Kā jūs šobrīd raksturotu Rīgas Centrāltirgu – kā tas mainījies, kas uzlabots, sakārtots?
Centrāltirgus tiešām ir gan mainījies, gan kļuvis sakārtotāks. Esmu pārliecināts, ka jebkurš rīdzinieks un pilsētas viesis ir pamanījis būtiskas, pozitīvas izmaiņas. Tā ir apzināta virzība uz mērķi, kuru paši sev esam noteikuši – kļūt par sakārtotu, iecienītu apmeklējuma vietu. Tādēļ nopietni strādājam, lai, piemēram, uzlabotu arī drošības situāciju tirgū, cenšamies izskaust jebkādas darbības, kas nav patīkamas apmeklētājiem. Veidojam tirgu saprotamāku gan tirgotājiem, gan pircējiem, un tas ļoti aktīvi notiek jau kopš 2017. gada. Esam sakārtojuši slēgto teritoriju, nepārtraukti uzlabojam paviljonus. Daudzi tirgus apmeklētāji ir pozitīvi novērtējuši atjaunoto Gastronomijas paviljonu, kurā darbojas jau iecienītā ēdināšanas pilsētiņa, kas rada pavisam citu, mūsdienīgu skatu uz tirgu un ļauj piesaistīt arī jauno paaudzi, kurai klasiskās tirgus vērtības un mērķi ir mazāk pazīstami, bet kuriem tuvākas ir modernās vēsmas. Tirgus diezgan tieši konkurē ar lielajiem tirdzniecības centriem, kas piedāvā dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas, kas nav tieši saistītas ar iepirkšanos, piemēram, maltītes ieturēšanu patīkamā gaisotnē, tādēļ – ja mēs nemainītos un paliktu klasiskajā tirgus formātā, agri vai vēlu zaudētu konkurencē par klientu. Tādēļ arī RCT seko modernajām tendencēm un blakus tradicionālajai tirdzniecībai apmeklētājiem piedāvā gan ēdināšanas pakalpojumus jaunā kvalitātē, gan organizē dažādas aktivitātes – kā tagad moderni teikt, trendīgus pasākumus plašai publikai.
Kas ir aktuālākie projekti, ko šobrīd īstenojat?
Šeit noteikti jāmin Vidzemes tirgus attīstības plāna īstenošana. Diemžēl līdz ar pašvaldības priekšvēlēšanu laiku par šo jautājumu parādījās daudz spekulāciju, daudzi mēģina sev piedēvēt kaut kādus nopelnus saistībā ar šo procesu kopumā, lai gan tas ir diezgan tālu no realitātes.
Kā jūs to domājat?
Piemēram, ir viena sabiedriskā grupa, kura patlaban publiski pauž, ka ir panākusi Vidzemes tirgus nomas tiesību iepirkuma apturēšanu. Lai arī patiesība ir pavisam cita – izsole nenotika, jo nepieteicās neviens dalībnieks. Līdz ar to šīs aktivitātes tomēr izskatās kā vēlme iegūt sev pozitīvu publicitāti, izmantojot priekšvēlēšanu laiku. Patiesībā jautājums par Vidzemes tirgus nākotni ir aktuāls jau kopš 2018. gada pavasara, kad pilsētas domes speciālisti daudzkārt tikās gan ar tirgus nomniekiem, gan apkaimes iedzīvotājiem, uzklausot idejas un priekšlikumus par tirgus nākotnes redzējumu. 2018. gada jūlijā Rīgas dome pieņēma lēmumu izstrādāt Vidzemes tirgus attīstības koncepciju, un atklātā iepirkuma konkursā tika izraudzīts koncepcijas izstrādātājs – SIA Colliers International Advisors, kas pērn aprīlī iesniedza RCT Vidzemes tirgus attīstības koncepciju ar trim dažādiem variantiem. Pirmajā variantā tika analizēts, ka tirgu apsaimnieko un attīsta pats RCT, taču tas prasa ļoti lielu finanšu ieguldījumu, ko RCT gluži vienkārši nevar atļauties, jo mums nav nedz brīvu miljonu, nedz iespējas aizņemties lielas naudas summas. RCT nekādā veidā netiek dotēts no Rīgas pašvaldības puses. Mēs darbojamies ar tiem līdzekļiem, ko paši nopelnām, līdz ar to arī konsultants norādīja, ka šis savā ziņā ir pats riskantākais variants. Otrais variants bija RCT sadarbība ar kādu privāto investoru, taču arī šajā gadījumā RCT projektā būtu jāiegulda apjomīgi naudas līdzekļi. Savukārt trešais variants paredz meklēt privāto, iespējams, starptautisku investoru, kuram piedāvāt Vidzemes tirgus nomas tiesības uz 30 gadiem. Arī Rīgas dome atbalstīja šo variantu kā labāko. Līdz ar to pērn augustā RCT akcionāru sapulcē tika pieņemts lēmums par nomas tiesību izsoli. Te būtiski piebilst, ka šis variants arī nav akmenī iecirsts, kas vairs netiks mainīts un sabiedrības viedoklim vairs nebūs nekādas ietekmes. Taču šajā kontekstā jāņem vērā, ka Vidzemes tirgus attīstības vīzijas pilnvērtīgai īstenošanai būtu nepieciešami ap 18 miljoniem eiro, kas ir milzīga summa.
Šāda summa būtu jāiegulda investoram, kurš iegūtu 30 gadu nomas tiesības?
Jā. To arī iestrādājām konkursa nolikumā, par piemēru ņemot veiksmīgo pieredzi ar Āgenskalna tirgus izsoles tiesību konkursu. Vidzemes tirgus nomas tiesību izsoles nolikumā precīzi definēti nosacījumi, ka ir obligāti jāsaglabā tirgus statuss un attiecīgi jāievēro šo jomu regulējošie normatīvi. Tādēļ neredzu nekādu pamatu bažām, ka Vidzemes tirgus varētu pārstāt darboties, ienākot privātajam investoram. Tāpat nolikumā definēta prasība organizēt gan dažādus kultūras pasākumus, gan nevalstisko organizāciju aktivitātes, paredzēt iespēju savu produkciju tirgot vietējiem zemniekiem un virkne citu nosacījumu. Taču vēlreiz – šī koncepcija ir kā pamata ideja, kas diskusiju un konsultāciju rezultātā vēl pilnveidosies, ņemot vērā arī sabiedrības iniciatīvas.
Diemžēl noteiktajā termiņā līdz šā gada 24. februārim neviens pretendents nepieteicās, līdz ar to arī 9. martā paredzētā izsole nenotika.
Vai kāds potenciālais investors vispār izrādīja interesi?
Interesi izrādīja četri potenciālie investori, taču man ir sajūta, ka nomas tiesību izsoles noteikumi bija pārlieku stingri, tādēļ tuvākajā laikā plānojam tos pārvērtēt. Proti, konkursa nolikumā bija noteikta prasība, ka pretendentam jāuzrāda apliecinājums, ka tā rīcībā ir brīvi un uzreiz pieejami finanšu līdzekļi vismaz 8–10 miljonu eiro apmērā, vai vismaz bankas apliecinājums, ka uzņēmumam ir pieejama šāda naudas summa. Kā redzam šobrīd – visu četru potenciālo investoru interese nerezultējās ar pieteikšanos izsolei. Acīmredzot bija kāds iemesls, kas investorus atturēja tik finansiāli apjomīga projekta gadījumā.
Kāds ir tālākais darbības plāns?
Esam jau uzrakstījuši attiecīgu ziņojumu RCT akcionāram par pašreizējo situāciju, tāpat plānojam konsultēties par tālākajiem soļiem ar domes Īpašuma departamentu. Esam gatavi uzklausīt konkrētus priekšlikumus arī no nevalstiskajām organizācijām. Taču jāuzsver – Vidzemes tirgus attīstību nevar uzlikt tikai uz RCT pleciem, te aktīvi jāiesaistās arī Rīgas pašvaldībai, jo šis ir būtisks objekts arī pašai pilsētai, tādēļ pašvaldībai jāpiedalās tālāko lēmumu pieņemšanā. Jāatceras, ka, lai realizētu jebkādas idejas par šīs teritorijas attīstību, ir nepieciešams arī pašvaldības finansiālais atbalsts. Kaut vai ņemot vērā niansi, ka tirgū esošie abi paviljoni jārekonstruē, kas prasa ievērojamus līdzekļus tieši tāpat kā visas teritorijas labiekārtošana kopumā.
Jūs kā piemēru minējāt Āgenskalna tirgu. Tur gan ir mazliet cits stāsts, jo nomas tiesības iegādājās cilvēki, kuriem ir iepriekšēja pieredze šajā jomā, turklāt arī teritorija Āgenskalna tirgū ir būtiski mazāka.
Vidzemes tirgus platība ir vairāk nekā divas reizes lielāka. Turklāt Āgenskalna tirgus projektu tā pavisam objektīvi varēsim sākt vērtēt pēc gadiem diviem trim, jo, ja ņem vērā līdzšinējo pieredzi ar Kalnciema kvartāla projektu, kur tirgus darbojas nedēļas nogalēs, tad Āgenskalna tirgū ir pavisam cita lieluma teritorija un nosacījums, ka tirgum jābūt darboties spējīgam 365 dienas gadā. Mēs ar tirgus vadītājiem pastāvīgi komunicējam un apmaināmies viedokļiem, tādēļ redzu, ka tas nav viegls pasākums. Vidzemes tirgus prasīs vēl vairāk līdzekļu, tādēļ – protams, varam vēlēties būt zaļi domājoši, sociāli atbildīgi un atvērti inovatīviem risinājumiem, taču tādā gadījumā daļa ekonomiskās nastas šajā projektā būtu jāuzņemas pilsētai.
Taču Vidzemes tirgus arī nākotnē būs pamatā tirgus, un nekas kardināli cits tur nav ieplānots?
RCT īpašnieks ir Rīgas dome, kas jau sen pieņēmusi skaidru lēmumu, ka arī nākotnē šajā teritorijā kā pamata funkcija jāsaglabā tirgus. Varam dažādi apspēlēt visas teritorijas kopumā konceptuālo attīstības ideju, taču tam visam pamatā ir tirgus. Vienlaikus tomēr jāuzsver – publiskajā telpā daudz tiek runāts par skaistu mērķi, ka šim tirgum ir jābūt vietai, kur izpausties rokdarbniekiem, savu produkciju pārdot vietējiem zemniekiem – būsim tomēr godīgi, nav nemaz tik ļoti daudz to zemnieku, kuri paši brauc uz tirgu pārdot savu produkciju. Tie, kuri to var atļauties un dara, jau tirgojas Centrāltirgū, un diez vai tagad pēkšņi uzradīsies vēl pietiekami daudz zemnieku, kuri brauks tieši uz Vidzemes tirgu. Ekonomika ir diezgan skaidra – ja tavs pamata bizness ir zemkopība, tev ir vai nu jābūt ļoti attīstītai saimniecībai, vai arī lielai ģimenei, lai varētu atļauties vēl arī atbraukt uz Rīgu un pašam tirgot savus ražojumus. Tādēļ arī lielākā daļa zemnieku izvēlas iespēju pārdot savu produkciju uzpircējiem, kuri jau tad tālāk pārdod preci tirgū. Ja gribam, lai paši zemnieki tirgotu savus ražojumus tirgū, te ir risināms daudz dziļāks, valstiska līmeņa jautājums, radot un īstenojot atbalsta programmas tieši šāda mehānisma iedzīvināšanai.
Bet varbūt nevajag pārspīlēt ar tiem tirgiem? Tā vietā, lai spēkus un resursus izkliedētu vairākos virzienos, efektīvāk ir koncentrēties uz vienu objektu, toties izveidot patiešām modernu, konkurētspējīgu tirgu?
Zināmā mērā varu jums piekrist. Sevišķi apzinoties RCT finanšu iespējas. Jau tikai Centrāltirgus teritorija vien ir 10 hektāri, un šeit arī ir gana daudz risināmu problēmu un attīstības projektu. Tieši tādēļ arī tika nolemts Vidzemes tirgum atrast kvalitatīvu, finansiāli spēcīgu investoru. Tajā pašā laikā ar šiem striktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem mēs zināmā mērā būtiski sašaurinājām potenciālo investoru loku.
Esat pētījuši pasaules pieredzi līdzīgu projektu realizācijā? Jebkurš uzņēmējs primāri analizē, vai un kādā termiņā atgūs ieguldītos līdzekļus. Respektīvi, ja Vidzemes tirgus attīstībā plānotās investīcijas ir ap 18 miljoniem eiro, loģiski, ka potenciālajam investoram ir vēlme šajos 30 gados atgūt tos un vēl vismaz pāris miljonu nopelnīt...
Pieredze ir ļoti dažāda. Labs piemērs moderna tirgus koncepcijas īstenošanā ir Roterdamas tirgus, kura attīstībā ap 76 miljoniem eiro investējusi liela Francijas kompānija. To gan reizē varētu nosaukt arī par arhitektūras, modernisma stila un funkcionalitātes miksli. Interesants piemērs ir arī Tallinas tirgus, kur projekta ietvaros ieguldīti virs 20 miljoniem eiro, izveidojot ne tikai tirgu. Projekta ietvaros tika pārveidots arī apkārtējais rajons, radot modernu apkaimi ar tirgu, industriālām būvēm, izklaides iestādēm, pakalpojumu uzņēmumiem, arī dzīvojamiem namiem. Manuprāt, arī Vidzemes tirgū 20 tūkstošos kvadrātmetru var diezgan radoši izpausties. Taču, kā jau teicu, tas prasa lielus līdzekļus, un vienlaikus tā ir arī sava veida gan sociāla, gan politiska izšķiršanās – vai esam gatavi ieguldīt attīstībā arī sabiedrības līdzekļus, lai veicinātu cilvēku uzturēšanos pilsētas centrā arī vakara stundās un brīvdienās, kas pēdējo gadu laikā ir būtiski mazinājusies.
Jums šobrīd izveidojušies, šķiet, krasi atšķirīgi viedokļi par Vidzemes tirgus attīstību ar sabiedriskajiem aktīvistiem. Varbūt problēma ir tajā, ka daudzi aizvien dzīvojam 30 gadu senā pagātnē un neapzināmies, ka tirgus funkcijas un misija vairs nav tāda kā senāk, ka tā vairs sen nav vieta, kur tikai tirgot augļus un dārzeņus. Proti, ka tirgus jāveido par daudzfunkcionālu centru, lai spētu konkurēt ar tiem pašiem tirdzniecības centriem? Bet – varbūt tas ir akmens pilsētas un arī RCT dārziņā – par maz publiski runājat un skaidrojat savu vīziju?
Pieļauju, ka jums taisnība. Taču problēma jārisina visai sabiedrībai kopā. Cilvēki ļoti dziļi dzīvo savos ieradumos, kurus nav tik viegli mainīt. Ja tagad mēģināsim cilvēkus nolikt fakta priekšā, ka, lūk, tagad dzīvosim savādāk nekā vakar, diezgan droši sagaidāms, ka sākotnēji izjutīsim lielu pretestību. Cilvēkam nepieciešama liela un skaidri saprotama motivācija, lai mainītu savu ikdienu. Turklāt jāskatās vēl plašāk – šī problēma ar tirgu nākotni nav tikai Rīgā, bet visās Latvijas pilsētās, kurās ir tirgi, tādēļ esam uzsākuši aktīvas diskusijas par nozares nākotnes redzējumu kopumā Latvijas Tirgu savienības ietvaros. Cita starpā vēlamies ierosināt sakārtot vēl vienu būtisku niansi – kādu produkciju un kurās vietās vispār drīkstētu tirgot ārpus tirdzniecības telpām jeb ielu tirdzniecību. Patlaban ir situācija, ka teju pie katra lielveikala tiek izveidoti improvizēti tirdziņi, kur tirgo faktiski to pašu produkciju, ko tradicionālajos tirgos. Un šajā kontekstā, piemēram, būtiska nianse ir atbilstība visām noteiktajām prasībām – tradicionālajos tirgos regulāri veicam produkcijas izcelsmes, kvalitātes un cita veida kontroli. Tajā pašā laikā ielu tirdzniecībā šīs prasības ir stipri vājākas. Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks – kur vieglāk. Protams, vieglāk tirgot tās pašas zemenes pie tirdzniecības centra, pieliekot zīmīti, ka tās ir Latvijā audzētas, lai gan ir liela iespējamība, ka tā nemaz nav. Jūs jautājāt par starptautisko pieredzi – piemēram, Barselonas centra daļā lielos tirdzniecības centrus nemaz nav atļauts būvēt vai izveidot – tie visi atrodas piepilsētā, tādējādi ļaujot saglabāt tirgu kultūru, kas Spānijā ir plaši izplatīta. Mēs savukārt, labu gribēdami, esam to visu samiksējuši kopā – visā pilsētā ir lielveikali, pie kuriem daudzviet izveidoti improvizētie tirdziņi, bet tajā pašā laikā ļoti vēlamies, lai tradicionālie tirgi ir dzīvotspējīgi, kas kļūst aizvien sarežģītāk nevienlīdzīgās attieksmes dēļ.
Savukārt runājot par sabiedrisko aktīvistu viedokļiem, pilnībā piekrītu – viņi patiešām rosina daudz labu un vērtīgu ideju, taču ir viena nianse – jābūt arī saprotamam segumam. Ja kāds grib kaut ko labu izdarīt, tad tam – diemžēl vai par laimi – blakus stāv ekonomika. Ar spožām idejām dažbrīd ir par maz, nepieciešams finansējums
Bieži kā labais piemērs tiek piesaukti tirgi dažādās pasaules valstīs – ka tos daudz apmeklē tūristi un arī mums uz to jātiecas. Pieļauju, ka Centrāltirgu varētu attīstīt par tūristu vizītes mērķi. Bet, šķiet, pārējo tirgu mērķa auditorija tomēr esam mēs paši?
Centrāltirgu jau šobrīd apmeklē daudzi ārvalstu viesi – esam trešā visvairāk apmeklētā tūristu vieta Rīgā aiz Brīvības pieminekļa un Vecrīgas. Tajā pašā laikā vērtējot ieguvumu – tā pārsvarā ir pilsētas publicitāte, laba reklāma pasaulē, bet tirgum no tā ienākumi faktiski nepalielinās, jo tūristi tirgū klasiskajā izpratnē neiepērkas. Pamata klienti tirgū ir mūsu pašu iedzīvotāji. Vienīgie viesi, kuri tirgū tiešām iepērkas, ir tūristi no Krievijas un Baltkrievijas, kuri iecienījuši šeit pieejamo zivju produkciju, kuru pašu mājās tādā kvalitātē nevar nopirkt. Savukārt eiropieši un citu valstu tūristi varbūt nopērk kādus suvenīrus vai nodegustē vietējos ražojumus, kas, protams, arī dod zināmu finansiālu pienesumu.
Tajā pašā laikā ar mūsu pašreizējiem līdzekļiem šobrīd pietiek ikdienas funkciju nodrošināšanai, kamēr jau ilgus gadus izjūtam daudzu tirgus teritorijā esošo ēku, infrastruktūras remonta nepieciešamību. Jāņem vērā, ka arī Vidzemes tirgus uzturēšana prasa būtisku finansējumu – pašreizējais Vidzemes tirgus stāvoklis diemžēl nes zaudējumus.
Manuprāt, būtu pareizi, ja RCT, sabiedrība un pašvaldība kopā censtos īstenot ieceres. Ir jābūt kopējai sinerģijai.
Kas ir tuvākajos trijos piecos gados iecerētie RCT projekti?
Liekam ļoti lielas cerības uz Rail Baltica projektu, kas ieviesīs būtiskas korekcijas visā šajā apkaimē. Tāpat sadarbojamies ar detaļplānu izstrādātājiem, kas arī plāno tirgum piegulošās apkaimes attīstības koncepciju. Skaidrs, ka nevaram palikt malā, zinot, ka visa apkārtne tuvākajos gados būtiski mainīsies – būtu dīvaini, ja pārējā apkārtne tiktu modernizēta, sakopta, bet tirgus teritorija paliktu tāda, kāda tā ir šobrīd. Protams, savu iespēju robežās plānojam modernizāciju arī tirgus teritorijā, piemēram, Spīķeru ielas attīstīšanu par tirdzniecības un gājēju ielu. Šogad plānojam izsludināt metu konkursu par šīs teritorijas attīstības vīzijas izstrādi, un tuvākajos gados mēģināsim to arī sākt realizēt dzīvē. Pēc projekta īstenošanas šī iela būs loģisks savienojums starp atjaunoto Rīgas Centrālo staciju un spīķeriem Daugavmalā. Savukārt pēc dzelzceļa uzbēruma nojaukšanas jaunus vaibstus iegūs Prāgas iela, kas būs Vecrīgas savienojums ar Zinātņu akadēmiju. Tāpat vēlamies sakārtot un būtiski mainīt kanālmalu. Bet te atkal nākas atgriezties pie stāsta par pilsētas atbalsta nepieciešamību, faktiski pašvaldības kopējo skatījumu par šīs pilsētas daļas attīstības vīziju un stratēģiju. Neliegšos – savā ziņā liekam lielas cerības uz Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām, sagaidot, ka domē tiks ievēlēta saimnieciska un stratēģiski domājoša vadība.
Vai jums nerada bažas jaunā domes sasaukuma iespējamais savādākais politiskais sadalījums? Darbu RCT vadībā sākāt iepriekšējās domes laikā...
Es tomēr cenšos maksimāli distancēties no politikas kā tādas – neesmu nevienā politiskajā partijā. Mums ļoti bieži piedēvē kaut kādu politisko interešu īstenošanu, īpašu attieksmi pret partiju Saskaņa un tās interešu lobēšanu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka ilgus gadus RCT kapitāla daļu turētājs bija tieši Saskaņa ar Nilu Ušakovu priekšgalā un mēs konstruktīvi sadarbojāmies ar akciju turētāja pārstāvi. Bet vēlos uzsvērt, ka es RCT vadītāja amatu ieguvu atklāta konkursa rezultātā, RCT ir saimnieciska struktūra un ar tādu attieksmi arī vadu šo uzņēmumu. Savukārt runājot par nākotnes redzējumu kopumā – es patiešām ļoti ceru, ka jaunievēlētās domes garākais pilnvaru termiņš no stratēģiskā viedokļa varētu būt pozitīvs ieguvums gan pilsētai, gan mums kā pašvaldības uzņēmumam. Arī viens papildu gads no saimnieciskā viedokļa ir ieguvums, jo varētu tikt pieņemti pragmatiskāki un izsvērtāki lēmumi.
Nevajag tik drausmīgi zagt