Laikraksts Diena devās uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA) bērnus apciemot - nevis, lai "ielīstu dvēselē", bet gan vienkārši parunātos par iespaidiem šeit, Latvijā.
Daži mazie ukraiņi mūs sagaida jau pie ieejas durvīm, viņi ir saposušies un pacilāti. "Kanesno (protams - ukraiņu val.)," īsti ukrainiski man teic kāda maza meitenīte, kad saku, cik skaisti viņa tērpusies. Dodamies uz telpām, kur bērniem notiek nodarbības. Mazais Vova no plastilīna izveidojis robotu ar lieliem zobiem. Iztēle viņam strādā teicami - gadījumā, ja ar vienu muti nepietiek, viņš izgatavojis vēl vienu rezervei. Vova ar lepnumu saka, ka nebaidās no šādiem robotiem, jo pie tiem jau pieradis. "Par Latviju varu pateikt tikai vienu vārdu, un tas ir vārds "super"!" skaļi izsaucas zēns. Visvairāk viņam paticis kāds bruņurupucis, veikali un jūra. Viņš grupiņā ir atradis draugu, ko saucot Boriss. "Boriss man palīdz taisīt robotiem dažādas detaļas," skaidro nu jau arī mūsu jaunais draugs. Mazie čalo un ir priecīgi par dāvanām, ko esam atveduši. Jautāju, ko plāno darīt vakarā, visi teju reizē sajūsmināti atbild, ka dosies uz baseinu. Ne tikai Latvija ir "super", bet arī baseins.
Savukārt mēs dodamies uz nākamo telpu, kur notiek rokdarbu nodarbība jau lielākiem bērniem. Viņi no smalka krāsainā papīra grezno apsveikuma kartītes. Bērnu vidū ir trīs pusaugu puiši, kas savā starpā ik pa brīdim paķiķina, rokdarbi viņiem īsti nevedas. Kāda meitene apsveikumā ir iepinusi Latvijas un Ukrainas karogu krāsu motīvus. Īpaši skaistu apsveikuma kartīti ar fantastiski smalkām sarkanām papīra rozītēm radījusi apmēram 10 gadu vecā Oleksandra. Oleksandrai visspilgtākos iespaidus atstājusi pastaiga Vecrīgā. "Tur viss ir tik skaisti!" smaidot saka meitene. Vēl viņa slavē Baltijas jūru un Latvijas ēdienu.
Skaistajai meitenei šis gads bijis ārkārtīgi skarbs. Pagājušā gada 4. oktobrī pie Doņeckas lidostas tika uzspridzināti tanki, gāja bojā trīs cilvēki, un viens no tiem - Oleksandras tētis. Tanks atradās karadarbības zonā, tāpēc ļoti ilgi nebija iespējams tikt pēc viņa mirstīgajām atliekām. Radi, lai tiktu skaidrībā, vai tiešām viņš tur ir, vērsās pēc palīdzības pie Irinas, kas kā brīvprātīgā darbojas Ukrainā kopš kara sākšanās. Dienai Irina atklāj, ka Oleksandras tēta mirstīgās atliekas meklētas apmēram mēnesi. "Kad karadarbības zonu atbrīvoja un pie tanka bija iespējams piekļūt, mēs salasījām tikai kaulus. Tikai pēc DNS analīzēm atklājām, ka tas ir šīs meitenītes tētis. Oleksandra ir labs bērns. Viņai vēl ir vecākā māsa, kas mācās. Mammai, protams, ir ļoti smagi. Viņi dzīvo dziļos laukos, un vienai ar diviem bērniem tikt galā ir grūti," nopūšas Irina, kura šajā reizē paaicināta doties uz Latviju kopā ar bērniem.
SIVA direktora vietniece sociālās rehabilitācijas jomā Ingrīda Misūna Dienai atklāj, ka 19. septembrī atpakaļ uz savu dzimteni devās Ukrainas bērnunama bērni. Viņi aģentūras speciālistiem bija liels izaicinājums. Bērnunamos šie bērni atradās vēl krietni pirms kara. "Viņi nerunāja, viens otrs vispār negribēja stāstīt par sevi neko, daudz lamājās, savā starpā apsaukājās," atceras Misūna. Speciāliste teic, ka tam nav liela sakara ar karu, tāda bijusi viņu dzīve: "Viņi ir izdzīvotāji pēc savas būtības. Bērnunama bērni bija pārceļojuši no Luganskas rajona, kurā plosās karš, uz vairākām citām vietām." Tikai apmēram pēc nedēļas aģentūrā sākuši just, ka bērni sāk atvērties un uzticēties viņiem.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 29.septembra, avīzē Diena!