Nobružātā kārts
Ekspertu atšķirīgie viedokļi parādās jautājumā, vai etniskā jautājuma cilāšana ir mākslīga un ar to nodarbojas tikai politiķi, daļa ekspertu un mediji, vai arī sabiedrībā tas atsācis gruzdēt ar lielāku sparu. Ekonomiskās krīzes laikā etniskie jautājumi aizgāja otrajā plānā, taču pēdējie politiskie notikumi tos atkal saasinājuši, uzskata žurnālists Oļegs Ignatjevs. Līdzīgi domā arī LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks. O. Ignatjevs novērojis, ka daudzi krievvalodīgie SC atstāšanu opozīcijā vērtē etniskajā griezumā, kā krievvalodīgo diskrimināciju. Tas, viņaprāt, vairošot aktivitāti arī parakstu vākšanā par krievu valodu kā otro valsts valodu un iemesls būšot nevis reāla vēlēšanās ieviest otro valsts valodu, bet gan atbilde SC neņemšanai valdībā.
Savukārt LU pētnieks Dmitrijs Petrenko pieļauj, ka etniskā plaisa nav padziļinājusies - tā vienmēr tāda esot bijusi, bet pēdējie notikumi to padarījuši redzamāku. Arī sociologi Aigars Freimanis un Arnis Kaktiņš nepiekrīt, ka pēdējie notikumi padziļinātu plaisu, tomēr, kā norāda A. Kaktiņš, sabiedrības integrācijai pēdējie notikumi drīzāk kaitē. A. Freimanis akcentē, ka pēdējos 20 gados daudz kas mainījies, tajā skaitā radusies jauna politiķu paaudze, kurai nav emocionālās bagāžas no padomju laikiem. Pozitīva zīme esot arī tā, ka Saeimas frakciju etniskais sastāvs ir raibāks. Pēc A. Freimaņa domām, lāča pakalpojumu situācijas saasināšanā izdara eksperti, kuri norāda, ka «krievi jāņem valdībā». Tas ir primitīvs skatījums, jo vara nav karuselis, kurā vizinās latvieši, krievi stāv malā un netiek iekšā, jo latvieši tikai vizinās un vizinās, norāda A. Freimanis. Tā vietā diskusijām jābūt par ideoloģiju saderību, mēģinot saprast, par ko var vienoties ar SC kā ar sociāldemokrātisku spēku. Tāpat, viņaprāt, SC ir jātiek galā ar iekšējām pretrunām «valstiskajos pamatjautājumos», piemēram, iekšējās diskusijās jārod nostāja par vēstures jautājumiem.
Rāda uz otriem
Eksperti akcentē politiķu atbildību par etniskās situācijas saasināšanu. Vērtējot tikai pēdējos notikumus un neskatoties atpakaļ uz neseno vēsturi, piemēram, Nacionālās apvienības mēģinājumu panākt izglītību latviešu valodā arī mazākumtautību skolās, eksperti norāda - pirmkārt, situāciju saasinājuši potenciālās koalīcijas politiķi, kuri neesot pienācīgi izskaidrojuši SC neņemšanu valdībā, jo līdz sabiedrībai nonākot tikai simboliskie jautājumi par sarkanajām līnijām un oligarhiem, par ko SC elektorātam neesot «ne silts, ne auksts». Tieši politiķu problēma argumentēti izskaidrot lēmumu neņemt koalīcijā SC ļaujot viegli noticēt, ka iemesls ir etniskās atšķirības. Providus pētniece Marija Golubeva norāda, ka pati «par 50%» šo iemeslu tā skaidrotu, jo nav atrasts veids, kā šo elektorātu uzrunāt. Arī SC vēl «palīdzot» saasināt situāciju, raidot ziņu, ka «nevis mēs esam tie sliktie, kas neprot bīdīt politiku un tirgoties, bet mūs vienkārši neņem», stāsta D. Petrenko. Politiskie spēki savu atbildību situācijas uzkurbulēšanā neatzīst un rāda vieni uz otriem. Visu Latvijai!-TB/LNNK pārstāvis Imants Parādnieks atzīst, ka ir politiķi, kam etniskās spriedzes vairošana ir izdevīga, un pie šī principa turoties SC. Vaicāts par paša apvienības atbildību, I. Parādnieks nenoliedz - kādreiz varbūt tāds iemesls ir dots, bet tas esot neprecīzas interpretācijas rezultāts. Arī SC līderis Nils Ušakovs sava spēka atbildību nesaskata un norāda, ka citām partijām gan vienmēr esot vieglāk «muldēt par nacionālām lietām tā vietā, lai runātu par sociālām un ekonomiskām lietām».
Eksperti norāda, ka atbildība par etnisko gruzdoņu jāuzņemas arī krievu medijiem, jo latviešu un krievu mediju patērētāji dzīvojot atšķirīgās informatīvajās telpās. Daudzi krievu mediji pat vairāk nekā pirms vēlēšanām kļuvuši par SC ruporu, norāda D. Petrenko. A. Kaktiņš savukārt skaidro, ka krievvalodīgo vidē SC nokļūšanai valdībā esot piešķirta simboliska jēga, tāpēc skaidrojums pusotrā teikumā nebūšot risinājums.
Augsne radikāļiem
Lai saprastu, vai var runāt par etnisko spriedzi, RSU asociētais profesors Deniss Hanovs iesaka papētīt interneta vidi. Tur faktiski notiekot iziešana uz ielām, tikai interneta telpā. Jautājums esot - vai virtuālā spriedze var pārcelties reālajā vidē? Eksperti par iespēju, ka varētu izvērsties plaši etniski protesti, ir vai nu atturīgi, norādot, ka par to pāragri spriest, vai arī, ka pašreizējā politiskā situācija nav radījusi tik lielu emocionālo uzbudinājumu un, ja politiķi šo jautājumu «nesildīs» un īstenos pārdomātu politiku, tad arī šī saviļņošanās noplaks. Galīgais lēmums par to, vai notiks biedrībasDzimtā valoda līdera Vladimira Lindermana rīkota protesta akcija par iespēju krieviem būt pie varas, vēl neesot pieņemts. Visticamāk, tā notiks, norāda V. Lindermans.
Tas, vai etniskais jautājums kļūs būtiskāks nākamajās vēlēšanās, atkarīgs gan no tā, kāda būs šīs Saeimas īstenotā nacionālā politika, gan tā, vai SC šī sasaukuma laikā iekļūs valdībā, saka N. Muižnieks. Pašreizējā situācija esot labi uzirdināta augsne radikāliem spēkiem, kas var situāciju izmantot savā labā. V. Lindermans atzīst, ka nepieciešams politiskais spēks, kas aizstāvētu krievvalodīgo intereses. Tāpēc viņš un otrs Dzimtās valodas līderis Jevgeņijs Osipovs varētu veidot savu partiju apvienību un piedalīties nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Eksperti šādā apvienībā ietekmīgu politisko spēku un SC konkurentu vismaz tuvākajā nākotnē nesaredz. Tomēr precīzāk par radikāli noskaņotu politisko spēku izredzēm varot spriest, ja ir precīzi zināms, cik ir radikāli noskaņoto un cik no viņiem ir pilsoņi.
SC etnisko kārti negrasās cilāt, sola N. Ušakovs. To eksperti uztver kā likumsakarību, jo SC vienīgā izdevība tikt pie varas esot, izmantojot savu ietekmi pašvaldībās, ar ekonomiskiem līdzekļiem piesaistīt latviešu vēlētāju. O. Ignatjevs paceļ citu jautājumu - cik ieinteresēts radikālu spēku darbībā patiesībā ir SC? Viņam procesu vērošana radot aizdomas, ka V. Lindermans palīdzot piesaistīt SC radikālāk noskaņoto vēlētāju. N. Ušakovs uz jautājumu, vai tā ir, atbild: «Neesmu to pamanījis.»