Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Sapņotājs no Mākoņkalna

Vairākas sarežģītas operācijas Latvijā pirmais ir veicis Rēzeknes ķirurgs Edgars Zarembo

Rēzeknes slimnīcas Ķirurģijas nodaļas gaitenis pievakarē grimst puskrēslā, apmeklētāju laiks jau beidzies, pacienti paēduši vakariņas, tikai nodaļas vadītāja Edgara Zarembo kabinetā vēl spīd gaisma. "Tikmēr varat datorā paskatīties bildītes. Brīdinu, skati var arī nepatikt," kabineta saimnieka rokasspiediens ir silts un spēcīgs, viņu pašu izsauc uz palātu pie pacienta. Īsinot laiku, ieskatos fotogrāfijās. Gan portatīvajā datorā, gan plakātā pie sienas redzamās ainas no ķirurga ikdienas nespeciālista acij tik tiešām nav no patīkamākajām: atvērti vēdera dobumi, kuros rokas instrumenti, iekšējo orgānu mudžekļi, asinis. Rēzeknes ķirurgam Edgaram Zarembo vēl nav pat četrdesmit gadu, bet viņš kopā ar savu vēl jaunāko kolēģi Juriju Miščuku jau izdarījis vairākas unikālas laparoskopiskas operācijas ar vienu griezienu. Tās ir pirmās tāda veida operācijas Latvijā.

Tādus pacientus atceras

"Tas, ko jūs tajā plakātā pētāt, ir mūsu slimnīcas prezentācija Baltijas Ķirurgu asociācijas kongresā 2004.gadā," pa to laiku dakteris jau atgriezies kabinetā. "Parasti jau stenda referātus gatavo Universitātes slimnīcas, taču toreiz mūsu prezentācija tika atzīta par labāko Baltijā, citiem tādas pieredzes nemaz nebija. Diviem jauniem puišiem, rēzekniešiem, bija pārsists aizkuņģa dziedzeris. Viens no viņiem uz ielas bija spārdīts, otrs — piekauts bārā. Tās bija ļoti retas, smagas traumas, no kurām bieži mirst, jo ārsti neko nevar līdzēt, bet, ja arī mēģina, cilvēks, ja izdzīvo, tik un tā paliek invalīds. Toreiz mums izdevās: viens puisis tagad dzīvo normālu dzīvi, arī otrs būtu dzīvojis, bet gāja bojā autoavārijā jau pēc operācijas. Laikam tāds liktenis! Es viņu ieraudzīju reanimācijā kā nezināmu pacientu pēc avārijas, bet es šo seju uz visu mūžu biju iegaumējis, tādus pacientus neaizmirst. Bet šoreiz neko nevarēju līdzēt," klusi saka Edgars Zarembo. Iespējams, viņš neaizmirsīs arī to pusmūža sievieti, kuru operēja vakar, jo tāda ķirurģiskā operācija Latvijā veikta pirmoreiz. "Tā ir laparoskopiskā viena porta ķirurģija jeb, kā to angliski dēvē, LESS: Laparoscopic single site surgery. Vienkāršāk — caur vienu ieeju ar maksimāli mazu griezienu pusotra centimetra garumā tiek ievadīti daudzi instrumenti un izdarītas visas vajadzīgās manipulācijas. Sarežģīti ir tas, ka instrumenti ir izlocīti, vajadzīga zināma prasme un pieredze, kā arī noteikts aprīkojums — mūsu slimnīca to daļēji (dažviet jāiztiek ar saviem izgudrojumiem un jaunievedumiem) ir iegādājusies. Latvijā tāda operācija vēl nav bijusi, par Baltijas valstīm es baidos teikt, tur laparoskopiskā ķirurģija ir daudz tālāk attīstījusies nekā pie mums."

Maksā, ja ir

Man uz mēles deg jautājums, cik tad tāda sarežģīta operācija slimniekam ir maksājusi, taču Edgars, kā nojaušot ziņkārību, noņem noslēpumainības plīvuru. "Šī paciente tika atvesta uz slimnīcu no kāda Rēzeknes novada pagasta ar asām sāpēm vēderā, situāciju sarežģīja arī saaugumi vēdera dobumā pēc iepriekšējām operācijām un neliela nabas trūce. Tā bija akūta palīdzība, plānveida operāciju jau mēs tagad nemaz nevarētu veikt, jo valsts to vairs nefinansē. Tā kā sieviete nebija apdrošināta, viņai nācās samaksāt 42 latus — 12 latu par gultas dienu un 30 latu par manipulāciju —, un to pašu viņai laikam jau nemaz nebija tik vienkārši samaksāt. Tas arī ir iemesls, kāpēc jūs viņu nesatiksiet, jo šī kundze jau atprasījās, lai izraksta mājās, viņa jutās labi un negribēja ilgāk palikt."

Izrādās, Rēzeknes slimnīcas ārsti laparoskopisko operāciju jomā nemaz tik slikti neizskatās pat uz pasaules fona — pirmā laparoskopiskā žultspūšļa operācija pasaulē izdarīta 1985.gadā, Latvijā — 1993.gadā, Rēzeknes slimnīcā — 1999.gadā. Laika posms starp pasaulē un Rēzeknē veiktajām pirmajām laparoskopiskajām trūču un zarnu operācijām jau krietni samazinājies, dažas no tām rēzeknieši izdarīja pirmie Latvijā. 2008.gada maijā Edgars Zarembo izdarīja Latvijā pirmās transvaginālās (caur maksti) laparoskopiskās žultspūšļa operācijas, kādas pirmoreiz pasaulē veiktas tikai 2007.gadā, savukārt, piebilst dakteris, LESS operācijas nav pat gadu vecas. Uz Rēzekni operēties brauc pat rīdzinieki. Kāpēc tad rēzeknieši nelielās ar saviem sasniegumiem?

"Zināms prieks jau par to ir, jo Eiropā klīnikas, kuras to dara, ar to lepojas un plaši reklamējas, lai piesaistītu pacientus. Mums ir cita shēma, jo slimnīca par šādu operāciju saņems tikai kādus, es varu kļūdīties, 400 eiro, bet ārzemēs saņem vismaz 5000 eiro, tāpēc administrācija var nodrošināt labu samaksu gan māsām, gan ārstiem un lepoties ar izdarīto. Mums šo prieku aptumšo kas cits," Edgars Zarembo meklē datorā failus, tad nopūšas. "Būtībā jau šai sievietei paveicās, bet varēja būt arī citādi. Man būtu daudz ko stāstīt un rādīt, līdz kādam stāvoklim nogaida cilvēki, pirms griežas pie mums, jo baidās iet ārstēties, lai neiegrimtu parādos. Mums bija paciente, kurai jau bija sapuvusi vēdera priekšējā siena. Tā vietā, lai izoperētu nabas trūci, viņa gaidīja, cieta sāpes, kamēr ātrie naktī atveda uz šejieni. Es viņu operēju pusi nakts, operācija bija ļoti smaga, bet viņa, protams, nomira jau pēc operācijas, no smagas intoksikācijas. Viņai bija 50 gadu. Šādi pacienti būtu jāved pa taisno uz Ministru kabineta kāpnēm. Tā bija parasta, strādīga lauku sieviete, kurai vienkārši nebija naudas. Arī šo metodi mēs turpmāk vairs nevarēsim lietot tādam pacientam, kuram sāpēs vēders, mēs to varēsim tikai tādam, kuram būs šie 200 lati, ko samaksāt par operāciju. Es šo veselības politiku neizprotu un laikam nekad neizpratīšu," dakteris pasmaida, it kā atvainodamies par emocionālo monologu. Tā ir viņa ikdiena, labi vēl, ka ir arī par ko priecāties.

"Vakar operētā kundze turpmāk varēs dzīvot kā līdz šim, tikai mēnesi vajadzēs pasaudzēt sevi no fiziskas slodzes nabas trūces dēļ. Tās dāmas, kuras mēs izoperējam transvagināli, jau pēc divām nedēļām var piedalīties sporta sacensībās, nodarboties ar visu, ko sirds vēlas, un ne par ko nesatraukties. Viena mana paciente divas nedēļas pēc laparoskopiskās apendektomijas veiksmīgi piedalījās karatē sacensībās, un es ar to ļoti lepojos."

Uz ārzemēm nebrauks

Rēzeknes slimnīcas Ķirurģijas nodaļā ir pieci ķirurgi, no viņiem visjaunākais ir daudzsološais Jurijs Miščuks, kurš iet tēva pēdās. Vai tik labi speciālisti nevarētu atrast darbu ārzemju klīnikās? Dakteris Zarembo pašūpo galvu — no Rēzeknes slimnīcas pagaidām aizbraucis tikai viens, tas pats nav vietējais. "Vislielākās briesmas valstij ir tās, ka aizbrauks projām ne jau es vai Jurijs, kaut gan viņš ir jaunāks par mani, bet gan tie ārsti, kuri tagad beidz studijas. Kad es pēc institūta atgriezos no Rīgas, visas mantas, ieskaitot bērnu uz rokas, satilpa divās somās, ja tad man kāds piedāvātu, varbūt es būtu braucis. Bet, ja tu gada laikā esi mainījis deviņas īrētas istabas, jo iepriekšējās izrādījušās par dārgu, ja tu esi strādājis katru otro nakti, esi ar grūtībām panācis, ka vari taisīt tādas operācijas kā šīs, nav viegli aizbraukt, lai tur, ārzemēs, darītu primitīvākas lietas. Protams, alga būtu lielāka, taču daudz kam būtu jāiet cauri no jauna. Arī mūsu angļu valodas zināšanas tomēr nav tik labas, lai varētu perfekti izpausties par medicīniskiem jautājumiem," Edgars Zarembo saka skarbi. "Ja es valodu gribētu apgūt tādā līmenī, vajadzētu visu atlikt malā uz mēnešiem četriem, aizmirst par pacientu sāpošajiem vēderiem, izlikties, ka strādāju, un tikai zubrīties. Tad varbūt būtu gatavs aizbraukt. Daudzi droši vien to izdarīs un arī dara."

Ne tikai Rīgā

Edgars Zarembo ir dzimis Rāznas ezera krastā, Mākoņkalnā, Rēzeknes rajonā, mācījies Maltas vidusskolā. Latgale ir viņa dzimtā puse, ar pacientiem var brīvi runāt latgaliski. Interese par ķirurģiju viņam radusies jau skolas gados, kad vecākā māsa Mārīte, studējot medicīnu, gaudusies, cik tas ir smagi un neiespējami. Varbūt nostrādāja spīts pierādīt pretējo un vēlēšanās pārbaudīt savus spēkus? Bet varbūt virzītājs bija nojausma, ka tā var reāli palīdzēt nelaimē nonākušiem cilvēkiem? Tagad māsa kļuvusi par ģimenes ārsti, strādā Rīgā un nereti konsultējas ar brāli.

Edgara sapnis ir apgāzt iesīkstējušo aizspriedumu, ka sekmīgi ārstēties var tikai lielajās klīnikās Rīgā. Tā ir sanācis, ka, piemēram, laparoskopiski trūces Latvijā operē tieši reģionālajās slimnīcās — Ventspilī, Bulduros, Rēzeknē, pēdējā laikā arī Daugavpilī. Edgars Zarembo atzīst, ka tagad to sākuši darīt arī Rīgā, taču ar citām tehniskajām metodēm, kas pacientam izmaksā krietni dārgāk. Pagaidām gan daudzi rēzeknieši raujas uz Stradiņiem un Linezeru, taču komplikācijas medicīnā diemžēl gadās arī maksas klīnikās. "Tagad jau pasaule ir vaļā, var braukt arī uz Berlīnes klīnikām un maksāt 15 000 eiro par operācijām, kuras mēs tepat varam darīt. Pacientam ir brīva izvēle. Gadās, ka arī pēc ārstēšanās Rīgā pacients nonāk te, pie mums, un pēc tam brīnās, kā tā var būt. Bet tas, ka tu esi par visu samaksājis, vēl nebūt nenozīmē, ka esi izārstēts."

Uz sasniegumiem Edgars Zarembo ir gājis pa solītim, taču neatlaidīgi — gan strādājot studiju gados par sanitāru un anestēzistu, gan prakses laikā Rēzeknes slimnīcā vērojot, kā strādā tādi dakteri kā Juris Apelis, Viktors Miščuks, Vjačeslavs Vinohodovs, Nikolajs Radomans. Liela nozīme bijusi Gaiļezera slimnīcā pavadītajiem darba gadiem, kur pieredze smelta no profesora Māra Mihelsona un citiem ķirurgiem. Par saviem skolotājiem, kuru priekšā var noņemt cepuri, viņš uzskata Rūras Universitātes profesoru Matiasu Kemenu Hernē, profesoru Ginteru Maieru Minhenē un profesorus Ernstu Krāsu un Klausu Gellertu Berlīnē, profesoru Tomasu Koheru Minsterē. Kohers un Gellerts arī paši veikuši operācijas Rēzeknes slimnīcā. Iespējams, arī daktera Zarembo nopelnus vairāk atzītu Rīgā, nevis šeit, taču par šo jautājumu Edgars samulst un atzīstas: "Kāpēc atgriezos Rēzeknē? Es mīlu Latgali, tās dabas un cilvēku vienkāršību un patiesumu, gribu šādā vidē dzīvot un audzināt savus bērnus un uzskatu, ka ir vērts te atgriezties un strādāt nevis tāpēc, ka nav citu iespēju, bet tāpēc, lai Latgalē vairotu un piepildītu cerības, kas nākotnē pārvērstos arī materiālā labklājībā un uz visiem laikiem izsvītrotu mūs no depresīvo un citādi apsaukāto reģionu saraksta birokrātu failos. Lūk, tā! Arī visas mīļākās dziesmas man ir latgaliešu melodijas. Man ir burvīga ģimene — sieva un trīs bērni, šobrīd paši pamazām atjaunojam simtgadīgu vecvecāku dzimtas māju, kurā pavasarī nosvinējām mūsu ģimenes simt gadu jubileju. Kā tas var būt? Vienkārši saskaitījām kopā visu mūsu gadus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vinnēs tas, kurš nenokaitinās Trampu

Par Ukrainas miera sarunu perspektīvām Trampa laikmetā Agneses Margēvičas intervija ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktoru Tomu Rostoku.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas