Sarunās par nākamā daudzgadējā perioda finanšu rāmējumu Latvija nepiekāpīgi joprojām nosauc divas prioritātes - lai Kohēzijas aploksne paliktu vismaz iepriekšējā apjomā, kā arī lai tiešmaksājumi Latvijas un Baltijas lauksaimniekiem sasniegtu vismaz 80% no Eiropā vidējā. Kas notiks ar Latvijas lauksaimniecību, ja tomēr būs jāizvēlas viena prioritāte un tā nebūs tiešmaksājumi?
Par šo jautājumu esmu runājusi gan ar mūsu premjerministru, gan Ārlietu ministriju (ĀM), un vismaz šobrīd man sola - nekādu izvēli neizdarīsim līdz pēdējam mirklim, uz sarunām par nākamā daudzgadējā finanšu perioda budžetu mēs ejam ar abām prioritātēm. Es personīgi neticu, ka varētu «nomest» tiešmaksājumus.
Vai arī Lietuva un Igaunija tikpat stingri turas pie tiešmaksājumiem vai arī viņiem ir citas prioritātes? Jūs bijāt vienīgā zemkopības ministre, kas ieradās pie protestētājiem Briselē Eiropadomes laikā.
Zināma šaubīšanās ir. Arī protestu laikā Briselē es biju vienīgā Baltijas zemkopības ministre, kas apmeklēja lauksaimniekus, un Valdis Dombrovskis bija vienīgais Baltijas valdību vadītājs, kurš ieradās. Es ticu, ka mūsu premjers līdz pēdējai sarunu minūtei nenodos lauksaimnieku intereses, vēl jo vairāk tāpēc, ka Briselē šobrīd jau runā par iespējamo tiešmaksājumu izlīdzināšanu, kas varētu notikt esošā finansējuma ietvaros, nevis pieprasot papildu naudu.
Bet izlīdzināšana šīs kastes ietvaros nozīmē, ka kādam tiks noņemts nost. Cik esmu dzirdējusi Briseles koridoros, tomēr tiek runāts par iespēju, ka Baltijas valstīm būs politisks risinājums, taču citiem neko nost neņems, jo neviens politiķis nebūs gatavs saviem vēlētājiem ko tādu piedāvāt.
Attieksme ir dažāda, ir valstis, kas jau sākušas rēķināt, cik būtu jānoņem zemniekam uz hektāru, ja Baltijas valstis pielīdzinātu Rumānijas vai - kā teica Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Mišels Dantēns - Polijas un Lielbritānijas līmenim. Latvijai tas ir ļoti svarīgi, es negribu pieļaut, ka mēs esam paši pēdējie un ka pastāv atšķirības starp tiešmaksājumiem Baltijas valstīs, lai arī lauksaimniecība te un kaimiņos neatšķiras.
Kuras no pārējām ES dalībvalstīm mūs atbalsta?
Protams, kaimiņi, sapratni esmu saņēmusi arī no Vācijas. Perspektīvā ir plānotas tikšanās ar Francijas jauno zemkopības ministru. Eiroparlamenta Tautas partijas grupas prezidents Jozefs Dauls man teica personīgi, ka Francijas valdība saprot situāciju Baltijas valstīs. Un, protams, mūs atbalsta valstis, kuru saņemtie tiešmaksājumi ir zem vidējā līmeņa, jo tās visas cīnās par savām interesēm. Ir grūti iedomāties, ka gūsim atbalstu no valstīm, kas saņem augstos tiešmaksājumus - Dānijas, Nīderlandes, Zviedrijas.
Līdz šim panākts, ka Eiropas Parlaments apsolījis nodrošināt Latvijai un pārējām Baltijas valstīm vismaz 65% no vidējā ES tiešmaksājumu līmeņa. Tas tomēr joprojām nav 80%, ko pieprasa Latvija. Jūsuprāt, cik reāli būs panākt maksājumu 80% apjomā?
Ziņojumu par 65% ir sagatavojis sociālistu grupas pārstāvis. Taču Tautas partijas grupa, kurā ļoti aktīva ir mūsu eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, ir nolēmusi, ka prasīs vairāk. Džozefs Dauls, Eiropas Tautas partijas grupas priekšsēdētājs, personīgi jau ir iezīmējis, ka Latvijas tiešmaksājumi nedrīkst būt zemāki par Rumānijas līmeni, un tas ir tuvu 80%.
Lauksaimniecībā strādājošie novērojuši - tikko kā sākās runas par iespējamu tiešmaksājumu paaugstināšanu, kāpušas arī zemes cenas. Vai nepastāv risks, ka līdz ar tiešmaksājumu paaugstināšanos arī zeme kļūs tik dārga, ka vietējais zemnieks to vairs nevarēs nopirkt un rezultātā ieguvēji būs skandināvi, kas jau tagad ir lielākie platību īpašnieki?
Šis risks pastāv. Gribu teikt, ka tā arī būs, bet tāpēc jau nevar pārtraukt cīnīties, lai konkurences nosacījumi būtu vienādi starp visām ES valstīm. Šobrīd jau esmu informēta, ka zemes īpašnieki slēdz līgumus tikai līdz 2013. gada beigām - ar domu, ka varētu pagarināt, kad būs zināms, cik lieli būs tiešmaksājumi. Nomas maksas jau tiek pielāgotas konkrētā zemes gabala tiešmaksājumiem. Bet tāpēc svarīgi dažādi citi instrumenti, lai mūsu zemnieki savā īpašumā iegūtu zemi, - zemes kreditēšanas programma, kur jāsāk strādāt pie līdzekļu papildu iegūšanas šai programmai, jo 10 miljonu ir par maz. Arī lauksaimnieku kooperācija varētu to risināt. Briselē šobrīd notiek rosīgas sarunas par aktīvā zemnieka definīciju, Dānijas prezidentūra ir piedāvājusi, lai katra dalībvalsts izstrādātu savus kritērijus, pēc kuriem noteiktu, cik lielu atbalstu un par kādu darbību zemnieki saņems.
Kad kreditēšanas programma tika izsludināta, zemnieki pauda bažas, ka piedāvātās procentu likmes būs augstākas par komercbanku piedāvātajām - vai šis jautājums ir sakārtots?
Procentu likme ir šie 4%, bet man ir liels prieks dzirdēt no zemniekiem, ka komercbankas veido līdzīgu piedāvājumu, dažiem lauksaimniekiem pat par zemākām kredītprocentu likmēm. Protams, tie ir piedāvājumi saviem klientiem un spēcīgām saimniecībām, mēs vairāk orientējamies uz vidējām saimniecībām, kurām arī ir jāsaņem šie maksājumi. Tas ir kā blakusefekts, bet, manuprāt, pozitīvs.
Viens no zemes kreditēšanas administratoriem bija Valsts Zemes un Hipotēku banka (VZHB), kas tagad ir pārdota - kas tagad izsniegs un administrēs kredītus zemniekiem?
Lauku attīstības fonds būs kredītu iesniegumu izvērtētājs un parakstītājs, tam tiks pārveidota darbība un pieņemti darbā vēl pāris analītiķu. Es priecāšos, ja VZHB kļūtu par spēcīgu attīstības banku, kāda Latvijai ir vajadzīga - veidotu dažādas atbalsta programmas, to skaitā zemes programmu, kas ir ļoti svarīga Latvijai. Arī mazo uzņēmēju atbalsta programmas attīstības bankā būtu nepieciešamas.
Kredītam zemes iegādei pieteikušās jau 400 saimniecību, tas noticis mēneša laikā - vai, jūsuprāt, termiņš nebija pārāk īss?
Šeit jau nav ierobežojuma, paredzēts, ka programma darbosies līdz 2013. gada beigām. Problēma ir tikai naudā, pieteiktie kredīti ir par vairāk nekā 15 miljoniem. Vēl ir jāizvērtē pieprasījumi un iesniegtie dokumenti, taču esmu to jau ierosinājusi valdībā, kam piekrīt arī citi ministri un premjers, - ja tik ātri ir pieteikti šie 10 miljonu latu, tad nepieciešams runāt par programmas paplašināšanu.
Vai zemes kreditēšanas programmai var pieteikties arī milzīgās skandināviem piederošās saimniecības?
Ir izstrādāti zināmi kritēriji kredītņēmējiem, to skaitā par izglītību un ražošanu, noteiktu laiku jābūt lauksaimniecības produkcijas ražošanai. Kā zināms, mēs atrodamies Eiropas Savienībā, pastāv brīvā kapitāla un darbaspēka kustība, tāpēc kreditēšanu nevar ierobežot pēc nacionalitātes. Varam tikai uzlikt kritērijus, lai šeit ražojošs lauksaimnieks iegūtu šo kredītu. Formāli līdz 2014. gada beigām ārzemnieki nemaz nevar iegādāties zemi privāti, jānodibina firma.
Nacionālajā attīstības plānā (NAP) iezīmēta aina, ka mazās saimniecības pārdevušas zemi un lopus lielajiem kaimiņiem un nodevušās citam biznesam. Kāda ir jūsu pozīcija: vai Latvijas nākotne ir mazās un vidējās saimniecības vai tomēr intensīvās un milzīgās? Uz kādu nākotni lauksaimniekam jāorientējas?
Redzēsim, vai šī vīzija būs iestrādāta redakcijā, ko iesniegs valdībā. Bet NAP moto ir ekonomikas izrāviens, tātad tas ir skaidri redzams, ka tas virzīts uz ekonomikas attīstību. Personīgi esmu par lauksaimniecību kā ražošanu. Un tajā pašā laikā neuzskatu, ka ražot var tikai lielās saimniecības. Visu cieņu lielajām saimniecībām, kas ir izveidojušās Eiropas līmenī un pat to pārsniegušas, - tiešām ļoti efektīvas. Tāpat ir izvirzījušies lauksaimnieki, kuriem ir uzņēmēju dotības, jo atbalsts Latvijas lauksaimniecībai bija zemāks nekā Rietumeiropā. Bet tas ir par maz Latvijai, šo lielo spēcīgo zemnieku saimniecību. Ir jādomā par vidējo un mazo saimniecību atbalstu, mēs runājam ne tikai par NAP, bet arī Lauku attīstības plānu, gribam, lai sagatavotu tādus instrumentus, kas palīdzētu attīstīt mazās un vidējās saimniecības. Paredzam, ka varētu izstrādāt mazo, vidējo saimniecību attīstības programmu, kurā es redzu četrus elementus - lauksaimniecības izglītību, kooperāciju, nišu produktus un papildu nelauksaimniecisko darbību. Saimniecībā var būt piecdesmit vai desmit hektāru, bet, ja nav nišas produkta, piemēram, zemeņu, tad 10 ha graudu nekad nevarēs nodrošināt ģimeni. Bet tas var būt papildu ienākumu avots, ja pamata darbavieta ir ārpus lauksaimniecības.
(pārējo interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena)