Uz Aglonu sāk ceļu lielākā svētceļnieku grupa no Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles

To "domāsim ar savu galvu!" Problēma ir nevis ar to, ka Kristietība ir sliktāka par citām reliģijām, bet ar to, ka Kristietība IR reliģija.

Kristieši parasti pasniedz savu sludināšanu kā altruisma, nevis savtīguma izpausmi. Var likties, ka viņi tikai mēģina izplatīt savu ideoloģiju, iespējams ar mērķi justies racionālākiem, ja pietiekami daudz citu cilvēku viņiem piekrīt, taču realitātē viņi apgalvo, ka tikai vēlas brīdināt cilvēkus par briesmīgajām sekām, kādas ir, ja nepakļaujas dievam. Vai tas patiešām ir brīdinājums, vai arī viņi patiesībā ir tikai dedzīgi drauda ziņneši? Ja kāds vēlās tevi brīdināt par briesmām, tad tas ir tādēļ, ka viņš ir norūpējies par tevi, bet, ja kāds tev draud, viņš ir norūpējies par sevi. Bībele nebrīdina mūs par iespējamām briesmām, tā mums draud ar briesmām. Tas ir tādēļ, ka šis dievs ir norūpējies par sevi, nevis par citiem. Mums nav jāseko viņa piemēram, bet gan viņa pavēlēm. Un tā sauktās sekas par nepakļaušanos nav taisnīgas. Patiess taisnīgums nav atbildības aizvietotājs. Patiess taisnīgums ir atbildība par visu, kas attiecas tikai uz tiem, kas tiešām ir atbildīgi. Es neesmu atbildīgs par ļaunuma radīšanu un neesmu atbildīgs arī par paša pastāvēšanu. Ja šis dievs radīja visu, vai atbildīgam nevajadzētu būt vispirms viņam? Atriebība apmierina tikai bezatbildīgumu un lepnumu. Tas nav patiess taisnīgums. Un tā nav patiesa morāla vērtība. Lepnums ir visa ļaunuma sakne. Lepnums ir gļēvulis, kas ir pārāk nobijies, lai atzītu patiesību par sevi. Un maldināšana ir tā gudrība. Tā ir muļķu gudrība, kas ir pilna negodīguma. Tad kāpēc dievam vajadzētu maldināt grēcīgos? Vai maldināšana nav grēcīgā ceļš? Cik daudz godīguma kādam piemīt, ja viņam nākas aptraipīt patiesību ar maldiem? Kā tas nākas, ka dievs no mums gaida piedošanu ienaidniekiem, kamēr viņš pats atsakās piedot saviem? Kas ir ļaunākais, ko Sātans izdarīja dievam? Aizskāra viņa lepnumu? Ja viss, ko būtu izdarījuši mani ienaidnieki, būtu mana lepnuma aizskaršana, es to būtu pat ļoti pelnījis. Un no tā teists iegūst savas morālās vērtības. No dieva, kas ir bezatbildīgs un pārpilns lepnuma. Patiess brīdinājums izskatītos līdzīgi šim: “Te viens trakojošs psihiski slimais izkļuvis brīvībā, un viņš nodarīs tev neizmērojamas ciešanas, ja vien tu nedarīsi tieši to, ko viņš saka, un nepārliecināsiet viņu, ka jūs turklāt mīlat viņu vairāk par jebko citu.” Tā vietā mēs saņemam draudus, kas būtībā saka: “Ja tu nekļūsi līdzīgs man un nepakļausies manam kungam, viņš tev liks visu mūžību ciest neizmērojamas ciešanas – un viņš turklāt rīkosies pilnīgi pareizi.” No otras puses, ja patiesība būtu tik acīmredzama, vairāk cilvēkiem kļūtu skaidrāks tas, cik gan kristietība patiesībā ir amorāla. Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk – ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. Un tieši tas nesen notika Haiti pēc masīvās zemestrīces. Viņi Haiti dzied psalmus… tiek ziņots. Izdzīvojušie sadodas rokās un dzied reliģiskās dziesmas, daži, domājams, lai apslāpētu bēdas. Vai “attiecības” var būt vēl vairāk disfunkcionālas? “Paldies, dievs… par manu kaimiņu nogalināšanu un manis pažēlošanu!” Sadistiski mazohistiska aina… Kā jau minēju, es varu saprast kādu, kas vēlas lūgties vai dziedāt, ja tas patiešām palīdz viņam pārdzīvot lielu nelaimi, kas citādi būtu emocionāli un psiholoģiski graujoša. Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas. Izklausās gluži kā kāda perversas persona, kas cenšas burtiski nodemonstrēt Marksa kritiku par reliģiju kā “opiju”, kas liek cilvēkiem justies labāk, bet īstenībā tikai apslēpj patiesās problēmas, kas paliek nerisinātas. Patiešām, vai kāds varētu piedāvāt labāku veidu, kā diskreditēt reliģiju par “dziedāsim slavas dziesmas dievam, kas ļāvis mums dzīvot, un tā nomāksim nāves vaidus, kurus izdveš dieva neizglābtie”? Tā ir tik ierastā iekaustītas sievas atbilde: “Bet viņš vienmēr ir tik LABS. Viņš patiešām MĪL mani kā neviens cits! Jūs vienkārši NEPAZĪSTAT viņu tik labi, kā es! Es laikam būšu izdarījusi kaut ko, kāpēc viņš šoreiz tā rīkojās.” Attiecības ar dievu, par kurām stāsta tik daudzi kristieši, bieži izklausās tāpat kā personai, kura pastāvīgi cieš no dzīvesbiedra vardarbības. Atrunas parasti ir tik ļoti līdzīgas – vienmēr neveikli mēģinājumi racionalizēt vardarbību un vainot upurus par to, ka viņi paši ir vainīgi pie šīm ciešanām.

To "par galileju" Jauki, ka tu atzīsti, ka katoļu baznīca kavēja zinātnes attīstību - tas vismaz ir godīgi. Nesaprotu tikai kāpēc tev tik izmisīgi vajag meklēt tam attaisnojumus? Kā viss tas, ko uzskaitīji (kļūdas Kopernika darbos, oponentu izsmiešana, baznīcas stipendija) attaisno Galileja apklusināšanu? Kā zinātiskā progresa kavēšanu attaisno "protestantisma galējības" vai "baismīgas" renesanses sekas? Runājot par baznīcas cieņu pret zinātni. Nav noslēpums, ka baznīca cienīja tevis pieminētos cilvēkus, jo balstīja savu teoloģiju uz viņu idejām. Tas arī ir tas iemesls kāpēc turpmākā zinātnes attīstība nebija baznīcas interesēs. Cik es zinu, dogma "tev būs cienīt visus jaunākus zinātnes sasniegumus" Kristietībai nekad nebija raksturīga. Un visbeidzot tu raksti "Pa īstam jaunās kosmoloģiskās teorijas varēja zinātniski apstiprināt tikai 18. gs." Kā tu domā, kāpēc tas vilkās tik ilgi (Ptolemejs uzrakstīja savu darbu 150.gadā pirms mūsu ēras, Koperniks pabeidza savu 1542.gadā), ja baznīca bija tik ļoti atbalstoša?

ciest nevaru tos kristieshus

a Bībeli nevis tikai vienkārši lasa, bet gan vēl arī aizdomājas par izlasīto, tad „Vecās derības” Dieva (tas ir – gan jūdu, gan kristiešu) un „Jaunās derības” evaņģēliskā Dieva (tikai kristiešu) darbības nav ne tikai labas, bet ir dumjas, nejēdzīgas, netaisnīgas un ļoti ļaunas. Paradīzē Bībeles Dievs Ādamam sacīja: «Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi». (Genesis 2: 17) Pirmkārt, kādēļ Dievs mānīja Ādamu? Ādams ne tikai nenomira dienā, kad apēda augli no šī koka, bet nodzīvoja pēc tam vēl 930 gadus. (Genesis 5: 5) Melot – tas ir ļoti slikti un necienīgi, vēl jo vairāk – Dievam. Ja Bībeles dievs melo, tad viņš nav absolūts labais, viņš vienkārši ir melis. Atcerēsimies, ka Sātans ir melis un melu tēvs. Kas tad ir Bībeles Dievs? Vai tiešām tas ir Sātans? Otrkārt, kādēļ Dievs kaut ko gribēja slēpt no cilvēka, vēl jo vairāk – no tāda, kurš veidots pēc viņa paša ģīmja un līdzības? Negodīgi un necienīgi. Liktos taču, ja Dievs būtu vēlējis cilvēkam labu, tad viņam būtu jārīkojas pilnīgi pretēji – nevis jāslēpj zināšanas no cilvēka, bet gan jāmāca viņu būt sev līdzīgam. Bet slēpt to, kas ir labs un kas ļauns – tas vienkārši ir bezjēdzīgi. Kā tad cilvēks varēs labi uzvesties, ja viņš nezinās, kas ir labs un kas ļauns? Tas nozīmē, ka Bībeles Dievam bija citi un nebūt ne labi nodomi. . Kādēļ Dievam vajadzēja slēpt no cilvēka zināšanas par labo un ļauno? Acīm redzot viņam bija vajadzīgs iemesls, lai izdzītu cilvēku no paradīzes, pazemotu viņu, iedvestu domu par viņa grēcīgumu, padarīt viņu par savu vergu un arī vēlāk ņirgāties par viņu. Neģēlība un sadisms. Vai labs Dievs var tā rīkoties? Protams, ka nē! Tātad iznāk, ka Bībeles Dievs ir Sātans, kurš tikai sauc sevi par Dievu, kā vilks uzģērbjot sev aitas ādu. Treškārt, kāpēc ļaužu dabiskā seksualitāte skaitās grēcīga, kāpēc no tās jākaunas un tā jāslēpj? Jo Ādamu un Ievu tādus radīja taču pats Dievs nevis kāds cits. Kādēļ tad Dievs viņus radīja seksuālus – varēja taču viņus radīt viena dzimuma? Bet, ja jau radīja tos tādus, tad kāpēc tas ir slikti? Bet ja ir slikti, tad kāpēc cilvēkiem jāatbild par Dieva slikti paveikto darbu? Ceturtkārt, Bībeles Dievs visu laiku izvairās no personīgās atbildības par savu slikti paveikto darbu un, meklējot kādu grēkāzi, netaisnīgi vēlas šo atbildību novelt uz kādu citu. Čūsku viņš nolādēja, par to, ka tā iemācīja Ievai noraut augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Bet ko gan sliktu izdarīja čūska? Tikai sacīja taisnību, ka no šī augļa nenomirsi un atmaskoja šos Dieva melus. Bībeles Dievs nemīl taisnību un soda tos, kas saka taisnību. Pie tam čūskas rīcība taču ir sekas tam, kādu šis Dievs viņu radīja. Jo čūsku, tāpat kā visu pārējo, taču radīja Dievs, bet nevis kāds cits. Tā kā Bībeles Dievs vai nu pats nesaprot, ko viņš radījis un nepārvalda situāciju, vai negrib būt atbildīgs par sava darba rezultātiem. Dievs bez iemesla nolādēja čūsku un nolādēja zemi. Dievs izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes. Par ko? Kādēļ? Lūk, kādēļ: «Lūk cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams kas labs, kas ļauns! Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!». (Genesis 3: 22) Lūk, no kā Dievs baidījās – ka tikai cilvēks nekļūtu nemirstīgs kā viņš pats. Lūk, kādēļ viņš izdzina cilvēkus no paradīzes. Lūk, jums arī „pēc sava ģīmja un līdzības”. Salti meli. Pat, ja pieņemtu, ka cilvēks izdarīja kaut ko ne tā kā vajadzēja, tad piedod viņam, pamāci vēlreiz, palīdzi izlabot viņa kļūdu. Tu taču esi cēls un žēlsirdīgs. Bet nē, uzreiz un nežēlīgi sodīt. Šie, pēc bezgalīgām Bībeles pārrakstīšanām, saglabājušies vārdi – “kāds no mums” skaidri pierāda, ka Bībeli uzrakstījis nevis Dievs, bet gan cilvēki, izdomājot viena Dieva reliģiju nevis tukšā vietā, bet gan balstoties uz pagānisko daudzdievību. Dotajā epizodē Bībeles (ebreju) dievs ir parādīts kā melis. Viņš ir nežēlīgs, netaisnīgs, neprot piedot un baidās pazaudēt savu dominanci pār cilvēku. Viņš izvairās no personīgās atbildības par savas darbības sekām un cenšas visu vainu novelt uz citiem. Viņš meklē tikai iemeslu pazemot cilvēku, padarīt viņu par savu vergu un arī turpmāk ņirgāties pār cilvēku. Jūdu-kristiešu Dievs – tas ir nevis Dievs, bet gan īsts Sātans, kas tikai dēvē sevi par Dievu. Tālāk par Bībelē minētajiem Grēku plūdiem. Dievs nolēma iznīcināt jebkuru miesu ar ūdensplūdu palīdzību. Kādēļ tik sarežģīti? Jo Dievs taču radīja visu pasauli no nekā – tikai ar vienu vienīgu gribas piepūli. Varēja taču ņemt un nīcināt visus tikpat viegli – ar gribas piepūli, ja jau viņš to pieprot. Kādēļ gan izmantot tādu sarežģītu un ilgstošu fizisko procesu kā ūdensplūdi? Nepietika dūšas vai gara spēka? Un, ja jau gribēja nīcināt jebkuru miesu, tad kādēļ lika Noasam ņemt uz plosta pa pārim no katras dzīvas radības? Lai no jauna savairojās? Absurds, bezjēdzība. Sarīkot ūdensplūdus ir Dievam pretdabiska darbība. Dievs – tā ir būtne ar unikālu spēku un varenību. Dievs tikai ar gribasspēku vien var izdarīt visu, ko vēlas. Dievs nevar nodarboties ar tādām blēņām, kā savu vēlmju realizācijai sarīkot ūdensplūdus. Tā nav viņa līmeņa cienīga darbība, tā nav dievišķa tehnoloģija. Dievišķa tehnoloģija – tā ir doma un vārds. To ko dara Bībeles Dievs – tā ir Sātana tehnoloģija, vai vienkārši un primitīvi meli. Cilvēces vēsturē tiešām bijuši grandiozi ūdensplūdi, kas izraisīja arī Atlantīdas bojā eju. Priesteri nolēma šo notikumu izmantot savā labā un piešķirt tam mistisku jēgu. Lai gan iemeslu, protams, varēja izdomāt daudz gudrāku. Lasām par to, kas noticis pēc ūdensplūdiem: «Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra». (Genesis 8: 20) «Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu… » (Genesis 8: 21) Kas gan bija šī patīkamā smarža? Smārds no dzīvu būtņu sadedzinātajiem līķiem? Dīvaina gan kristiešu Dievam gaume. Izteikta tieksme pēc sadisma un nekrofīlijas. Tīrs sātanisms. Jēzus Kristus piedzima Betlēmē. Ķēniņš Hērods gribēja viņu nogalināt, bet nezināja kur tas atrodas, tādēļ deva saviem karakalpiem pavēli nogalināt visus jaundzimušos zēnus. Kristiešu Dievs to uzzināja. Un ko Dievs darīja?! Tā vietā, lai vestu pie prāta vai nīcinātu ķēniņu Hērodu (atkal ar savas gribas piepūli, vai kaut kā citādi), viņš par Hēroda nodomiem paziņo Jāzepam un Marijai un piedāvā viņiem bēgt no pilsētas. Un kā ar citiem bērniem? Lai tos nogalina? Nemaz nebija to žēl? Vai arī Dievam nepietika spēka, lai tiktu galā ar Hērodu, vai arī viņam bija pilnīgi vienaldzīga un iecietīga attieksme pret ļaunumu? Varēja taču, bet neapstādināja zvērības. Varbūt ebreju Dievam pilnīgi vienaldzīgas neizredzēto tautu bērnu slepkavības un viņš rūpējas tikai par izredzētajiem ebrejiem?

Jebkura baznīca ir bizness. Arī katoļu. Mācītājs tiek gatavots par valsts budžeta līdzekļiem, lai prastu draudzes locekļiem iestāstīt, ka jālasa bībele un pēc tās ir jādzīvo. Savukārt, bībele ir draudu pārpildīta pasaku grāmata, jeb tā teikt sodu kodekss, kas pasaka, par ko un kas tev draud, ja nedzīvosi pēc tās kanoniem. Tā māca, ka debesīs dzīvo onkulis, kuram ir speciāls desmit lietu saraksts, par kura pārkāpšanu onkulis tev liks smakt, svilt, degt elles ugunīs. Tas onkulis visus mīl, tikai nez kāpēc viņam ir visu laiku problēmas ar naudu. Viņš ir visu varens, taču visu laiku tam ir problēmas ar naudu Tādēļ Mācītājs tiek gatavots par valsts budžeta līdzekļiem, lai prastu draudzes locekļiem iestāstīt, ka uz baznīcu nenāk tukšām rokām. Vieni (tā saucāmie tradicionālo konfesiju pārstāvji) to pasaka skaisti dūdinot, citi (sektanti), to pasaka uzstājīgi kliedzot un mētājot kājas pa gaisu konvulsijās raustošās, vai no viltus svētlaimes dziedošās publikas priekšā vienlaicīgi ar auduma maisu palaišanu pa rindām. Katoļu baznīca kā jebkura cita prot iestāstīt, ka tās loceklis ir grēcīga lupata, kurai par katru pirdienu vai atraugu jāskaita rožu kronis un jāmetās uz ceļiem grēksūdzes priekšā. Citas baznīcas jeb sektas prot iestāstīt saviem draudzes locekļiem kā grēcīgām grīdas lupatām ir jāatnes no mājas viss vērtīgais. Viņi tiek sagatavoti pat tam, ko teikt pretēji domājošiem radiniekiem. Brūk un tiek izputinātas ģimenes un baznīckungu mūļi kļūst arvien treknāki. Un tāpēc es izsmeju reliģiju. Izsmiet reliģiju ir tāpat, kā izsmiet sliktu gaumi. Tas ir izsmiekls par kaut ko, ko izvēlējies pats indivīds, par ko indivīdi vēlas uzņemties atbildību. Reliģiozam ticīgajam ir visas iespējas, tāpat kā filca gleznu lietpratējam, parādīt to, ka viņa kritiķi aplami novērtē viņa nostāju, taču neviens ticīgais nekad nav spējis paskaidrot, kur bija dievs: kad baznīckungi izvaroja bērnus; kad notika lielas katastrofas; kad notika kari; kad notika slepkavības; utt., utjp. Izskanēja viedoklis, ka dievs nevar kontrolēt cilvēku rīcību. No šejienes arī jautājums: Ja Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj? Tātad viņš nav visspēcīgs. Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs. Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums? Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par Dievu?"