Kino ir liela mistika, stāsta kinorežisors un operators Ivars Seleckis: "It kā jūs stāvat necilā vietā, bet uzlieciet kameru, un viss notiek – tur kāds rāpo, tur kāds lido."
Seleckis, kas 22. septembrī svin 90 gadu jubileju, ir latviešu kino dzīvā vēsture, viņš ir piedalījies gandrīz katrā no slavenākajām Rīgas kinostudijas dokumentālajām filmām. Kinostudijā ienācis 1958. gadā, Seleckis jau 1967. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju par operatora darbu filmā Gada reportāža, bet par dokumentālo filmu Šķērsiela (1988) ir Latvijā un pasaulē saņēmis vairāk balvu nekā cits visā mūžā – 1989. gadā to atzina par labāko Eiropas filmu, piešķirot Eiropas Kino akadēmijas balvu, Selecka kontā ir visas trīs pasaulē nozīmīgākās dokumentālistu balvas: Eiropas Fēlikss, Roberta Flaertija un Jorisa Īvensa balva. Par Šķērsielu, kas iekļauta arī Latvijas Kultūras kanonā, Seleckis saka: "Kad to filmējām, kinostudijā mainījās vadība, direktors atbrauca, paskatījās materiālu un teica: "Te nekā nav." Mūs jau norakstīja, mēģināja izbīdīt no plāna, filmas nodošanā to neviens nenāca skatīties, jo "tur jau nekā nav". Tikai Ilmārs Blumbergs, kuru aicinājām taisīt filmas afišu, teica: "Zēni, jūs nemaz nezināt, ko esat uztaisījuši!" Paldies Dievam, ka mums to filmu ļāva pabeigt."
2009. gadā apgādā Neputns iznāca Ingas Jērumas grāmata Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino, biogrāfisks darbs par Ivaru Selecki un viņa sievu Maiju Selecku, leģendāru montāžas režisori. Ivara un Maijas radošajam tandēmam 2014. gada Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā pasniedza leģendārā aktrise, Ingmara Bergmana mūza Līva Ulmane.
2018. gadā programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei tika iekļauta Ivara Selecka un Armanda Zača dokumentālā filma Turpinājums – par bērniem, kuri dažādās Latvijas vietās vienā laikā sāk iet skolā. Šogad 22. septembrī pirmizrādi piedzīvo šīs filmas turpinājums – Turpinājums. Pieaugšana, un tās beigu titri vēsta, ka turpinājums sekos. Seleckis savos gados par veselību nesūdzas, neesot laika pat resnam palikt; sūrojas meistars tikai par to, ka retākas paliek brīnišķīgo kolēģu rindas, ar kuriem sapratušies no pusvārda.
Ko jūs tagad vairāk gaidāt – savu 90 gadu jubileju vai jaunās filmas pirmizrādi?
Es gaidu atvaļinājumu. Redziet, kas par lietu: man savā mūžā nav bijis atvaļinājuma. Esmu bijis nepārtrauktā darbībā un beigu beigās saprotu, ka vajadzētu kādu brītiņu dabūt pakārtot lietas. Vienkārši gribas kādu brītiņu kaut ko izdarīt nesteidzīgi. Šī filma bija ļoti sarežģīta, ar skriešanu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!