Šteinbukas skatījumā, Latvijas attīstību pēdējo divdesmit gadu laikā var dalīt posmos. Pirmo viņa nodēvēja par "eiforijas posmu", kad pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) izaugsmes tempi bija lieli, līdz pat 10% gadā. Pēc Šteinbukas paustā, šķita, ka Latvijai tūlīt izdosies sasniegt to labklājības līmeni, kāds tas ir, piemēram, Vācijā, taču izrādījās, ka tāda attīstība bija neveselīga.
"Neraugoties uz brīdinājumiem gan no Eiropas Komisijas (EK), gan no Starptautiskā Valūtas fonda un citiem sabiedrotajiem, politiķi lēma citādāk. Ja pasaulē nebūtu iestājusies globālā finanšu krīze, iespējams, nekas traģisks nebūtu noticis, taču šī krīze Latviju ietekmēja pamatīgi," secināja LU profesore.
Viņasprāt, Latvijas atpalicības līmenis salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm meklējams tieši 2008.gada krīzē. Toreiz vajadzēja meklēt risinājumu, kā glābt situāciju. Šteinbuka sacīja, ka labi atceras toreizējā Ministru prezidenta Valda Dombrovska (JV) vārdus, proti, ka šī būs "pašnāvnieku valdība". ""Pašnāvnieku valdība" faktiski esot izdarījusi neiespējamo. Tas nenotiek bieži, kad Latvijas gadījums ir aprakstīts mācību grāmatās, kādā veidā jostas savilkšana jeb budžeta izdevumu krasa samazināšana ļāva valstij pēc dažiem gadiem iestāties eirozonā," teica LU profesore.
Viņa norādīja, ka atbilstoši veiktajai aptaujai Latvijas iedzīvotāji uzskata iestāšanos eirozonā un eiro ieviešanu kā piekto galveno sasniegumu, esot ES. Šteinbuka uzsvēra, ka, saskaroties ar nākamajām krīzēm, piemēram, Covid-19 pandēmiju vai enerģētikas krīzi, Latvija bija kompetentāka.
"Latvijā bija makroekonomiskā stabilitāte, fiskālā disciplīna un galvenais - eiro, kas vairoja potenciālo aizdevēju uzticību Latvijas valstij un mēs varējām lēti aizņemties, kas 2008.gadā vispār nebija iespējams. Tas ir viens no svarīgiem sasniegumiem un ieguvumiem no eiro ieviešanas, kas, iespējams, nav tik acīmredzami, kā, piemēram, braukt uz ārzemēm un nemainīt valūtu," sacīja LU profesore.
Nākamo Latvijas attīstības posmu ES Šteinbuka nodēvēja par mērenās izaugsmes posmu. Pēc viņas paustā, tolaik visa Eiropa nevarēja attapties no pārdzīvotās globālās krīzes. Arī investori bija piesardzīgi un vairāku gadu garumā pastāvēja plaisa starp nepieciešamajām investīcijām un reālajām investīcijām visās ES dalībvalstīs, taču Latvijā šī plaisa bija lielāka, līdz ar to arī izaugsme bija mērenāka.
"Mēs atkal domājām, ka izdosies panākt izrāvienu, taču tad sākās finanšu sistēmas kapitālais remonts. Tas bija absolūti nepieciešams, lai Latvija saglabātu savu reputāciju un tēlu, bet tad pienāca Covid-19 pandēmija, kuru neviens negaidīja. Stingra banku sektora regulēšana nedaudz atbaidīja investorus, kuri izvēlējās investēt mūsu kaimiņos, ne Latvijā. Starta pozīcijas pandēmijas laikā mums nebija tā labākā," pauda Šteinbuka.
Viņa klāstīja, ka pandēmijas laikā nevarēja veicināt nekādu izaugsmi, taču, kad pandēmija bija beigusies, sākās karš Ukrainā un enerģētikas krīze. LU profesore uzsvēra, ka ar Latvijas attīstību gāja kā pa viļņiem, tomēr izaugsmes tendence bija augšupejoša.
"Mēs sakām, ka atpaliekam no kaimiņiem. Jā, mēs atpaliekam, bet mēs neesam nabadzīga valsts. Tas ir kārtējais mīts, līdzās tam, ka Latvija ir iznīcinājusi savu rūpniecību. Rūpniecības daļa, ja skatāmies pievienoto vērtību, mums ir 30%. Jā, Lietuvā ir vairāk, bet mēs nevaram teikt, ka Latvijā esam iznīcinājuši rūpniecību," teica Šteinbuka.
Viņa akcentēja, ka Latvijas iedzīvotāji augstu novērtē ne tikai eiro ieviešanu, bet arī drošību, ko sekmē gan NATO, gan ES. Otrs ieguvums, ko novērtē sabiedrība, ir iespēja brīvi ceļot, trešais sasniegums ir Eiropas fondu pieejamība. LU profesore norādīja, ka ir bijuši labi un ne tik labi projekti, lai apgūtu ES finansējumu, taču, ja nebūtu Eiropas fondu, iekšzemes kopprodukta izaugsme būtu vidēji gadā par 8% mazāka.
"Vienmēr var meklēt kaut ko sliktu, bet jāmeklē labais. Skatoties nākotnē, viens no mūsu izaicinājumiem, ir izaugsmes paātrināšana, kas ir atkarīga no investīcijām, inovatīviem projektiem. Ja runājam par investīcijām, tie nevar vienmēr būt Eiropas fondi. Mēs nevaram visu mūžu "sēdēt uz adatas" un būt pilnībā atkarīgiem no Eiropas finansējuma," sacīja Šteinbuka.
Viņa uzsvēra, ka ir jāveicina privātās investīcijas, jāmēģina atrast līdzekļus valsts budžetā, jāskatās arī uz privātajām bankām, kas var kreditēt attīstību. LU profesore atzina, ka ir daudz šķēršļu. Gan EK, gan OECD Latvijai daudzu gadu garumā sniedz dažādus padomus. Šteinbuka norādīja, ka ne vienmēr tie ir steidzami jāīsteno, bet tie iezīmē virzienu.
"Situācija ir sarežģīta, jo ģeopolitiskā spriedze padara mūsu centienus nenoteiktus. Mēs dzīvojam nenoteiktībā. ES dalībvalstīs ekonomika stagnē, vienā valstī vairāk, citā - mazāk. Latvijā ir problēmas arī ar cilvēkkapitālu, izglītību un tā tālāk. Bet ir lietas, kas neprasa lielus valsts budžeta ieguldījumus, piemēram, birokrātijas apkarošana. Mēs varētu ar to tikt galā, ja būtu politiskā griba," runas noslēguma pauda LU profesore.
Jau rakstīts, ka pētījums "Latvija Eiropas Savienībā - 20 gadi", kas, balstoties uz aktuāliem datiem un analīzi, turpina vērtēt Latvijas sasniegto, esot ES. Iepriekšējie pētījumi atskatījās uz Latvijas sasniegumiem, atzīmējot attiecīgi Latvijas 10. un 15.gadadienu no iestāšanās ES.
Pētījuma autores ir LU vadošā pētniece Žaneta Ozoliņa un Šteinbuka, kas pie pētījuma strādājušas kopā ar Latvijas Politologu biedrību un sabiedriskās domas pētījumu centru "SKDS".
Pētījumā analizēta gan finanšu krīzes pārvarēšana un desmit gadu pieredze, Latvijai esot eirozonas dalībvalstij, gan Covid-19 krīze un ES loma tās mazināšanā. Pētījums raugās arī uz inflācijas un izaugsmes izaicinājumiem un ES budžeta līdzekļu nozīmi Latvijas attīstībā.
Tāpat pētījumā aplūkota sabiedrības attieksme pret demokrātiju, Eiropas atbilde dezinformācijai, sabiedrības uzticēšanās aspekts, kā arī Latvijas iesaiste Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanā, Latvijas politikas paplašināšanās aspekti un drošības jomas izaicinājumi.