Svarīgi celt attiecību līmeni ar ASV

Pēc ilgāka laika atkal ir trīs spilgtas augstas amatpersonas, kas reprezentē Latviju ārpolitiski, – ne tikai ārlietu ministrs, bet arī premjers un nākamais prezidents.

Tas ir ļoti labi, ka ir lielāka iespēja kvalitatīvākai domu apmaiņai starp tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par Latvijas statusu pasaulē un Latvijas mijiedarbību ar pārējo pasauli. 

Domu apmaiņa neizslēdz to, ka ir dažādas pozīcijas, dažādi skatījumi uz vienām un tām pašām lietām. Tā varētu būt?

No tām intervijām vai publiskajiem paziņojumiem, ko jaunievēlētais prezidents ir teicis, es īsti nesaskatu pretrunas starp viņa prioritātēm un valsts oficiālo nostāju. Uz Rietumiem orientēts, uz dalību mūsu tradicionālajās organizācijās kā Eiropas Savienība un NATO utt. Taču jāņem vērā tas, kas notiek pasaulē, kādas ir aktualitātes. Ir ievēlēts jauns Eiropas Parlaments, būs jauns Eiropas Komisijas sastāvs, ir zināmas Eiropas Savienības prioritātes un ar tām saistītās diskusijas par budžetu. Tāpat tomēr nepārtraukti dienaskārtībā ir Eiropas attiecības ar Krieviju. Gaidāmajā NATO samitā neizbēgami būs diskusija par Tuvajiem Austrumiem, tajā skaitā, piemēram, attiecībām starp Turciju un Savienotajām Valstīm.

Mums, domājot par savu nākotni, attīstību, ļoti jāņem vērā kopējie procesi.

Tieši tā. Un kāda šobrīd ir tendence pasaulē? Tā saucamie guliveri jeb lielvalstis mēģina atbrīvoties no liliputu saitēm. Tam ir uzskatāmi piemēri. Krievijas, kā viņi paši to sauc, piecelšanās no ceļiem. Brexit. Savienoto Valstu īstenotā America first politika. Ķīnai – Viens ceļš – viena josta. Katra no lielvalstīm to sauc savādāk, bet motivācija visām ir viena un tā pati – mēģināt uzlabot savu situāciju, savu spēju projicēt savu ietekmi pasaulē labāk, nekā tas ir bijis līdz šim.

Mēs tie liliputi?

Teiksim tā, pie liliputiem es labā nozīmē pieskaitu Eiropas Savienību, jo tā ir daudzu nelielu valstu savienība, kurai ir izdevies izveidot tādu starptautisko attiecību sistēmu, kas balstīta uz mūsu kopējām vērtībām – lai ir pēc iespējas mazāk konfliktu, risināt tirdzniecības strīdus noteiktā kārtībā utt. Un nav nozīmes, cik liela ir katra valsts, te runa par pieeju – vēlmi ievērot noteiktus principus, kas bijuši apstiprināti. Un tas, ko mēs redzam – guliveri jauc nost vienu pēc otra starptautiskos līgumus – vai tie būtu bruņojuma kontroles līgumi vai atbruņošanās līgumi, vai tirdzniecības līgumi – viss ir atvērts. Tas, kas ir Latvijas ārpolitikas vadmotīvs un vēl šī gada sākumā izskanēja ārpolitiskajās debatēs, – mēģināsim saglabāt esošo sistēmu un institūciju darbu. Es pieļauju, tas būs ļoti grūts uzdevums. Protams, Eiropas vienotība, kā arī Eiropas un Amerikas vienotība būtu ārkārtīgi svarīga.

Mūsu – Latvijas – loma visā šajā, protams, nav pārāk liela. Taču mums jāskatās, kā būtu pareizāk rīkoties mūsu sabiedroto, pirmām kārtām Amerikas Savienoto Valstu konfrontācijās, kur ir saskarsmes punkti ar mums. Viena lieta ir ASV un Krievijas konfrontācija, kuras iemesls ir pašas Krievijas uzvedība, protams, iejaukšanās ASV iekšējās lietās – vēlēšanās, Krievijas uzvedība iepretim Ukrainai, Krimas aneksija... Skaidrs, ka mēs esam robežvalsts ar Krieviju, un uz mums tas ļoti attiecas. Tad vēl ASV un Eiropas tirdzniecības strīds – arī viennozīmīgi uz mums attiecas. ASV un Turcijas nesaskaņas, kas viennozīmīgi tā vai citādi atstāj iespaidu NATO iekšienē un sadarbībā.  ASV un Ķīnas tirdzniecības strīdi – mēs redzam, ka Ķīnas uzņēmumi cieš no tā, mēs arī patērējam Ķīnas produktus, un, ja ASV ieviesīs vēl vairāk sankciju pret kaut kādiem Ķīnas uzņēmumiem, tas var skart arī mūs. Es gribu teikt, gribot negribot mēs esam iesaistīti šajā te guliveru gan savstarpējā cīņā par lielāku savas ietekmes projekciju pasaulē, gan arī tajā, ka guliveri arī ar mums, ar liliputiem, vēl mēģina saraut savas attiecības vai tās mainīt sev par labu.

Tā ka apkārtne mums nav pārāk mierīga, un gan Valsts prezidentam, gan Ministru prezidentam, gan ārlietu ministram nāksies mūs vadīt caur šiem nemierīgajiem laikiem.

Premjers ir nācis no Amerikas, nākamais Valsts prezidents – no Vācijas. Tam būs kaut kāda nozīme mūsu valsts pozīciju formulēšanā?

Nē, pirmkārt jau viņi ir Latvijas pilsoņi un latvieši. Drīzāk tas, kas var ietekmēt – mūsu pašu iekšpolitiskā situācija, mūsu pašu gaidāmās budžeta diskusijas un tās ambīcijas, kuras ir šai valdībai, var raisīt kaut kādu iekšpolitisko nestabilitāti. Labi, ka vienmēr Latvijā ir bijusi tradīcija, ka prezidents tam visam stāv pāri. Bet tas, ka viņi kādu laiku dzīvojuši vienā vai otrā valstī, to gan es nesaskatītu kā risku.

Kariņam ir pārmests, ka dubultpilsonība var nozīmēt arī neskaidru prioritāti izvēles gadījumā.

Man nerodas aizdomas par to, ka viņam būtu divas lojalitātes. Cita lieta – tas gan ir jautājums ar vēsturi un tikai pēdējā laikā nonācis Kariņa atbildībā – kā mēs tieši ar Savienotajām Valstīm sadarbojamies. Man šķiet, ka tas attiecību līmenis ar Savienotajām Valstīm ir bijis pārāk zems, pēdējos gados mēs neesam uzturējuši attiecību līmeni tādā augstumā, kurš mums būtu vajadzīgs, ņemot vērā to, kas notiek starp Rietumiem un Krieviju, un ņemot vērā to, kas notiek starp Eiropu un Savienotajām Valstīm. Tie būtu tie galvenie iemesli, kādēļ mūsu attiecībām ar Savienotajām Valstīm būtu jābūt augstākā politiskā līmenī – regulārām politiskām konsultācijām un tikšanām starp Balto namu un Rīgas pili.

Tas ir atkarīgs no personālijām. Tagad varētu būt potenciāli reālāk izdarāms.

Protams, arī no personālijām tas ir bijis atkarīgs, tomēr ir institūcijas, no kurām mūsu sabiedrība sagaida, ka tās pēc iespējas labāk pildīs savus konstitucionālos pienākumus.

Varbūt vēl neesam sapratuši to guliveru spēli un attiecīgi arī sev vēlamo uzvedību?

Es domāju, ka tā ir diezgan acīmredzama. Bet, ja mēs gadījumā neesam sapratuši savu lomu šajā vēsturiskajā procesā un savu vietu, tad pēc iespējas ātrāk to vajadzētu sākt uztvert. 

Cits jautājums – kad tā saucamie guliveri mēģinās (un agri vai vēlu viņi mēģinās) savā starpā vienoties un sarunāt. Vai Eiropas Savienība kā atsevišķs spēlētājs tad tiks ņemts nopietni, vai netiks? Manuprāt, jādara viss, lai Eiropas Savienība saglabātu savu globālo lomu un ir kā viens no varas spēka centriem pasaulē, un tāpat lai Eiropas Savienībai būtu ļoti ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm tanī brīdī.

Cik drīza varētu būt šāda vienošanās?