sakrīt ar Nacionālās apvienības un tās atbalstītāju mērķiem, proti, ierobežot imigrācijas procesu, veidot latvisku Latviju. Es nevaru galvot par visām organizācijas darbības metodēm tāpēc, ka es tās nepazīstu, un tās atšķiras no politiskas partijas rīcības veida un līdzekļiem."
Tēvijas sargu rindās esot apmēram 100 līdz 200 cilvēku. Viņu sekotāju skaits sociālajos tīklos ir krietni lielāks. Domubiedri apgūst tuvcīņu un militāro vēsturi. Taču tieši bēgļu problemātika izvirzījusies priekšplānā. Tēvijas sargi uzskata, ka patvēruma meklētāju iebraukšana Latvijā īstermiņā pasliktināšot drošības situāciju valstī, savukārt ilgtermiņā radīšot izmaiņas kultūrvidē. Jāatzīst, ka līdz šim gan biežāk dzirdēti gadījumi, kad notiek vēršanās pret iebraucējiem nevis otrādi. Turklāt nav pat jāpārstāv cita rase, lai Latvijā sastaptos ar neiecietību tikai tāpēc, ka esi ārzemnieks.
"Nevarētu teikt, ka es nejustos uz ielas droši. Tomēr vakaros, kad mums garām iet latvieši vai krievi dažreiz man ir bail. It sevišķi tad, kad viņi uz mums kliedz, bet mēs nesaprotam, ko viņi saka," stāsta RSU students no Vācijas Maksimiliāns Heilmans. Studenta Johanesa pieredze ir vēl skaudrāka. Tāpēc, ka viņš esot ārzemnieks, Johanesu neielaida kādā no Rīgas izklaides vietām. Rezultātā viņam pat esot bijis jāārstējas slimnīcā un par notikušo jāziņo policijai. "Apsargs man pateica: "Nē, Jums nav atļauts ieiet! Tas ir tikai latviešiem." Es centos viņam paskaidrot, ka es jau šeit pirms dažām minūtēm biju ielaists, bet viņš atteica: "Nē, ieeja ir tikai latviešiem". Es vairākkārt centos runāt ar viņu. Taču viņš sagrāba manu roku un piespieda pie zemes. Tas notika divas reizes. Otrajā – viņš mani nogrūda lejā pa kāpnēm. Rezultātā man bija pārsista galva," pirms mēneša notikušo atceras students.
Turklāt klaja vēršanās pret patvēruma meklētājiem plaisu sabiedrībā padarīs vēl izteiktāku. Ādas krāsa vien nenorāda uz veidu, kā cilvēks Latvijā ir nokļuvis. "Svarīgs ir tas motīvs, kādēļ veidojas šādas nevalstiskās organizācijas vai sabiedriskās kustības, kas ir tie līdzekļi, kādā veidā viņi grib iestāties par savām tiesībām, vai uz ko viņi grib vērst uzmanību, ja tas ir naidīgi un uz agresiju vērsts, protams, tas nav pieļaujams," norāda Jansons.
Tajā pašā laikā Sils uzskata, ka "diskusijai ir jēga tad, ja ir cerība nonākt pie konkrēta risinājuma. Šajā gadījumā vienīgais ceļš, kā mēs to redzam, ir veidoties sabiedrībā tādam organizētam spēkam. Mēs redzam šo iespēju potenciālo, ka tie varētu arī mēs." Tēvijas sargi apgalvo, ka darīs to, ko policija nespēj - aizsargās vietējos iedzīvotājus no iespējamas cittautiešu agresijas. Tomēr šāds sadalījums "mēs un viņi", kā arī bailes no iebraucējiem izteikti parāda to, kā patvēruma meklētāji tiks uztverti.
Ivars Pučurs