Kā paskaidroja ornitologs Māris Strazds, šāda stārķu pulcēšanās, kas vairāk raksturīga vasaras beigām, nav tomēr nekas pārsteidzošs arī pavasarī — vienkārši svēteļu skaits Latvijā ir pieaudzis, taču lauksaimnieciskās darbības pieauguma dēļ to barošanās iespējas sarūk. Tāpēc uz jebkuru iespēju vieglāk dabūt pārtiku tie salido no visas apkārtnes ligzdām, gluži kā cilvēki uz bezmaksas pusdienām. Ar pārtikas un dzīvesvietas trūkumu esot izskaidrojama arī stārķu agresīvā uzvedība, jo pēdējā laikā ir bijuši novērojumi, ka stārķi savā starpā cīnās, nogalinot konkurentu, kā arī pat no māju pagalma nočiepjot kucēnus. Kā piebilda M.Strazds, stārķu skaits bija palielinājies jau pirms gadiem piecpadsmit, kad Latvijā bija daudz neapstrādātās zemes. Tagad viena daļa no šīs platības zemes ir aizaugusi ar mežu, otra tiek intensīvi apstrādāta, taču ne viens, ne otrs dzīves un barošanās vietas variants stārķim nav pieņemams. Tā kā stārķi savvaļā dzīvo ilgi, ap 30 gadu, balto stārķu skaits Latvijas teritorijai jau ir kļuvis par lielu un tiem ir jācīnās par dzīves telpu. Pirms trim gadiem saskaitīts, ka Latvijā ligzdo ap 12 tūkstoši balto stārķu pāru. «Stārķis ēd visu, viņš ir plēsējs, vienīgā atšķirība no citiem plēsējputniem ir taisnais knābis, taču viņš nesmādē citu putnu mazuļus, peles, kurmjus, pat mazus zaķēnus, tāpēc nav brīnums, ka viņš iekāro arī suņabērnu,» saka M.Strazds.
Svēteļu Latvijā tik daudz, ka tiem jācīnās par iztiku
Svētdienas novakarē kāda Rēzeknes rajona Nautrēnu pagasta zemnieka tīrums bija pārvērties par stārķu saieta vietu — tikko uzartajā, kūpošajā arumainē rosījās ap simts balto putnu. Īsto skaitu saskaitīt bija grūti, jo vairāki svēteļi klabinādami cēlās spārnos, acīmredzot, lai atgrieztos dzimtajās ligzdās, daļa vēl piesteidzās klāt, nebaidoties no netālu strādājošā traktora.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.