Te varētu indīgi apjautāties, vai ASV daudz palīdzējusi Obamas ekonomikas stimulēšanas programma 900 miljardu dolāru apmērā un kādēļ tādā tintē ir Japāna, kur valsts tradicionāli uzskatījusi par vajadzīgu būt aktīvam spēlētājam ekonomikā. Tēzes aizstāvji savukārt atsauksies uz Vācijas, Singapūras, Francijas piemēriem, tādēļ šāda ķīvēšanās nav rezultatīva. Labāk pievērsties konkrētajai Latvijas specifikai, un šādā kontekstā kritiski aizrādījumi ir vairāki.
Pirmais. Ir jau pieredzēts, ka, iesākoties runām par valsts atbalstu, matos saiet uzņēmēji. Eksportētāji uzskata, ka atbalsts jākoncentrē līderiem, mazie uzņēmumi pauž, ka tieši tie ir ekonomikas balsts. Plus dedzīgas diskusijas par to, kurām nozarēm jābūt prioritārām. Citiem vārdiem sakot, neliels (salīdzinot ar turīgām valstīm) dalāmais pīrāgs izraisa uzņēmēju savstarpēju ecēšanos un mēģinājumus dažādiem līdzekļiem dabūt savā pusē konkrētus politiķus.
Otrais. Pirms iejaukšanās ekonomikā kredītu formā valstij vajadzētu tikt galā ar citu formu palīdzēšanā uzņēmējiem - nevajadzīgas birokrātijas izskaušanu. Ir bezjēdzīgi, labvēlībā acīm mirdzot, dot uzņēmējiem naudu, ja viņiem pēc tam jācīnās pa to pašu administratīvo šķēršļu muklāju. Un paveramies kaut uz šonedēļ valdībā skatāmo kārtējo pasākumu plānu administratīvā sloga samazināšanai - lasot šīs tabulas, nepamet dejaﾠ vu sajūta, ka tas lasīts jau pirms gada, diviem...
Trešais. Pirms mešanās pie naudas koncentrēšanas un dalīšanas vispirms ir jāizdara viss iespējamais, lai dalīšanas struktūra būtu pasargāta no politiķu iejaukšanās, birokratizēšanās, nekompetences un korupcijas.
Citiem vārdiem sakot, politiskās elites deklarācijas par vēlmi palīdzēt uzņēmējiem ir jauki dzirdēt, tomēr, ja tas notiks bez plašākām diskusijām atsevišķu valdības/parlamenta lēmumu formā, vismaz daļa no šīs naudas tiks nomesta zemē.